Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
19. novembris, 2016
Drukāt

“Gribu spēlēt cilvēkiem, nevis gaļai”. Pilnā saruna ar Mārtiņu Braunu (3)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Mārtiņš Brauns

Pēc nedēļas uz Nacionālā teātra skatuves komponists Mārtiņš Brauns kopā ar Latvijas spožākajiem mūziķiem sniegs savu jubilejas koncertu, bet paralēli tam jau sākusies jubilejas koncerttūre pa novadiem “Darbi un nedarbi”. Gatavošanās stress pazīstamajam mūziķim licis pat apmeklēt ārstu, tomēr interviju “Latvijas Avīzei” Mārtiņš Brauns neatsaka.

 

– Nenožēlojat, ka iesaistījāties šajā vāveres skrējienā, paredzējāt, ka būs tik traki?

M. Brauns: – Nē, neparedzēju. Ja ir savs ansamblis kā man agrāk “Sīpoli”, tad jau nav tik traki, bet šeit, kur ir vairākas programmas un iesaistīti daudzi ārkārtīgi augstas klases mākslinieki, ir grūti viņus savākt kopā uz mēģinājumiem. Katrs labs ģitārists mūsdienās spēlē vairākos kolektīvos – tāpat kā diriģenti braukā pa laukiem un vada četrus korus, vai ārsti, kuri strādā vairākās slimnīcās. Tāpat arī basisti un īpaši solisti, turklāt es savu galveno solistu – Niku Matvejevu – esmu zaudējis… Es vispār nebūtu jubileju svinējis un koncertus rīkojis, bet man ir brīnišķīgi draugi, kuri teica: “Mārtiņ, tev vajag!” Ja tik labi par mani domā, tad man visiem spēkiem jācenšas to īstenot.

– Vai kāds prieks gatavošanās procesā arī ir bijis?

– Nē, vēl tikai stress. Kaut gan: jā, viens prieks tomēr bija gan, kora mūzikas koncerts nupat oktobra beigās.

– Tas, kurā skanēja Ulda Kokara pasūtinātais “Saule. Pērkons. Daugava” vīru balsīm?

– Jā, tur bija arī šis specpasūtījums, bet milzīgs prieks par Airu Birziņu un viņas meitenēm – 80 vai vēl vairāk –, kuras ar vibrofonu un balsīm atskaņoja “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”, nebiju domājis, ka esmu ko tik labu uzrakstījis. Tas man bija īsts prieks. Protams, arī Kaspars Ādamsons ar “Sōlu”, tāpat “Saule. Pērkons. Daugava” – tas, protams, ir vecs gabals, bet bija jāpārkomponē pilnīgi par jaunu, jo vīru balsīm gluži cits skanējums. Ļoti labi skanēja, bet vēl jāievingrinās, vajag vairāk dzīvo koncertu, lai nav notīs jāskatās. Izpildījums bija labs, aizkustinošs, bet es gribu, lai būtu ļoti labs. “Labs” – ar to nepietiek ne man, ne Uldim Kokaram. Uldis iecerējis, ka vēl būs koncerti, kur šo skaņdarbu varēs noklausīties; maijā, iespējams, pat brauks uz Angliju. Bet visu programmu vairs gan nevarēs dzirdēt; es tagad mudinu Airu Birziņu, ka to vajag ieskaņot. Ne plācenī, kurš tad tos vairs klausās, vajag ielikt internetā, lai tas, kurš grib, var lejupielādēt. Tā nav mūzika, kur vajadzētu kādu īpašu muzikālu izglītību, tā nav uzbāzīga, to var klausīties, pat ar mašīnu braucot – atšķirībā no roka, kas mēdz uzbāzties, parasti tad griežu prom.

Starp citu, koncertā Nacionālajā teātrī “Saule. Pērkons. Daugava” skanēs kopā ar simfonisko orķestri. Gabals mans, bet instrumentāciju gan veidoja Vilnis Šmidbergs – viņš pat Pēterim Vaskam, Raimondam Paulam instrumentējis skaņdarbus.

– Pieminējāt roku un jau agrāk esat teicis, ka neesat apstājies savā mūzikas gaumē.

– Jā, es neesmu nostalģisks cilvēks, man nav noteikti jāklausās “Deep Purple” vai “Led Zeppelin”, lai justos labi. Es klausos kā komponists, un ir diezgan grūti atrast kaut ko jaunu, laikam jau viss uzrak­stīts, bet ir toties ļoti labi izpildītāji – gan ģitāristi, gan dziedātāji, gan koklētāji. Ne tikai rokmūziķi, es, teiksim, Mārci Auziņu nesaukšu par rokmūziķi, vai arī Kaspars Zemītis – man ļoti patīk, kā viņš spēlē “Melanholisko valsi”. Jautājāt, kas man patīk, – Dārziņu man patīk paklausīties vai arī Jāzepu Vītolu, bet no jaunā – tad ir ļoti jārokas, jāmeklē. Reizēm “Radio3” ar kaut ko trāpa, vēl Radio NABA, viņiem ir divas galējības – vai nu propagandē kaut ko it kā modernu, bet diletantisku un nebaudāmu, vai arī tiešām ļoti svaigu un interesantu. Arī Latvijas “Radio1” kaut kas šad tad gadās. Bet, lai atrastu sev mīļu mūziku, ar to īpaši jānodarbojas. Kad beigsies viss šis sasprindzinājums ar jubileju, tad es, iespējams, vērsīšos pie cilvēkiem, kuriem uzticos, un jautāšu: nu, vecīt, kur parakt?

– Nesen tikām iepazīstināti ar jauno Dziesmu un deju svētku repertuāru, redzējāt?

– Jā, man tur ir veci lauri, divas dziesmas (“Saule. Pērkons. Daugava” un “Mīla ir kā uguns”. – L. K.). Es pat īsti nezinu, kā tagad notiek repertuāra veidošana. Man pašam Dziesmu svētku repertuārā kopumā bijušas četras – vai varbūt piecas? – dziesmas, es necenšos iedziļināties. Kā kurš skaņdarbs aiziet tautās, to nekad nezina, nevar jau uzrakstīt grāvēju īpaši Dziesmu svētkiem. Man ir bijuši pasūtījumi svētkiem “Rīga 800” un “Sigulda 800”, un “Līvu zeme dārga man” nepalika par himnu. Tāpat Alūksnes himna, ko man pasūtīja, – tā sanāca ļoti laba, es par to jo­projām esmu gandarīts, bet to ļoti reti atskaņo, jo vārdos ir Alūksnes nosaukums. Ja tā nebūtu, noteikti dziedātu biežāk. Protams, ir labi, ja pasūta dziesmas, bet – tās var iznākt un var arī neiznākt. Ja veidojas kaut kas paliekošs – tas iznāk pats no sevis.

Turklāt vēl jāatceras – koros sanāk aizņemti cilvēki, viņiem nav laika mācīties. Tādēļ jau arī repertuārā pārsvarā tiek ņemtas vienkāršas dziesmas. Ne jau tādēļ, ka viņi būtu stulbi vai slinki, nē, vienkārši dziedātāji izrāvušies uz šo vienu vakaru, un pašdarbības koris vienmēr būs nepilnā sastāvā.

– Ir labi, ka mēs tiecamies uz augstāko kvalitāti, bet vienlaikus daudzi centīgi kori tiek izslēgti no dalības Dziesmu svētkos…

– Es tomēr domāju, ka ir jātiecas uz kvalitāti. Arī Jāzepam Vītolam nav vieglas dziesmas, tā pati “Karaļmeita”, “Mežezers” vīru koriem – burvīga, it kā vienkārša, bet tomēr uzreiz nekas nesanāks, tāpat jāapgūst, lai dziedot nav notīs jāskatās.

Pagājušo Dziesmu un deju svētku Noslēguma koncerts bija, manuprāt, neizdevies – par garu, pārspīlēts Līgo dziesmu kvantums – gan jau esošo, gan jaunrakstīto. Tāda līgošana bija, ka gribējās teritoriju atstāt. Cilvēki gura – gan klausītāji, gan kori. Negribu kritizēt kolēģus, bet vajadzētu tomēr kritiskāk izvērtēt koncerta repertuāru.

– Nākamo Dziesmu svētku Noslēguma koncertā arī ir gandrīz 40 dziesmu, turklāt, kā jau simtgades svētkos, visi droši vien vēlēsies teikt runas, sanāks vēl ilgāk…

– Lai Dievs palīdz režisoram un galvenajam diriģentam atsijāt un izvērtēt, es tikai zinu, ka divas manas dziesmas tur būs, citam es netieku klāt, un nevajag arī man tur jaukties. Ir šis tas agrāk uzrakstīts, man ir dažas foršas garīgas dziesmas, bet daļai cilvēku ir aizspriedumi pret garīgām lietām, jo katram ir savs celiņš pie Dieva. Tagad, ja gribēs dot kaut kādu autora vai Svēto rakstu ievirzi, teiks: “Ahā, baznīcas žurka!”

– Bet daļa pasaules skaistāko dziesmu rakstīta tieši baznīcai!

– Tā ir. Mani no visiem Dziesmu svētkiem visvairāk aizkustinājuši paši pirmie neatkarīgajā Latvijā, kad Noslēguma koncertā dziedāja Lūcijas Garūtas “Tēvreizi”. Tas ir ļoti dzīvs skaņdarbs, viņai ir brīnišķīgs tulkojums, to var bezgalīgi analizēt. Es neeju bieži baznīcā, bet kādreiz tomēr aizeju, – ja dzirdu, ka Tēvreizi pasniedz tādā garlaicīgā dziedājumā, ar trim notīm, nu, tad es nedziedu, es skaitu. Tēvreize man skan Garūtas notīs.

– Kāpēc nolēmāt jubilejas koncertu rīkot tieši Nacionālajā teātrī?

– Tas bija menedžera Ērika Naļivaiko lēmums. Viņš arī radīja “Sīpolu” renesansi, bez viņa tā nenotiktu. Es teicu, ka programmu vajag laist pa visu Latviju, bet Ērika nostādne ir: “Jubilejas koncerts ir tikai viens.” Programma ir tiešām ļoti kvalitatīva, tādēļ, protams, izmaksas arī lielas, jo tur iesaistīti ļoti kvalitatīvi solisti, mūziķi. Savukārt cits menedžeris, Jānis Kļaviņš, piedāvās jau pavisam citu programmu ar pavisam citiem, arī ļoti interesantiem mūziķiem – jubilejas koncerttūri “Darbi un nedarbi”. Tā viesosies sešās Latvijas pilsētās, un nav arī izslēgts, ka vēl turpināsies pēc Jaunā gada. Ja būs lemts, programma mazliet mainīsies, likšu vēl nedzirdētas dziesmas klāt. Jau tagad būtu varējis ielikt kaut ko no “Kartupeļu operas” – neieliku. Divas Broņislavas Martuževas dziesmas, arī svaigas, palika ārā, kaut gan solistiem patika. Par garu, un publikai vienmēr labāk, lai gribas vēl. Jauna informācija jādod ar mēru. Ja skatās, kā rīkojas tās grupas, kuras progresē, nevis tikai atgremo agrīnos panākumus, arī viņi pirmajā daļā iedod kaut ko jaunu, un publika ciešas, jo zina: otrajā daļā būs hiti. Tad klapē un lec. Nezinu, vai man lēkās, bet hiti būs, un gan jau klapēs.

– Es vairāk jautāju par Nacionālo teātri kā koncerta norises vietu – jūs taču tur jaunībā strādājāt par muzikālās daļas vadītāju…

– Jā, septiņus vai pat vairāk gadus. Interesants bija laiks, traks, vēl bohēma. Es biju students, un toreiz studentiem nemaz tā neļāva strādāt, bet Jaunušans dabūja īpašu atļauju, ka, pateicoties “Sensācijas” mūzikai, varu strādāt Nacionālajā teātrī. Teātrim vajadzēja muzikālās daļas vadītāju, jo Plakidis jau gāja citus ceļus, un es laimīgi trāpīju, kur gribēju trāpīt.

– Nacionālais teātris ir ļoti skaists, bet kā ar akustiku?

– Diezgan ciešami. Tā nav ideāla vieta koncertam, bet ir laba. Pasaulē ir koncertzāles ar transformējamu apskaņojumu, tur var spēlēt gan simfonisko mūziku, gan roku. Kas attiecas uz zālēm, kur ir pieci, desmit, divdesmit tūkstoši klausītāju, – es tās ienīstu, gribu spēlēt cilvēkiem, nevis gaļai. Svarīgi, lai ir cilvēks, kuram varu ieskatīties acīs, veltīt kādu pasāžu. Tūkstoš klausītāju kā Nacionālajā teātri, tas ir ideāli, bet vairāk…

– Tad jau jums ļoti piemērotas jaunās Latvijas koncertzāles …

– “Gors” man ļoti patīk. Neesmu gan to izbaudījis kā klausītājs, bet kā koncertētājs saku – ļoti, ļoti laba. Citās jaunajās koncertzālēs gan neesmu uzstājies. Vēl “Baltais flīģelis” – tur mēs uzstājāmies kopā ar Niku (Matvejevu. – L.K.) – kolosāls kontakts ar skatītājiem.

– Es reizēm domāju: manā bērnībā taču vēl aktieri runāja bez mikrofoniem un visi viņus dzirdēja. Tagad visos teātros bezvadu mikrofoni, un reizēm man tie tomēr traucē.

– Tas ir meistarības trūkums. Tur gan slidena lieta: ir aktieri, kuri bļaustās patosīgās balsīs, dzirdams, ka viņi ir nepatiesi, neīsti. Bet ir aktieri, kuri pasaka pavisam klusu un izjusti, un tas dzirdams pēdējā balkonā. Ja esi aktieris un vari šitā izdarīt, tā ir meistarība. Man nepatika bļaurīgie aktieri, bet arī mikrofonu būšanas man nepatīk. Es ar publiku nekad nerunāju mikrofonā, nedarīšu to arī Nacionālajā teātrī. Pieeju pie skatuves malas un runāju. Jo, mikrofonā runājot, izveidojas tomēr kaut kāda – sauc kā gribi – elektroniska vai citāda, bet barjera.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Ja ……… ir cilvēki……bet ko darīt ar ta saucamo gaļu. Priekš istā makslienieka ļoti-ļoti specifisks jautaums. Kaut ko atgadīina no vēstures.

  2. Piekrītam Mārtiņam, jo nevarību aizsedz ar mikrofonu, kas visu sabojā. Bet tas jau ir augsts līmenis, ka to saprot.

  3. Negribu tevi klausīties.

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+