Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. jūnijs, 2014
Drukāt

Grūtups nav nasta citiem
 (7)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Advokāts Andris Grūtups vairs nemēros ceļu uz ierasto kafejnīcu Doma laukumā, kur viņam patika pusdienot un jau sen bija ierādīts savs galds un gatavoti ēdieni pēc speciāli izstrādātas ēdienkartes. Tā nebija kāda īpaša maltīte gardēžiem, kam biezs naudas maks, bet gan pusdienas cilvēkam, kam ir smagas veselības problēmas. Vakar uzzinājām, ka advokāts ar šautu brūci krūškurvī atrasts savā dzīvoklī Rīgā, Vaļņu ielā 11, un, visticamāk, tā bijusi pašnāvība, par ko mēneša laikā pārliecināsies policija. Viņš atstājis pēcnāves vēstuli, kuras saturs netiks publiskots, jo tā nav adresēta sabiedrībai, man sacīja Valsts policijas preses sekretārs Toms Sadovskis. Kā var nojaust, advokāts to rakstījis tikai saviem tuvākajiem cilvēkiem – dēlam Viktoram, meitai Lienei un dzīves draudzenei Nadīnai.

Grūtupa kungs par savu veselības stāvokli ir runājis diezgan atklāti, tostarp arī man stāstījis, ka viņam ir audzējs, bijusi operācija, pēc kuras viņš vairāk uzticējās dziedniecībai, mazāk – tradicionālajai medicīnai. Līdzko veselība sašķobījusies, tā braucis pie dziednieces, lai atgūtos. Bet ne jau dziedniekiem pa spēkam vēzi nogalināt – tas grauž un grauž, līdz cilvēks ir spiests padoties.

“Andris Grūtups nespētu būt par apgrūtinājumu citiem. Piektajā maijā viņam apritēja 65 gadi, un mēs, bijušie kolēģi, izrādījām vēlmi satikties, lai apsveiktu viņu dzimšanas dienā. Sēdējām restorānā, runājāmies, vizuāli jau nekas neliecināja, ka advokātam vairs daudz nav atlicis šajā saulē. Viņš daudz nesūrojās, vien neslēpa, ka reizēm visu dienu nespējot izkāpt no gultas,” pastāstīja advokāts Elvijs Vēbers, Grūtupa kunga skolnieks, kurš pieredzējušā kolēģa birojā sācis strādāt, būdams 2. kursa students un tur arī izaudzis savā arodā. Ne tikai viņš, bet arī citi gados vēl jauni advokāti atceras Grūtupa birojā izieto skolu, kur jaunie nav uzlūkoti kā darbinieki, bet gan konkurenti. “Reizi nedēļā mums bija jāgatavo tematiski semināri par jaunumiem likumdošanā. Mēs bijām viņa dēla vecumā, mums viņš bija kā tēvs, kurš ar pilnu atdevi rūpējās par mūsu profesionālo izaugsmi, jo bija valstī labākais civiltiesību praktiķis un teorētiķis,” tā advokāts Vēbers.

Jau pieci gadi apkārt, kā Andris Grūtups vairs nepiedalījās tiesas procesos un bija pievērsies publicistikai. Nereti konsultējās ar bijušo Ģenerālprokuratūras Sevišķi smagu noziegumu izmeklēšanas pārvaldes priekšnieci Ritu Aksenoku. “Andris Grūtups plānoja uzrakstīt grāmatu par sievietēm, kas izdarījušas smagas slepkavības. Tomēr veselības stāvokļa dēl, nolēma to nedarīt, jo galva vairs nestrādājot tik labi kā agrāk,” atceras R. Aksenoka un piebilst, ka Grūtups ir slikti juties un cietis sāpes.

Vairāki advokāti, kuri labi pazīst Grūtupu, bija pārsteigti, uzzinot, ka viņš no dzīves šķīries, izdarot pašnāvību, turklāt iešaujot krūtīs, kas ir neierasts paņēmiens, ja cilvēks pats nolēmis doties mūžībā. Kā sacīja R. Aksenoka, viņas praksē ne reizi neesot gadījies, ka šo ceļu izvēlas ar šāvienu krūtīs, jo šādā gadījumā rokai ir jābūt ļoti precīzai.

“Pašnāvība neiet kopā ar viņa personību. Andris Grūtups bija dzīves baudītājs, optimists, viņš spēja tikt galā ar viskritiskākajām situācijām. Piemēram, viņš bija ieguldījis lielas naudas summas dēlam piederošajā atpūtas kompleksā “Rāmkalni”, kas nodega. Tagad tas ir atjaunots un turpina strādāt. Viņš samierinājās, nevis krita depresijā, ka ir slims un vairs nespēj piedalīties lielajās lietās,” pastāstīja advokāte Inta Sikora, kura daudzus gadus Grūtupu iepazina tiesu zālēs.

Advokāts Grūtups jau kādu laiku nepiedalījs arī 4. maija kluba sarīkojumos, kur pulcējas tie Augstākās Padomes deputāti, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Neatkarības deklarāciju. Kamēr veselība atļāvusi, cītīgi apmeklējis kluba pasākumus, bieži atnesis ziedojumus. “Pēdējā gadā viņam nebija viegli,” tā kluba prezidents Juris Karlsons.

Kad pie lasītājiem nonāca filozofijas doktora Andra Vilka grāmata “Grūtupa fenomens”, grāmatas prezentācijā piedalījās vien autors – pats grāmatas varonis nebija ieradies, jo viņam ne visai patika filozofisks piegājiens viņa personības aprak­stam. Vilks nenolaida rokas, jo viņu kaitinājusi sabiedrības nievājošā attieksme pret notikumiem juridiskajā un sociāli politiskajā sfērā. Viņš apstājies pie cilvēka, kurš nebaidās atklāti analizēt un kritizēt procesus, par kuriem daudzi vai nu negrib, vai baidās runāt. Turklāt neesot jau daudz tādu cilvēku, par kuriem gribētos uzrakstīt. A. Vilks: “Pirmkārt, Andra Grūtupa rīcību lielā mērā noteic viņa krieviskās asinis, temperaments un, otrkārt, krievu pašlepnums, uz ko viņš aicina arī mūs – nebūt kalpiem, bet pilnu krūti iet dzīvē.”

“Viņš bija izcila personība, mans draugs. Ja cilvēks saprot, ka vairs nespēs tikt galā pats ar savu dzīvi, viņam negribas nevienam kļūt par nastu,” lietišķi un reizē skumji Grūtupa aiziešanu pamatoja ekspolitiķis Andris Šķēle.

Andris Grūtups


Dzimis 1949. gada 
5. maijā Dobelē.

1977. gadā ar izcilību beidzis Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti.

Pirms atmodas strādājis LPSR prokuratūrā par nodaļas prokuroru, bet no 1980. gada bijis Siguldas juridiskās konsultācijas advokāts.

Sniedzis būtisku ieguldījumu atjaunotās Latvijas un tās likumdošanas tapšanā: 
1988. gada rudenī ievēlēts Latvijas Tautas frontes (LTF) domē, piedalījies Latvijas Juristu biedrības dibināšanā; 1988. gadā kā LTF pārstāvis ievēlēts Augstākajā padomē; 1990. gadā ievēlēts par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu kā LTF kandidāts; darbojies parlamenta Ekonomikas komisijā un LTF frakcijā; bijis Augstākās padomes darba grupas vadītājs likumprojektu izstrādāšanā par namīpašumu denacionalizāciju un to atdošanu likumīgajiem īpašniekiem; piedalījies zemes reformas un citu ar īpašuma konversiju saistīto likumprojektu izstrādē; 1991. gadā bija namīpašumu denacionalizācijas likuma autors.

1991. gadā jurists izveidoja A. Grūtupa advokātu biroju.

2000. gadā apbalvots ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. 2002. gadā ieguvis Juristu dienu balvu un titulu “Gada jurists 2002”.

1995. gadā Grūtups presē minēts kā viens no tiem, kas Valsts prezidentam Guntim Ulmanim ieteicis Andra Šķēles kandidatūru premjera amatam, bet 1998. gadā minēts kā viens no “pelēkajiem kardināliem”, kuri atbalstīja Tautas partijas priekšvēlēšanu kampaņu.

Grūtups specializējās civiltiesībās. Viņš ir vairāku grāmatu – “Kā atgriezt nolaupīto”, “Tiesu prakse un komentāri”, “Īpašuma reforma Latvijā”, “Tiesāšanās kā māksla”, “Beilisāde”, “Maniaks” – un daudzu civiltiesībām veltītu publikāciju autors.

LETA

Citāti


Valsti bez patriotisma un nacionālisma neuzcelt


No Andra Grūtupa intervijām ”Latvijas Avīzei”

2013. gada 12. septembrī:


“Nevar sludināt, ka valsts saimnieciskā nākotne atkarīga no latviešu nācijas un krievu kopienas attiecībām. Es domāju, ka valsts un nācijas nākotne atkarīga, vai mēs beidzot atjēgsimies, ka šeit saskaņā ar starptautisko darba dalīšanu vajag arī kaut ko ražot.”

“Valstsvīram ir jābūt valsts vīzijai. Kādā veidā nācijai, valstij pastāvēt. Tādā veidā starp politiskiem cilvēkiem 20 gados valstsvīru nav bijis. Gudri cilvēki pareģo, ka tādi ļaudis tomēr parādīšoties. Pēc vēsturiskās loģikas arī it kā prasītos, ka pēc veselas plejādes nejauši ieceltu prezidentu un premjeru vietā nāktu citādi vīri.”

“Ja Ulmanis 1939. un 1940. gadā nebūtu cilvēciski nobijies, viņš varētu pretendēt uz trīsreiz augstāku pieminekli par tagad uzstādīto. Bet fakts, ka 1934. gadā Ulmanis sagrāba varu, man absolūti netraucē un neliekas neērts. Viņa proponētā ideoloģija, visas saimniecības attīstīšana to attaisno. Domāju, ka Ulmanim pietrūka desmit gadu, lai būtu izveidota stabila latviešu nācija ar stabilu struktūru.”

“Līderiem pašiem jāģenerē idejas un izpratne, kam ir svarīgi budžetā atvēlēt naudu un ko var ieplānot vēlāk. Tas ir līderu galvenais pienākums – izsvērt svarīgāko latviešu nācijas attīstībai, skaitliskajam pieaugumam. Vīzija nevar būt eiro ieviešana vai kaut kāda tur integrācija.”

2010. gada 20. aprīlī:


“Lielākā nelaime ir tā, ka jau gadus 15 tiek kultivēta ideja, ka galvenais ir cilvēks, bet nacionālais – otršķirīgs. Nekā graujošāka nav. Bet mēs taču zinām, ka ir haizivis un brētliņas, ka ir vilki un avis. Varam jau runāt, ka visiem dzīvniekiem jādzīvo godīgi un saticīgi, bet zinām taču, kurš kurā brīdī kuru sagrābs. Ir lielas tautas ar saviem agresīviem plāniem un mazas tautas ar citu enerģētiku un pasaules izjūtu. (..) Tāpēc mums jāatgriežas pie patriotiskās jeb nacionālistiskās audzināšanas, jo cita ceļa nav. Nevienu valsti bez patriotisma un nacionālisma nevar uzturēt.”

“Daudzus gadus esmu nodarbojies ar ebreju vēstures jautājumiem, par ko esmu daudz kritizēts un pat apsūdzēts antisemītismā. Bet ebrejiem ir sava pedagoģijas sistēma. Jau padomju laikā nelegāli līdzās marksismam viņi saviem bērniem no mazotnes mācīja Talmudu, kas satur tautas gudrību un attieksmi pret citām nācijām. Redzam, ka tie, kas to mācījušies, aizstāv cilvēktiesības kā vienīgo pareizo ceļu, bet paši domā ko citu. Kas mums traucē atgriezties pie normālām vērtībām un rituāliem? Kā citādi izaudzināt tautu, kas mīl savu zemi?”

Citātus atlasījis VIESTURS SPRŪDE

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. dīvaina gan ir latviešu tauta (pēc komentāriem). pagalam dīvaina. bet tā jau bijis visos laikos.

  2. ērce, lai tak piemin tās ” asinis “. Vismaz bilde skaidra.

  3. žēl…tik ļoti žēl….

  4. A. Vilka komentārs par “krieviskām asinīm” gan bija nevietā. Kapēc tādu muļķību citēt?

  5. Lai vieglas smiltis. Skumji,ka aiziet gudri cilvēki.

  6. Vai tad gravieris nejēdza tekstu ierakstīt pareizi? (ar purpura apmali)

  7. VISUMĀ KLUSI KRĪT ZVAIGZNE…

Draugiem Facebook Twitter Google+