Gunārs Nāgels: Grūtā latviešu valoda 0
Autors: Dr. Gunārs Nāgels, laikraksta “Latvietis” redaktors, “laikraksts.com”
Jūlija Aleksandrova, rakstot laikrakstā “Vesti” (14.08.2013.), sūdzas, ka nabaga Kristīna netiek valsts apmaksātā grupā Latvijas Universitātē mācīties ķīniešu valodu, jo viņas atzīme latviešu valodā, skolu beidzot, bija tikai 50%, un ”…Petjas un Taņas nekad nevarēs iegūt augstākās atzīmes, tāpēc ka neviens krievu, ebreju vai ukraiņu bērns apriori nevarēs apgūt svešvalodu tā, kā tās pārstāvis uzsūc visas garumzīmes un galotnes caur savas mātes latvietes valodu”.
Kādas absolūtas muļķības. Vairākos līmeņos vēl turklāt.
Sākšu ar sevi pašu. Esmu dzimis Austrālijā; mana dzimtā valoda ir latviešu. Pirmā nopietnā saskarsme ar angļu valodu bija tikai bērnudārzā kādu piecu gadu vecumā. Vidusskolā manas angļu valodas atzīmes vienmēr bija starp labākajām klasē. Bet tas nav nekas unikāls. Es pieņemu, ka ir arī daudzi Petjas un Taņas Vācijā vai Amerikā, kuru dzimtā valoda ir krievu, bet kuri vidusskolā ir ļoti sekmīgi vācu vai angļu valodā.
Kāpēc lai tas tā nebūtu Latvijā? Šaubos, vai Latvijas Petjas un Taņas būtu kaut kādā veidā sliktāki par Vācijas un Amerikas Petjām un Taņām. Atšķirība nav Petjās un Taņās, bet gan attieksmē pret tās zemes valodu, kurā dzīvo. Latvijā tiek nicināta latviešu valoda tādā veidā, kā vispār nevarētu iedomāties, ka Vācijā nicinātu vācu valodu, ASV nicinātu angļu valodu vai arī Krievijā nicinātu krievu valodu.
Zīmīgs faktors valodas apguvei ir pozitīvs uzskats par valodu un vēlme to apgūt. Ja Latvijā nebūtu latviešu valodas nīdēju – gan pašmājas, gan kaimiņzemes ietekmē –, tad aina būtu citāda. Lielais skaits krievu valodas skolu uzradās Latvijā okupācijas laikā, lai veicinātu latviešu tautas apspiešanu un latviešu valodas nonivelēšanu. Tas ir vedis pie tā, ka Latvijas Petjas un Taņas tikai daļēji dzīvo latviskā vidē. Šīs okupācijas sekas mēs varam likvidēt, sākot ar krievu valodas plūsmu slēgšanu valsts skolās. Lielākais personīgais labums no tā nāks tieši Petjām un Taņām – viņi nezaudēs savu dzimto valodu, bet iegūs dzimtās valodas spējas otrā, Eiropas Savienības oficiālā valodā.
Papildu pikantā detaļa šim konkrētajam stāstam ir tas, ka Kristīna vēlas par valsts naudu universitātē mācīties ķīniešu valodu, kaut arī ir pārliecinoši pierādījusi, ka viņai nav valodu apguves dotību, ja jau nav spējusi labā līmenī iemācīties pat tās valsts valodu, kurā dzīvo. Varbūt viņa domā, ka ķīniešu valoda ir tuvāka krievu valodai?
