Grifits iekāpj grāvī 0

Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) misijas Latvijā vadītājs Marks Grifits nosaucis par bīstamu Veselības ministrijas izstrādāto un patlaban Finanšu ministrijā apspriesto koncepciju par veselības pakalpojumu sasaisti ar nodokļu maksājumiem. Viņaprāt, šāda sistēma varot ietekmēt bērnus, kuru vecāki nemaksā nodokļus.

Reklāma
Reklāma
“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 69
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 vārdu īpašniekus, kuri kā magnēti pievelk pretējā dzimuma pārstāvjus 27
RAKSTA REDAKTORS
“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 164
Lasīt citas ziņas

Kad runā SVF augstā amatpersona, mūsu politiķi uzmanīgi klausās un neuzdrošinās pateikt, ka misijas vadītājam nevajadzētu dot padomus tādos jautājumos, par kuriem viņam vai nu nav informācijas, vai tā ir aplama. Mūsu valstī ir noteikts, ka bērni un jaunieši līdz 18 gadu vecumam medicīnisko palīdzību saņem bez maksas, tāpēc nav pamata tādām bažām – ja vecāki nemaksā nodokļus, arī bērniem nebūs pieejama plānveida ārstniecība. Cita lieta, ka bērniem nereti ir jāgaida garās rindās, lai izmeklētos un ārstētos, jo veselības aprūpei atvēlētās valsts investīcijas ir vienas no trūcīgākajām Eiropas

Savienībā. Ja Grifits būtu norādījis premjeram un finanšu ministram, ka tas nav normāli,

CITI ŠOBRĪD LASA

tad varētu teikt, ka misijas vadītājs ir runājis Latvijas sabiedrības interesēs, un paldies

viņam par to. Bet tik augstam viesim ir necienīgi paust aplamības.

Veselības ministre Ingrīda Circene ļoti cer, ka, iezīmējot 5% no iedzīvotāju ienākumu

nodokļa un novirzot to veselības aprūpei, budžetu varētu papildināt par 10 – 20 miljoniem

latu. Lietuvas veselības ministrs Raimonds Šukis man nesen atzina, kopš valstī ieviests

veselības nodoklis, kas ir 6% no iedzīvotāju ienākumu nodokļa (3% maksā darba devējs),

mainījusies cilvēku domāšana – viņi saprot, ka nodoklis ir jāmaksā. Ministrs Šukis gan

nespēja pateikt, cik lielas naudas summas ieplūdušas veselības budžetā no personām,

kas papildinājušas nodokļu maksātāju rindas. Tiesa, Lietuvas valsts savu cilvēku veselībai

ir atvēlējusi 4,5 % no iekšzemes kopprodukta, kamēr Latvija teju pāri trim procentiem,

tāpēc ministrs runā ne tik daudz par ekonomisko ieguvumu, bet iespējām cilvēkiem sniegt

arvien kvalitatīvāku un operatīvāku medicīnas aprūpi un cilvēku nostājas maiņu pret

nodokļu maksāšanu. Turpretī Latvijā ministre Circene ir spiesta skaitīt, cik miljoni nāks

klāt nabadzīgajam budžetam, lai beidzot palielinātu mediķu algas, atjaunotu plānveida

Reklāma
Reklāma

veselības aprūpi un aizpildītu citus finanšu robus. Tiesa, pēdējā laikā gan vairs viņa nerunā

par papildu miljoniem, bet iespēju samazināt rindas uz plānveida pakalpojumiem, piedāvāt

vairāk plānveida operāciju, kompensējamo medikamentu un, iespējams, samazināt

pacientu līdzmaksājumus.

Taču jūtams, ka finanšu ministrs Andris Vilks nesteidzas ar Circenes iesniegtās

koncepcijas īstenošanu, jo, lūk, negriboties iziet ārpus valsts budžeta veidošanas

principiem, radot speciālo budžetu, tāpēc nodokļa nemaksātāji var mierīgi dzīvot

līdz 2013. gada jūlijam, nevis janvārim, kad bija plānots ieviest Veselības ministrijas

izstrādāto dokumentu. Ko var zināt, ja nu Grifits pasaka vēl kādu “gudrību” par nodokļu

nemaksāšanu un medicīnu, nav izslēgts, ka Vilks koncepciju ieliks atvilktnē.

Pagaidām mūsu valstī atbildība par ikvienam svarīgo veselības aprūpes jautājumu gulst

tikai uz veselības ministra pleciem. Lai tā nebūtu, vajadzētu ņemt piemēru no Igaunijas,

kur ir izveidots tā sauktais sociālais parlaments, kas tur roku uz pulsa, lai cilvēkiem būtu

pieejama veselības aprūpe. Par to atbild ne tikai veselības, bet arī finanšu ministrs un

parlamenta Sociālo lietu komisijas vadītājs. Šīs personas kopā ar pieciem darba devēju un

pieciem arodbiedrību pārstāvjiem veido tādu kā sociālo parlamentu, kas kopīgi ir atbildīgi

par to, kas notiek veselības aprūpē. Nenāktu par skādi šo ideju pārcelt un īstenot Latvijā,

lai sabiedrībai pieņemamas idejas netiktu nomuļļātas, nēsājot tās no vienas ministrijas uz

otru. Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) misijas Latvijā vadītājs Marks Grifits nosaucis par bīstamu Veselības ministrijas izstrādāto un patlaban Finanšu ministrijā apspriesto koncepciju par veselības pakalpojumu sasaisti ar nodokļu maksājumiem. Viņaprāt, šāda sistēma varot ietekmēt bērnus, kuru vecāki nemaksā nodokļus.

Kad runā SVF augstā amatpersona, mūsu politiķi uzmanīgi klausās un neuzdrošinās pateikt, ka misijas vadītājam nevajadzētu dot padomus tādos jautājumos, par kuriem viņam vai nu nav informācijas, vai tā ir aplama. Mūsu valstī ir noteikts, ka bērni un jaunieši līdz 18 gadu vecumam medicīnisko palīdzību saņem bez maksas, tāpēc nav pamata tādām bažām – ja vecāki nemaksā nodokļus, arī bērniem nebūs pieejama plānveida ārstniecība. Cita lieta, ka bērniem nereti ir jāgaida garās rindās, lai izmeklētos un ārstētos, jo veselības aprūpei atvēlētās valsts investīcijas ir vienas no trūcīgākajām Eiropas

Savienībā. Ja Grifits būtu norādījis premjeram un finanšu ministram, ka tas nav normāli,

tad varētu teikt, ka misijas vadītājs ir runājis Latvijas sabiedrības interesēs, un paldies

viņam par to. Bet tik augstam viesim ir necienīgi paust aplamības.

Veselības ministre Ingrīda Circene ļoti cer, ka, iezīmējot 5% no iedzīvotāju ienākumu

nodokļa un novirzot to veselības aprūpei, budžetu varētu papildināt par 10 – 20 miljoniem

latu. Lietuvas veselības ministrs Raimonds Šukis man nesen atzina, kopš valstī ieviests

veselības nodoklis, kas ir 6% no iedzīvotāju ienākumu nodokļa (3% maksā darba devējs),

mainījusies cilvēku domāšana – viņi saprot, ka nodoklis ir jāmaksā. Ministrs Šukis gan

nespēja pateikt, cik lielas naudas summas ieplūdušas veselības budžetā no personām,

kas papildinājušas nodokļu maksātāju rindas. Tiesa, Lietuvas valsts savu cilvēku veselībai

ir atvēlējusi 4,5 % no iekšzemes kopprodukta, kamēr Latvija teju pāri trim procentiem,

tāpēc ministrs runā ne tik daudz par ekonomisko ieguvumu, bet iespējām cilvēkiem sniegt

arvien kvalitatīvāku un operatīvāku medicīnas aprūpi un cilvēku nostājas maiņu pret

nodokļu maksāšanu. Turpretī Latvijā ministre Circene ir spiesta skaitīt, cik miljoni nāks

klāt nabadzīgajam budžetam, lai beidzot palielinātu mediķu algas, atjaunotu plānveida

veselības aprūpi un aizpildītu citus finanšu robus. Tiesa, pēdējā laikā gan vairs viņa nerunā

par papildu miljoniem, bet iespēju samazināt rindas uz plānveida pakalpojumiem, piedāvāt

vairāk plānveida operāciju, kompensējamo medikamentu un, iespējams, samazināt

pacientu līdzmaksājumus.

Taču jūtams, ka finanšu ministrs Andris Vilks nesteidzas ar Circenes iesniegtās

koncepcijas īstenošanu, jo, lūk, negriboties iziet ārpus valsts budžeta veidošanas

principiem, radot speciālo budžetu, tāpēc nodokļa nemaksātāji var mierīgi dzīvot

līdz 2013. gada jūlijam, nevis janvārim, kad bija plānots ieviest Veselības ministrijas

izstrādāto dokumentu. Ko var zināt, ja nu Grifits pasaka vēl kādu “gudrību” par nodokļu

nemaksāšanu un medicīnu, nav izslēgts, ka Vilks koncepciju ieliks atvilktnē.

Pagaidām mūsu valstī atbildība par ikvienam svarīgo veselības aprūpes jautājumu gulst

tikai uz veselības ministra pleciem. Lai tā nebūtu, vajadzētu ņemt piemēru no Igaunijas,

kur ir izveidots tā sauktais sociālais parlaments, kas tur roku uz pulsa, lai cilvēkiem būtu

pieejama veselības aprūpe. Par to atbild ne tikai veselības, bet arī finanšu ministrs un

parlamenta Sociālo lietu komisijas vadītājs. Šīs personas kopā ar pieciem darba devēju un

pieciem arodbiedrību pārstāvjiem veido tādu kā sociālo parlamentu, kas kopīgi ir atbildīgi

par to, kas notiek veselības aprūpē. Nenāktu par skādi šo ideju pārcelt un īstenot Latvijā,

lai sabiedrībai pieņemamas idejas netiktu nomuļļātas, nēsājot tās no vienas ministrijas uz

otru.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.