Mobilā versija
Brīdinājums +7.8°C
Elīna, Drosma, Drosmis
Trešdiena, 18. oktobris, 2017
20. oktobris, 2015
Drukāt

Franks Gordons: Gruzdošus konfliktus atliek vien “pieskatīt” (6)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Franks Gordons

Profesors Šlomo Avineri ir kompetents Izraēlas vēsturnieks un politologs, kurš nepieder nedz labējam, nedz krasi kreisajam spārnam. Telavivas laikrakstā “Haaretz” šis sekulārais pragmatiķis nācis pie skumja, rezignēta secinājuma, ka konflikts starp Izraēlu (respektīvi cionistu kustību) un palestīniešiem (tas faktiski sākās 1921. gadā vai, iespējams, vēl agrāk) paredzamā nākotnē nav atrisināms. Nelīdzēja neskaitāmie sarunu cikli, jo ir principiāli jautājumi, kas izslēdz vienošanos. Pašreizējā Izraēlas valdība, kuru vada pieredzējušais politiķis Benjamins Netanjahu, balstās uz koalīciju, kur pārsvars ir labējiem nacionālistiem, un viņi pat neslēpj cerību, ka ebreju apmetņu puduri tā sauktajā Rietumkrastā padarīs neiespējamu šo okupēto novadu atdošanu. Palestīniešu pašpārvalde atzīst, ka valda haoss, jo Gazas joslā noteicējs ir teroristiskais grupējums “Hamas”, kas atsakās atzīt pat Izraēlas eksistences tiesības un pieturas pie islāma reliģiskās likumdošanas, kamēr Rietumkrastā palestīniešu pašpārvalde, ko vada prezidents Mahmuds Abass, praktiskos ikdienas jautājumos sadarbojas ar Izraēlas militāro administrāciju, lai nodrošinātu elementāru kārtību.

Kā norāda profesors Š. Avineri, piedauzības akmens ir Mahmuda Abasa atteikšanās atzīt, ka Izraēla ir ebreju tautas nacionāla valsts, kas pastāvētu līdzas palestīniešu nacionālajai valstij. Abass apgalvo, ka ebreji nav tauta, bet reliģiska konfesija, tāpēc viņam šāda formula nav pieņemama.

Vēl viens neiepriecinošs kavēklis konflikta atrisinājumam ir tas, ka neviens, it neviens redzams arābu politiķis nav nožēlojis, ka 1947. gada novembrī arābi kopumā noraidīja Apvieno Nāciju organizācijas Kopsapulces rezolūciju par Palestīnas sadalīšanu divās valstīs – vienu ebrejiem, otru arābiem. Ja viņi būtu piekrituši, nebūtu ne bēgļu problēmas, ne arābu sakāves 1948. – 1949. gada karā, kas viņu acīs bija “nakba” – traģiska katastrofa.

Šis krietni ieilgušais konflikts laiku pa laikam iekvēlojas. Piemēram, tagad notiek sadursmes Jeruzalemes vecpilsētā. Un profesors Šlomo Avineri, aplūkojot visus aspektus, secina: atliek vien “to manage” (netulkojams angļu valodas izteiciens) šo konfliktu, tas ir, “pieskatīt” to, lai mazinātu asiņainas sacelšanās risku, censtos uzturēt elementāru kārtību, stiprināt ekonomiskus kontaktus, palīdzēt radīt jaunas darba vietas Rietumkrastā. Tad izdotos ja ne iesaldēt konfliktu, bet vismaz uzturēt uguni ar vismazāko liesmu.

Profesors Šlomo Avineri min arī citus “līdz turpmākam” neatrisināmus konfliktus, piemēram, Indijas un Pakistānas strīdu Kašmiras dēļ. Šo Indijas novadu apdzīvo lielākoties musulmaņi, bet Indijas valdība atsaucas uz vēsturisku pēctecību (tur vienmēr bijuši hinduistu valdnieki) un atsakās piešķirt Kašmirai neatkarību vai “atdot” islāmticīgajai Pakistānai. Tur starp Indiju un Pakistānu nav robežas, bet tikai demarkācijas līnija, kur laiku pa laikam notiek apšaudes vai musulmaņu kaujinieku uzbrukumi. Arī te abas puses mēģina vismaz mazināt īsta kara risku. Jāpiebilst, ka abām valstīm ir kodolieroči – labs “ierobežošanas” līdzeklis…

Brīnos, ka profesors Avineri nav pieminējis Karabahas konfliktu starp Armēniju un Azerbaidžānu. Armēnija šo novadu faktiski anektējusi, atsaucoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, bet Azebaidžāna nozvērējusies atgūt to, balstoties uz teritoriālā veseluma principu. Tur kārtējo reizi notiek apšaudes visgarām demarkācijas līnijai un nekādas starptautiskas samiernieku komisijas nav spējīgas panākt kaut kādu kompromisu. Atliek vien “pieskatīt”, lai neatkārtotos 1991. – 1994. gada Karabahas karš, kas prasīja 40 000 upuru abās pusēs.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Tālā pagātgnē, kāda mana veca radiniece stāstīja, kad Krievu impērijas caristiskā armijā tikuši no lauku novadiem iesaukti jauni zaldāti, uz jautājumu kāda ir viņu tautība daudzi krievi atbildējuši — “pareizticīgs”.

  2. Maskavas galvenais rabīns uz žurnālistes jautājumu par ēbreju tautību atbildēja, ka ēbrejiem nav tautības , bet ir tikai ideoloģija un ar ideoloģiju saistītas intereses. Dzirdēju, ka pēc ANO Izraeai nav valsts , tikai anklāvs Palestīnā, kurš visur uzdodās par valsti?Nesen Izraēla par šo jautājumu griezās ANO?
    Kā tas ir patiesībā?

    • Šodien jau vairāki nākuši pie secinājuma, ka ebreji vispār nav tautība. Tas ir apmēram tā, kā karogs zem kura apvienojās vienādu interešu grupa, teiksis tie, kas domā ka dievs nav bijis labvēlīgs pret viņiem. Tā tad atliek žīdi, kurus apvieno tieksme uz to, kas slikti pozicionēts.

  3. Aprakstītā pasaules daļa pie konfliktiem ir tiktāl pieradusi,ka tie jau kļuvuši par tautu raksturojošām īpatnībām.Liela viņu ieplūšana Eiropā esošajām eiropiešu paaudzēm nesola nekā laba,bet nākamās paaudzes pieradīs pie “tuvējo austrumu”pastāvīgas klātbūtnes.

  4. Man vienmēr patīk Franka komentāri. Katrā gadījumā tie ir veidoti latviešu avīžnieku labās tradīcijās. Kas attiecās uz cilātu jautājumu, tad tādu konfliktu pieredze pasaulei šodien ir gana liela. Lai ko saprastu, dabīgi, ir jāvienkāršo, bet ne jau tik tālu, kā to teicis Ļenins. Svarīgi, ka visos minētos konfliktos klāt ir bijis kāds “lielais brālis”, kas centās “izmanagēt” situāciju sev vēlamā virzienā: Izraeles-Palestīnas – Anglija; Kašmirā – tur vēl ir iejaukta Nepāla bet aiz kalniem situāciju vērīgi uzrauga nekad nesnaudoša Ķīna; nu bet Karabahā mēs visi labi zinam kurš ir uzņēmies “lielā brāļa” lomu un visu salaidis grīstē. Kas attiecās uz Angliju un Krieviju tad tās vēstures gaitā ir daudzkārtīgi parādijušas savu māku grābt karsto svešu rokām, novedot situācij līdz kolapsam. Un šodien atkal tie paši šaušpileri stāv auz Sīrijas “neatrisināma” konflikta.

  5. Un kā vienmēr taisnība.

Franks Gordons: Iegansts raganu medībām (22)Paziņo deviņus paņēmienus, ar kuriem ASV apdraudot Krievijas suverenitāti.
Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Valsts pārvaldē grēkojušie nonāk “Latvijas gāzē”!

Bijusī Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane, kurai šo amatu nācās pamest, jo viņai netika pagarināta pielaide valsts noslēpumam, visticamāk, kļūs par “Latvijas gāzes” topošā meitasuzņēmuma “Gaso” valdes priekšsēdētāju, vēstīja Latvijas Televīzija.

“Latvijas gāzes” padomes priekšsēdētāja vietnieks Juris Savickis stāstīja, ka uz šo amatu esot vairāki kandidāti, bet reālākā esot tieši Pētersone-Godmane. Uzņēmumā “Latvijas gāze” (“LG”) darbu raduši vairāki bijušie politiķi un valsts pārvaldes darbinieki – bijušais premjers Aigars Kalvītis, viņa bijušais padomnieks drošības jautājumos Raimonds Lazdiņš, bijušais ministrs Vinets Veldre, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, bijusī Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane, Tieslietu ministrijas juristes, kuras gatavoja dokumentus par gāzes tirgus atvēršanu Latvijā, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā kādreiz strādājušais Jānis Eisaks, kurš iepriekš iestādē atbildēja par gāzes jautājumiem.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (3)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Laima Geikina: Vai mēs vēlamies pārmaiņas izglītībā? (17)"Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu!" (Jņ 8:7)
Draugiem Facebook Twitter Google+