Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
23. janvāris, 2013
Drukāt

Grieķijas vēstnieks: Redzam gaismu tuneļa galā

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Grieķijas vārds pašlaik bieži tiek cilāts un locīts tajā noritošās ekonomiskās un monetārās krīzes sakarā – par tās ekonomikas glābšanu satraukusies Eiropas Savienība un starptautiskā sabiedrība. Grieķijas tematika dominē pasaules medijos, un no dažādiem avotiem uzzinām, kā valstij sokas.

 

“LA” ielūdza uz redakciju Grieķijas vēstnieku Georgiju Hadzimihelaki, lai gūtu informāciju par Grieķijas oficiālo skatījumu uz notiekošo valsts ekonomikā. Ar Viņa Ekselenci sarunājās Voldemārs Krustiņš un Ģirts Vikmanis.

 

V. Krustiņš: – Mēs daudz dzirdam par Grieķijas vārdu saistībā ar eirokrīzi no dažādiem avotiem, taču mūsu lasītājus visvairāk interesē pašu grieķu viedoklis. Kāds tas ir?

– Mums jāatzīst absolūtā patiesība, ka Grieķija finanšu lietās pēdējos 30 gadus nav uzvedusies skrupulozi. Tomēr mums jāatzīst arī, ka pārdzīvotā nav tikai Grieķijas finanšu krīze, kā to nodēvēja pirms trim gadiem. Faktiski tajā iesaistītas arī citas valstis. Eirokrīze ir daļa no visas pasaules ekonomiski smagās situācijas. Es varētu vēlēties, lai tā ir tikai un vienīgi grieķu krīze. Tāpēc, ja Grieķija būtu izolēta, tā varētu to pārvarēt viena pati ar lielām sāpēm, neietekmējot citu valstu likteņus un globālo fiskālo ainu. Ja mēs nošķirti no pasaules to atrisinātu, kopīgā problēma tomēr paliktu. ES aicina uz koordinētu rīcību – tikt laukā kopīgiem spēkiem no strupceļa. Tas arī nozīmē ES kopienas pūliņus paveikt to kopā.

Ģ. Vikmanis: – Jūs teicāt, ka Grieķija savā veidā finanšu jautājumos nav bijusi rūpīga.

– Mēs ekonomiski nerīkojāmies pareizi, jo pārvērtējām savas iespējas atmaksāt aizņemto naudu. Te gan jāpaskaidro, ka Grieķija neveica lielus ieguldījumus attīstības infrastruktūrā, bet gan deva iespēju justies labi cilvēkiem, kas bija pārdzīvojuši pilsoņu karu, kas plosīja mūsu valsti vēl pēc Otrā pasaules kara. Pilsoņu karš ekonomiski bija vēl destruktīvāks. Kad esi ārā no katastrofas, tu nedomā, vai tava uzvedība nav bezrūpīga.

Lietas, kas bija jāveic pirms 35 gadiem, kad pievienojāmies ES, netika paveiktas, un tas mums jādara tagad, krīzes laikā. Tas ir grūti, jo mēs 20 gadus baudījām luksusa dzīvi, kaut arī nebijām to pelnījuši. Kādreiz cilvēki norēķinājās ar “plastikāta naudu”, bet tagad tā jāatmaksā ar īstu naudu.

Tās nav mūsu tirgū – bankas cieš un bankrotē, pašlaik ekonomiskas grūtības piedzīvo arī mazais un vidējais bizness. Daudziem bija jāatlaiž darbinieki, jāsamazina ražošana, un mēs piedzīvojām ļoti strauju bezdarba kāpumu. Tagad bezdarba līmenis Grieķijā ir pāri par 25 procentiem. Cilvēkiem nepieciešamas jaunas darba vietas. Visapkārt valdošā bezrūpības un nevērības sajūta, kā arī mūsu ārzemju draugu publiskais viedoklis, ka Grieķija nav droša vieta, kur investēt, rada apburto loku, kas atražo pirmsākuma ļaunumus. Pēdējais pusotrs gads Grieķijā rada cerību. Modernās Grieķijas vēsturē mums ir pirmā koalīcijas valdība. Mums iepriekš bija partijas, kas piedalās valdībā un kas nepiedalās. Tomēr koalīcija rada zelta vidusceļu un noteikumus, par ko vienojušies partneri. Mums notiek strukturālas pārmaiņas un ir jauns
politiskais tikums vienlaikus. Mēs beidzot redzam gaismu tuneļa galā un ticam, ka tā ir patiesa gaisma, nevis vilciens, kas brāžas mums virsū. Mēs apzināmies, ka krīze nebeigsies rīt no rīta, tādēļ mums jāatjauno ražošanas tempi, lai varētu atmaksāt lielākus parādu apmērus.

– Kāda izskatās gaisma, ko jūs redzat?

– Es domāju, ka ražošanas veicināšana ir viens no līdzekļiem. Grieķija ir pārtraukusi tērēties liekās vajadzībās, veikusi īpašus pasākumus valsts sektorā un attiecībā uz cilvēku prasībām, un mūsu ārzemju partneru uzticība ir pieaugusi. Mēs arī ejam cauri privatizācijas procesam, un tajā mums partneri uzticas. Situācija uzlabosies, ja sāksim atmaksāt mūsu aizņēmumus. Liels ir jautājums – kad? Taču tas nenotiks, ja nesāks atkal strādāt mūsu rūpniecības “mašinērija”.

V. Krustiņš: – Kā jūs vērtējat eiro kā valūtu?

– Es ticu, ka eiro ir liela un spēcīga valūta, taču iepriekš 17 eirozonas valstīm nebija kopīgas ekonomiskās un fiskālās politikas. Vēlu pieņemtie pasākumi, lai izvairītos no krīzes, iepriekš neeksistēja. Ja nav kopīgas politikas, tad nevar koordinēt šīs lietas, taču mēs ticam, ka tagad ekonomiskā un fiskālā ainava mainīsies.

Ģ. Vikmanis: – Vai tas ir uz labu?

– Eiro nevar izolēt no eirozonas, un lēmumi jāpieņem visām 17 valstīm. Jūs esat eiro kandidātvalsts.

Jūsu cilvēki jautā – vai jāpievienojas eirozonai? Tā ir veselīga valūta, tā pasaulē ir otra rezerves valūta aiz ASV dolāra. Uz jautājumu, vai Latvijai jāpievienojas eirozonai, nav jāatbild man. Vai Latvija pievienosies eirozonai rīt vai parīt, ir jāatbild Latvijas atbildīgajai politiskajai sistēmai. Tas jāatbild valdībai, balstoties uz konstitūcijas pamatnostādnēm.

Latvijas gadījumā ir ļoti iedrošinošs aspekts. Latvija tika pāri krīzei diezgan veiksmīgi, taču neuzskatu, ka esat pilnībā pārvarējuši ekonomisko krīzi. Latvijas priekšrocība bija tās lielums, jo mūsu ekonomiku apmēri nav salīdzināmi. Latvijas problēmas nebija tik kliedzošas. Latvijas tauta bija gatava pārciest grūtības pēdējos trīs četrus gadus, jo jūs bijāt pārdzīvojuši 50 gadus ilgušos skarbos padomju laikus, kas bija patiešām smagi. Grieķijas situācija nav līdzīga kā Latvijas tautai, jo mēs pārcietām Otro pasaules karu un pilsoņu karu, taču pēc tam mums nebija svētības piedzīvot pārejas periodu.

V. Krustiņš: – Parunāsim arī par romantiskākām lietām. Grieķijas sastāvā ir tā dēvētā Atosas republika, kur klosteros dzīvo mūki, bet sievietēm ieeja tur esot liegta. Vai tiešām, jautā “LA” lasītāji.

– Atosas kalna klosteri pastāv jau kopš 13. gadsimta. Tas nav jautājums par dzimumu vienlīdzību vai cilvēktiesībām. Tā ir ticība un dogmas. Mūki uzskata, ka tas ir Vissvētākās Jaunavas Marijas dārzs. Uz kalna nav sieviešu dzimuma kazu vai baložu. Vienīgi atlidojušie putni var būt arī sieviešu dzimuma. Jautājums ir par cieņu un tradīcijām, kas radītas pirms daudziem gadiem. Klosteri sevi labi aprūpē, un katru gadu viens no klosteriem savus dārgumus, piemēram, manuskriptus un svētbildes, izliek plašākas publikas apskatei tiem, kam klosteros ieeja liegta. Kopā ir 16 klosteri, un katru vada abats saskaņā ar klostera regulām. Atosas kalns nav pakļauts Grieķijas pareizticīgajai baznīcai. Klosteriem ir pusautonoms statuss, un baznīca nedrīkst iejaukties to darbībā, vienīgi var sadarboties reliģiskajos jautājumos. Arī ekumeniskajam patriarhātam nav tiesību diktēt klosteriem noteikumus. Administratīvās varas līmenī Atosas kalnam vietējā pašvaldība piešķir savu gubernatoru, kas koordinē sadarbību ar abatiem. Uz kalna ir ne tikai grieķu, bet arī ārzemnieku – krievu, serbu un bulgāru – klosteri, kas atbilst grieķu pareizticīgo ritam.

– Kas vada visu Grieķijas pareizticīgo baznīcu?

– To dara visas Grieķijas un Atēnu arhibīskaps, taču nav patriarha. Grieķu pareizticīgajā baznīcā ir pieci patriarhāti – Konstantinopoles, Aleksan-drijas un visas Āfrikas, 
Jeruzalemes (vecākais no visiem), Antiohijas un Bulgārijas. Pat ASV nav sava patriarhāta, viņiem ir arhibīskaps un bīskapi, lai gan ASV grieķu pareizticīgā baznīca ir spēcīgākā ārpus Grieķijas.

– Kas maksā algas garīdzniekiem? Vai valsts?

– To grieķi ir jautājuši paši sev. Priesterus uzskata par civildienesta darbiniekiem.

Bet cilvēki jautā, un es esmu viens no viņiem – ja es neesmu ticīgais, tad kāpēc man jāmaksā alga priesteriem? Šis jautājums Grieķijas sabiedrībā tiek apspriests gadiem ilgi. Neviens politiķis Grieķijā un īpaši šajā krīzē nav gatavs iet sadursmēs ar baznīcu. 
Tie, kas mēģinājuši to darīt pagātnē, vienmēr bijuši zaudētāji.

Taču algu samazinājumi, kas tika ieviesti publiskajā sektorā, tika īstenoti no arhibīskapa līdz jaunākajam dekānam. Ja nemaldos, atalgojuma samazinājums viņiem ir par 25 – 35%.

– Kā ar Grieķijas komunistisko partiju? Vai tā ir aktīva?

– Daži saka, ka komunistu partija Grieķijā ir visortodoksālākā un fundamentālākā. Visus, kas vērsušies pret viņiem vai centušies to mainīt, sauc par revizionistiem. Komunisti nav reāls drauds sabiedrībai, politiskajai sistēmai. Viņi tiek cienīti par neatlaidību, taču nav drauds mūsu politiskajai sistēmai. Parlamentā ir 12 komunistu deputātu. Cilvēki ir zaudējuši ticību valdošajām partijām un to cilvēkiem viņu neapdomīgās rīcības dēļ. Tas radīja bīstamu fenomenu – pirmoreiz Grieķijas parlamentā ir iekļuvuši ultralabējie spēki, kas spēja pārvarēt vēlēšanu barjeru. Nevar teikt, ka pusgada laikā 7 procenti grieķu kļuva par fašistiem. Tas bija protesta balsojums, kurā cilvēki parādīja savu neapmierinātību. Ja neuzlabosies ekonomiskā un fiskālā situācija, galēji labējo un galēji kreiso pozīcijas kļūs stiprākas.

– Vai Grieķijas attiecības ar monarhiju ir beigušās?

– Tas jau ir sen beidzies. Mēs esam noslēguši rēķinus ar karalisko ģimeni. Tā savulaik varēja paturēt dažas no savām pilīm. Liela daļa no bijušajām rezidencēm ir valsts īpašums. 1974. gadā bija tautas nobalsošana, kurā vairākums pilsoņu nobalsoja par to, ka karaliskajai ģimenei jādodas prom.

– Vai jums ir kādi jautājumi par Latviju vai tās medijiem?

– Diemžēl man nav zināšanu, lai lasītu un baudītu rakstus latviešu valodā. Man jāpaļaujas uz tulku un kolēģiem. Būtiskāks par Latvijas politiskās sistēmas pozīcijas vai opozīcijas viedokļiem man ir Latvijas sabiedrības viedoklis.

Mēģinu saprast Latvijas sabiedrību, dodoties ārpus Rīgas, jo Latvijai ir arī reģioni un nabadzīgie lauku ciemi. Ja es satieku kādu “ierindas” iedzīvotāju, mani interesē viņa palete, ar kuru viņš savās domās zīmē politisko un ekonomisko situāciju, tad es saprotu, kādas ir tendences Latvijā.

– Jūs iepriekš bijāt vēstnieks Gruzijā. Kāds ir jūsu atskats uz šo laiku?

– Mani pa pusei varat uzskatīt par gruzīnu, jo mana dzīvesbiedre ir gruzīniete. Visus šos četrus gadus Gruzijā es biju vienlaikus nolādēts un svētīts dzīvot interesantā valstī interesantos laikos. Gruzija ir Seno Austrumu un Rietumu krustpunkts. Gruzija nav bagāta ar dabas resursiem, taču caur to iet gandrīz visi naftas tranzītceļi. Un tas notiek pie Krievijas robežām. NATO un ES izplešas Austrumu virzienā ļoti ātri. Politiski un ekonomiski Gruzija vēl nav gatava pievienoties šīm aliansēm, taču nākotnē eventuāli viņu mentalitāte ir vērsta uz iekļaušanos ES. Vai Gruzija pievienosies NATO, atkarīgs no tā, vai NATO sabiedrotie kādu dienu vienosies par atbalstu uzņemšanai. Krievija nav ieinteresēta Gruzijas teritoriju okupācijā, bet ar 2008. gada karadarbību tā vēlējās uzlikt zīmogu un atgādināt ASV, NATO un Eiropai, ka Krievijai ir savas intereses reģionā. Ka citiem jārēķinās ar tām, ar Krieviju, ja kāds griba darboties pie tās durvīm. Gan ES, gan ASV ķer zivis vienā un tajā pašā dīķī. Viena zivs, kas tajā peld, ir store ar melno kaviāru, kas ir Krievija, bet otra ir maza zivtiņa – tā ir Gruzija. Vai tad viņi ķer lielo vai mazo zivi? Gruzīni ir mūsu brāļi, un savulaik argonauti vairāk nekā pirms 2000 gadiem pirms Kristus devās savās ekspedīcijas. Grieķijā ir gruzīnu kopiena, tāpat kā Gruzijā grieķu kopiena. Gruzija ir vienlaikus nolādēta un svētīta vieta, un tas ir atkarīgs no politiskās situācijas.

Krievijai un Gruzijai jāatrod veids, kā sadzīvot kopā. Labāk ir atjaunot tiltus, taču tas nenozīmē pakļauties lielā kaimiņa vajadzībām. Tas ir atkarīgs no tā, kā attīstīsies situācija Krievijā, uz kuru Rietumiem nav jāspiež tik stipri. Vissliktāk militārajā konfliktā jutās jaukto ģimeņu pēcteči.

Manai sievai tēvs ir gruzīns, bet māte krieviete. Viņa man konflikta laikā teica – Džordž, kā tu domā, ja es atrautu sev īkšķi, tas man sāpēs mazāk nekā tad, ja es atrautu sev mazo pirkstiņu? Vienubrīd viņa domās vajāja Putinu, bet citā brīdī Saakašvili. Dažādos laika periodos krievu un gruzīnu tautas ir pastāvējušas līdzās 700 gadus, un nevar vienā vakarā to visu aizvākt prom.

 

 

Vizītkarte

Grieķijas vēstnieks Latvijā – Georgijs Hadzimihelakis

Dzimis 1951. gadā Kanejā Grieķijā. Studējis politisko un publisko administrāciju Atēnu universitātē. Grieķijas ārlietu dienestā kopš 1981. gada. Ieņēmis dažādus augstus amatus Grieķijas Ārlietu ministrijā, kā arī vēstniecībās Kiprā, Austrālijā, ASV, Ēģiptē. No 2007. līdz 2011. gadam bijis Grieķijas vēstnieks Gruzijā, bet kopš pagājušā gada ir vēstnieks Latvijā. Līdzās dzimtajai grieķu valodai pārvalda arī angļu un franču valodu. Precējies, ir divi bērni. Apbalvots ar Kipras, Portugāles, Ēģiptes, Grieķijas valstu apbalvojumiem, kā arī Grieķu pareizticīgās baznīcas Aleksandrijas Svētā Marka 
Svēto Krustu.

 

Uzziņa

Grieķijas pilsoņu karš

Pēc Otrā pasaules kara Grieķijā izcēlās pilsoņu karš starp komunistiskajiem un pretkomunistu spēkiem. 1946. gada karā komunistu partija cieta sakāvi. 1949. gadā Grieķijā tika atjaunota monarhija, ko pilnībā atcēla pēc militārā apvērsuma 1967. gadā, ko veica tā dēvētie melnie pulkveži. Pēc militārās huntas gāšanas 1975. gadā Grieķijā tika pieņemta jauna konstitūcija, bet referendumā grieķi atteicās no monarhijas.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+