Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
20. oktobris, 2015
Drukāt

Franks Gordons: Gruzdošus konfliktus atliek vien “pieskatīt” (6)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Franks Gordons

Profesors Šlomo Avineri ir kompetents Izraēlas vēsturnieks un politologs, kurš nepieder nedz labējam, nedz krasi kreisajam spārnam. Telavivas laikrakstā “Haaretz” šis sekulārais pragmatiķis nācis pie skumja, rezignēta secinājuma, ka konflikts starp Izraēlu (respektīvi cionistu kustību) un palestīniešiem (tas faktiski sākās 1921. gadā vai, iespējams, vēl agrāk) paredzamā nākotnē nav atrisināms. Nelīdzēja neskaitāmie sarunu cikli, jo ir principiāli jautājumi, kas izslēdz vienošanos. Pašreizējā Izraēlas valdība, kuru vada pieredzējušais politiķis Benjamins Netanjahu, balstās uz koalīciju, kur pārsvars ir labējiem nacionālistiem, un viņi pat neslēpj cerību, ka ebreju apmetņu puduri tā sauktajā Rietumkrastā padarīs neiespējamu šo okupēto novadu atdošanu. Palestīniešu pašpārvalde atzīst, ka valda haoss, jo Gazas joslā noteicējs ir teroristiskais grupējums “Hamas”, kas atsakās atzīt pat Izraēlas eksistences tiesības un pieturas pie islāma reliģiskās likumdošanas, kamēr Rietumkrastā palestīniešu pašpārvalde, ko vada prezidents Mahmuds Abass, praktiskos ikdienas jautājumos sadarbojas ar Izraēlas militāro administrāciju, lai nodrošinātu elementāru kārtību.

Kā norāda profesors Š. Avineri, piedauzības akmens ir Mahmuda Abasa atteikšanās atzīt, ka Izraēla ir ebreju tautas nacionāla valsts, kas pastāvētu līdzas palestīniešu nacionālajai valstij. Abass apgalvo, ka ebreji nav tauta, bet reliģiska konfesija, tāpēc viņam šāda formula nav pieņemama.

Vēl viens neiepriecinošs kavēklis konflikta atrisinājumam ir tas, ka neviens, it neviens redzams arābu politiķis nav nožēlojis, ka 1947. gada novembrī arābi kopumā noraidīja Apvieno Nāciju organizācijas Kopsapulces rezolūciju par Palestīnas sadalīšanu divās valstīs – vienu ebrejiem, otru arābiem. Ja viņi būtu piekrituši, nebūtu ne bēgļu problēmas, ne arābu sakāves 1948. – 1949. gada karā, kas viņu acīs bija “nakba” – traģiska katastrofa.

Šis krietni ieilgušais konflikts laiku pa laikam iekvēlojas. Piemēram, tagad notiek sadursmes Jeruzalemes vecpilsētā. Un profesors Šlomo Avineri, aplūkojot visus aspektus, secina: atliek vien “to manage” (netulkojams angļu valodas izteiciens) šo konfliktu, tas ir, “pieskatīt” to, lai mazinātu asiņainas sacelšanās risku, censtos uzturēt elementāru kārtību, stiprināt ekonomiskus kontaktus, palīdzēt radīt jaunas darba vietas Rietumkrastā. Tad izdotos ja ne iesaldēt konfliktu, bet vismaz uzturēt uguni ar vismazāko liesmu.

Profesors Šlomo Avineri min arī citus “līdz turpmākam” neatrisināmus konfliktus, piemēram, Indijas un Pakistānas strīdu Kašmiras dēļ. Šo Indijas novadu apdzīvo lielākoties musulmaņi, bet Indijas valdība atsaucas uz vēsturisku pēctecību (tur vienmēr bijuši hinduistu valdnieki) un atsakās piešķirt Kašmirai neatkarību vai “atdot” islāmticīgajai Pakistānai. Tur starp Indiju un Pakistānu nav robežas, bet tikai demarkācijas līnija, kur laiku pa laikam notiek apšaudes vai musulmaņu kaujinieku uzbrukumi. Arī te abas puses mēģina vismaz mazināt īsta kara risku. Jāpiebilst, ka abām valstīm ir kodolieroči – labs “ierobežošanas” līdzeklis…

Brīnos, ka profesors Avineri nav pieminējis Karabahas konfliktu starp Armēniju un Azerbaidžānu. Armēnija šo novadu faktiski anektējusi, atsaucoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, bet Azebaidžāna nozvērējusies atgūt to, balstoties uz teritoriālā veseluma principu. Tur kārtējo reizi notiek apšaudes visgarām demarkācijas līnijai un nekādas starptautiskas samiernieku komisijas nav spējīgas panākt kaut kādu kompromisu. Atliek vien “pieskatīt”, lai neatkārtotos 1991. – 1994. gada Karabahas karš, kas prasīja 40 000 upuru abās pusēs.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Tālā pagātgnē, kāda mana veca radiniece stāstīja, kad Krievu impērijas caristiskā armijā tikuši no lauku novadiem iesaukti jauni zaldāti, uz jautājumu kāda ir viņu tautība daudzi krievi atbildējuši — “pareizticīgs”.

  2. Maskavas galvenais rabīns uz žurnālistes jautājumu par ēbreju tautību atbildēja, ka ēbrejiem nav tautības , bet ir tikai ideoloģija un ar ideoloģiju saistītas intereses. Dzirdēju, ka pēc ANO Izraeai nav valsts , tikai anklāvs Palestīnā, kurš visur uzdodās par valsti?Nesen Izraēla par šo jautājumu griezās ANO?
    Kā tas ir patiesībā?

    • Šodien jau vairāki nākuši pie secinājuma, ka ebreji vispār nav tautība. Tas ir apmēram tā, kā karogs zem kura apvienojās vienādu interešu grupa, teiksis tie, kas domā ka dievs nav bijis labvēlīgs pret viņiem. Tā tad atliek žīdi, kurus apvieno tieksme uz to, kas slikti pozicionēts.

  3. Aprakstītā pasaules daļa pie konfliktiem ir tiktāl pieradusi,ka tie jau kļuvuši par tautu raksturojošām īpatnībām.Liela viņu ieplūšana Eiropā esošajām eiropiešu paaudzēm nesola nekā laba,bet nākamās paaudzes pieradīs pie “tuvējo austrumu”pastāvīgas klātbūtnes.

  4. Man vienmēr patīk Franka komentāri. Katrā gadījumā tie ir veidoti latviešu avīžnieku labās tradīcijās. Kas attiecās uz cilātu jautājumu, tad tādu konfliktu pieredze pasaulei šodien ir gana liela. Lai ko saprastu, dabīgi, ir jāvienkāršo, bet ne jau tik tālu, kā to teicis Ļenins. Svarīgi, ka visos minētos konfliktos klāt ir bijis kāds “lielais brālis”, kas centās “izmanagēt” situāciju sev vēlamā virzienā: Izraeles-Palestīnas – Anglija; Kašmirā – tur vēl ir iejaukta Nepāla bet aiz kalniem situāciju vērīgi uzrauga nekad nesnaudoša Ķīna; nu bet Karabahā mēs visi labi zinam kurš ir uzņēmies “lielā brāļa” lomu un visu salaidis grīstē. Kas attiecās uz Angliju un Krieviju tad tās vēstures gaitā ir daudzkārtīgi parādijušas savu māku grābt karsto svešu rokām, novedot situācij līdz kolapsam. Un šodien atkal tie paši šaušpileri stāv auz Sīrijas “neatrisināma” konflikta.

  5. Un kā vienmēr taisnība.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (61)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+