Grīšļu ķauķa liktenis – Eiropas zemkopju rokās 0
Suga, kuras aizsardzībai valstis paraksta atsevišķu dokumentu, visretākā no tikai kontinentālajā Eiropā sastopamajām šīs kārtas sugām. Vai tas ir lācis? Varbūt klinšu ērglis? Vai varbūt melnais stārķis? Nē – pieaudzis putns sver tikai apmēram 11 gramu, un tas ir – grīšļu ķauķis!
Grīšļu ķauķis, latīniski – Acrocephalus paludicola, ir mazs zvirbuļveidīgo kārtas dziedātājputns. Taču šim mazajam putniņam pēdējos divdesmit gados ir pievērsta pasaules dabas aizsardzības organizāciju un zinātnieku uzmanība. 2003. gadā Min-skā pat ir parakstīts īpašs saprašanās memorands Bonnas konvencijas ietvaros.
Mūsdienu publiku gan vairāk interesē šī mazā putna neparastā vairošanās bioloģija, kas ir unikāla – piemēram, kopulācijas akts šiem putniem ilgst aptuveni 30 minūtes, tēviņam ir teritorija, tas dzied, apaugļo mātītes, bet perēšanā un mazuļu barošanā nepiedalās. Parasti šāds dzīvesveids ir daudz lielākiem dzīvniekiem, no putniem, piemēram, mednim un rubenim.
Bonnas konvencija, kas ir spēkā 117 pasaules valstīs, aizsargā dažādu migrējošo dzīvnieku apmešanās vietas visa dzīves cikla laikā – tajā skaitā atpūtas vietas caurceļošanas laikā un ziemošanas vietas. Minska memoranda parakstīšanai netika izvēlēta nejauši, jo Baltkrievijā ligzdo apmēram 40% no pasaules grīšļu ķauķa populācijas, tādēļ šī zeme ir ļoti būtiska sugas saglabāšanai (pasaulē ir tikai apmēram 13 000 grīšļu ķauķa dziedošu tēviņu).
Kas tad ir novedis grīšļu ķauķi tādā stāvoklī? Cilvēks. Grīšļu ķauķa mājvieta ir zemie purvi – vietas, kurās cilvēka saimnieciskā darbība ir ierobežota. Zemes nosusināšanas dēļ grīšļu ķauķis vairs neligzdo Francijā, Beļģijā, Nīderlandē un Ziemeļvācijā. Vācijas pēdējā grīšļu ķauķu atradne Pomerānijā Polijas pierobežā nu jau pāris gadus arī vairs nav apdzīvota.
Latvijā arī grīšļu ķauķi regulāri konstatēti tikai caurceļošanas laikā Papes ezerā. Pirms 70 gadiem tie ligzdojuši Babītes un, iespējams, arī citos piejūras ezeros. 2000. gadā dziedoši tēviņi novēroti Liepājas ezera piekrastē, taču neviena ligzda nav atrasta, pie tam šī vieta aizvien vairāk aizaug, jo pļavas vairs netiek pļautas. Latvija ir parakstījusi Bonnas konvencijas Grīšļu ķauķu aizsardzības memorandu, piekrītot nodrošināt Liepājas ezera grīšļu ķauķu vietas atbilstošu apsaimniekošanu. Līdz šim gan šīs vietas neizpļāva. Pirmie mēģinājumi notika šovasar Latvijas un Lietuvas kopēja ES LIFE projekta ietvaros.
Mūsdienās arī lauksaimniecības darbu pilnīga pārtraukšana apdraud atlikušās grīšļu ķauķa dzīvotnes. Staignas vietas siena ieguvei ir pārāk sarežģītas, tādēļ visbiežāk paliek nepļautas. Tās aizaug vai nu ar krūmiem, vai niedrēm un nav vairs piemērotas grīšļu ķauķa ligzdošanai, jo tas nedzīvo krūmos vai niedrājā.
Arī ziemošanas vietās šim putnam neklājas viegli – ķauķus ziemā, kas Sahēla zonā ir sausā sezona, apdraud ūdens trūkums, jo tas tiek izmantots rīsa plantācijās.
Vai vispār ir cerības saglabāt šo sugu? Ir, bet to var panākt, tikai sadarbojoties visām valstīm – gan ligzdošanas, gan caurceļošanas, gan ziemošanas vietās. Eiropas Savienība ir finansējusi jau piecus LIFE-NATURE projektus tieši grīšļu ķauķu aizsardzībai. Trīs projekti ir jau īstenoti – caurceļošanas vietu apsaimniekošana un saglabāšana Spānijā un Francijā, kā arī Polijas–Vācijas projektu ligzdošanas vietu aizsardzībai. Patlaban tiek finansēti vēl divi projekti – Polijā un kopējs projekts Lietuvā–Latvijā mūsu grīšļu ķauķu aizsardzībai. Baltkrievijā tiek veikti vairāki starptautisku dabas aizsardzības organizāciju finansēti projekti. Vienīgā valsts, kurā ir daudz grīšļu ķauķu, bet nav nopietnu aizsardzības pasākumu, ir Ukraina.
Visu šo projektu galvenais mērķis ir panākt zemo purvu un mitru pļavu ekstensīvu apsaimniekošanu – zāles nopļaušanu augustā vai vēlāk, lai nepieļautu aizaugšanu ar krūmiem vai niedrēm. Pļaujot no zemā purva tiek novākta biomasa, kas samazina augiem pieejamo barības vielu daudzumu, kā arī neļauj izaugt krūmiem. Pati pļaušana notiek ar īpaši pielāgotu kāpurķēžu traktoru, kādu parasti izmanto, lai apsaimniekotu slēpotāju trases Alpos. Tas tādēļ, lai varētu pļaut ļoti mitrās vietās, kur nereti pļaušanas laikā vēl ir ūdens.
Laikos, kad siens pat no labām pļavām paliek nenovākts, ļoti aktuāli ir atrast jaunus veidus, kur izmantot šo biomasu. Polijā ar ES projekta palīdzību patlaban tiek radītas ražotnes, kas grīšļu ķauķu ligzdošanas vietās nopļauto zāli izmantos, lai ražotu kurināmā briketes.
Mūsdienās īpaši aizsargājamo dabas teritoriju apsaimniekošanu nevar atstāt pašplūsmā – patlaban pasaulē ir pavisam citāds skatījums uz lauksaimniecību, tādēļ jāiet līdzi laikam un arī pie mums jārada jaunas ražotnes tieši zāles biomasas pārstrādei, lai varētu uzturēt dabas daudzveidību dažādos mitrājos.
Šādas vietas, kur saglabājusies senā lauku idille ar siena kaudzēm un reizi vasarā pļautu sienu tālajās pļavās, var turpināties ar ES atbalstu tieši dabas daudzveidībai, kas šādos gadījumos ir arī kultūras aizsardzība. Bet bez cilvēku izpratnes šādas vietas ir lemtas iznīcībai, tāpat kā sugas, kas šīs vietas apdzīvo. Grīšļu ķauķis ir viens no spilgtākajiem piemēriem, jo ir sastopams tik ārkārtīgi mazā skaitā. Mūsu uzdevums ir veicināt tādu dabas aizsardzības organizāciju un zemkopju sadarbību, kas nodrošina dabisku zālāju un zemo purvu ilgtermiņa pastāvēšanu.
