Viedokļi
Komentāri

Egils Līcītis: Kad tuvu jaunā ēra un ģeopolitiskā kārtība 16

Foto – Saeimas preses dienests

Mēs zinām, ka deputāti spoguļa priekšā garas stundas trenējušies, par ko, tribīnē kāpdami, runās ārlietu debašu lieluzvedumā, būdami apbalvoti ar spēcīgu mītisko domāšanu. Vadošie, nopelniem bagātākie ārlietnieki uzsvēruši globālus izaicinājumus, ar ko saskārusies pasaule un kas kā tumši padebeši klājas arī pār Latviju. Mūsu starptautnieki pievienojušies kopējai ažiotāžai, ka sirmmāmiņa Eiropa nekad vairs nebūs vecā, labā, mājīgā Eiropa, un krakšķošā 27 valstu savienība, kas zin, nokļūs pat zem lielvaru izsoles āmura. Viņi visi ir ļoti bēdīgi par notiekošo. Nosodījuši grūtā brīdī uz populisma viļņa dezertējušos, kuru dēļ plaisā kādreiz varenā kopiena. Nobažījušies, ka kaut kur varu sagrābs kāds duče vai apbrūninātu uzskatu Ādolfs. Katrs katedrā kāpējs mācējis pateikt ko sirsnīgu par kulta figūru, Savienoto Valstu 45. prezidentu. Tiktāl viss cienīgi, kā par nākotni neizdibināmo nobažījušos a/s “Latvijas valsts” akcionāru kopsapulcē.

Vārdu aktīvi lūguši arī maz pie globusa stāvējušie, “The Economist” nelasošie, kas satelītšķīvī neskatās CNN. Nedod viņiem paēst no līdzi paņemtās kules, laid šaut pārkarsušiem stobriem par ārlietām! Viņi auditorijai dod grūtāk sagremojamu vielu, sākot ar atkārtotām postpatiesībām un noslēdzot ar ticību un cerību, ka mīļā Māra gādās par mūsu zemi, kad to Vašingtona un sabiedrotie pametīs likteņa varā. Savu izdevību uzstāties izmantojuši oratori, kuriem publika uzgavilē, – ei, ko tu tik stipru pīpē, pacienā mani ar! – un kuri ārpolitikā saprot tik to, ka Itālijā zied oranžas, Āfrikā dzīvo ērmenieki afes un derētu plašāk veidot sakarus ar Visumu.

Pēc rietumnieciskas domāšanas ļaudīm kancelē uzrāpies pazīstamais klusētājs dep. Elksniņš ar savu šujamo par Ķīnu, un Urbanoviča kungam atkal parādījusies Dievmāte Marija, likdama nocirst galvu rusofobijas hidrai. Arī pārējiem internacionālistiem saskaņiešiem piemeklēti alternatīvi fakti, kas, izteikti LR Saeimā, aizskanēs līdz pat Urāliem!

Un visi kopkorī ellišķīgā taurēšanā sunījuši un dēmonizējuši Ārlietu ministriju, kura nekā nav darījusi, lai vismaz kāds būtu ar mums daudzmaz pa draugam, un Rinkēvičs sēž tur kā nulle bez plaša politiskā apvāršņa atšķirībā no Saeimas ārpolitikas arhitektiem.

Bet, lūdzu, aizveriet ciet melnrakstu švīkājumu blociņus, deputāti! Neviciniet tik stipri rokas tribīnē! Izslēdziet gramofonus ar ilgspēlējošām platēm. Man piezvanīja amerikāņu vēstniece, lai brīdinātu – tukšu tarkšķēšanu viņa ilgi nepacietīs. Un mēs, runu patērētāji, simtreiz esam dzirdējuši vietējo nekonkrētību un nopūtas, ka viss mainās, nekas nebūs pa vecam. Jūs, saeimieši, esat viedokļu līderi, piederīgie reģionālajai Baltijas baseina ietekmīgai varai. Ko Latvija lems par prioritātēm un nacionālajām interesēm, neraugoties, ko saka Baltais nams, Berlimonta ēka vai Vatikāns. Tuvojoties jaunai ērai, citai ģeopolitiskai kārtībai – kur varam mīkstināt pozīcijas un kā priekšā vispār izkust? Kādos formātos Latvijai jāpiedalās, un kādas doktrīnas jāuzstāda? Vai līdz pēdējam par katru cenu jāturas ar Briseli? Vai gardās karašas tomēr ir tikai aiz Zilupes? Varbūt jādibina elementārāk kopjamas organizācijas, kooperējoties Baltijas Antantē, Ziemeļvalstu blokā vai Hanzas savienībā? Lai cik grūtas, dodiet atbildes! Saeimas domātājiem un vizionāriem jāprot kaut vidējā distancē paskatīties uz priekšu, nevis pūļa psihozē konstatēt – viss mainīsies.

LA.lv