Foto – Linda Veita. Ilustratīvs attēls

Gruzija ar izsaukuma zīmi 5

“Ja tu neesi piedalījies gruzīnu maltītēs, kur galdi lūst no ēdieniem, plūst vīna straumes un skan slavenie gruzīnu tosti, tad vari uzskatīt, ka neesi redzējis īsto Gruziju.” Saskaņā ar šo dažādos rakstos dažādās interpretācijās lasīto uzstādījumu es īsto Gruziju neesmu baudījusi. Taču vienas augusta nedēļas laikā ieraudzīju savu Gruziju un neatrodu iemesla sūdzēties!

Reklāma
Reklāma

Viesmīlība pa visām vīlēm

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 63
Kāda būs Ukraina 5-10 gadus pēc kara? Zelenskis aicina nefantazēt, bet divas lietas viņš apsola
Veselam
Zinātnieki atklājuši iemeslu, kas varētu izskaidrot gados jaunu cilvēku biežo saslimstību ar vēzi
Lasīt citas ziņas

Atzīšos – uz Kaukāza kalnu ieskauto valsti devos arī ar tādiem Latvijā lasītiem un saklausītiem priekšstatiem, ka atliek tev ierasties Gruzijā, pirmajam pretimnācējam pateikt, ka esi no Latvijas, un katrs gruzīns tev tūlīt metīsies ap kaklu, sauks par dārgo Baltijas draugu, vilks ārā no pagraba čačas vai vīna pudeli, un atlikušo dienu tu tālāk no viņa mājas vairs netiksi. Jā, es maldījos, tā bija pārspīlēta sagataves bilde, taču atkal – pēc realitātē piedzīvotā nav iemesla sūdzēties. Jo gruzīnu viesmīlība, draudzīgums, kaut dažkārt jau iepakots biznesa lietišķumā vai darba dzīves aizņemtībā, tāpat spraucas pa vīlēm ārā. Vai tas būtu taksists, kurš, vedot no Tbilisi uz Stepantsmindu (daudzi šo pilsētu turpina saukt kā agrāk – par Kazbegi), pa ceļam iebrauc pēc mājas vīna (“Nebūtu tik agrs no rīta un bērni negulētu, tad es jūs aicinātu mājās iekšā!” viņš saka) un par savu naudu nopērk un cienā ar karstiem gaļas pīrāgiem. Vai tā būtu pircēja pārtikas veikalā, kura iesaka, kādu maizi labāk ņemt, jo mūsu noskatītā ir vakardienas (“Ak jūs no Rīgas? Jā, esmu bijusi Jūrmalā, ui, cik auksts ūdens jūrā!” viņa smej.) Vai tas būtu cits taksists, kurš Boržomi (gruzīni gan saka – Bordžomi) mūs aizved trīskilometru gabaliņu līdz atklātajam minerālūdens baseinam, pa ceļam prātodams: “Varbūt man ar jums ar aiziet kopā nopeldēties… Sen neesmu bijis. Bet tā kā slinkums…” Vai tas būtu Stepantsmindas viesu mājas saimnieks, kurš, vadājot pa tuvējām apskates vietām, ieslīgst valsts vēstures un tagadnes skaidrojumos, diezgan atklāti gan lamājot Saakašvili. Vai tā būtu pārdevēja tirgū, kura izglīto, kā nopirkt biļeti Tbilisi metro, un, noskaidrojusi, ka Boržomi neesam apskatījuši Romanovu bijušo vasarnīcu, groza galvu un saka: “To jums gan vajadzēja redzēt. Un Kahetijā bijāt? Ak nebijāt? Nu tad jums jābrauc vēlreiz.”

Smukulītis džigits

CITI ŠOBRĪD LASA

Protams, esam gatavi braukt vēlreiz, lai redzētu ne tikai Kahetijas reģionu, bet arī Svanetiju, Batumi un daudzas citas vietas, jo nedēļas laikā to visu neapgūt. Arī tad, ja brauc tādu stūresvīru vadītā transportlīdzeklī, kādus mēs Latvijā saucam par džigitiem. Negribu pārspīlēt. Visi gruzīni nebrauc kā džigiti, bet viens eksemplārs bija īpašs. Tātad. Automašīna ar stūri labajā pusē (ļoti izplatīta parādība Gruzijā – mašīnas tiek pirktas no Japānas, jo tā lētāk), bet kustība, protams, pa labo joslu. Pasažieru izklaidei auto panelī iespraustas ķīniešu DVD magnetolas ekrāniņā tiek atskaņoti populāri videoklipi (Grigorijs Ļepss u. c. krievu “popsi”) – tātad teorētiski es paredzu, ka arī šoferis tajā kaut kad ieskatās… Vadītājam labajā rokā mobilais tālrunis, ar kreiso roku viņš kasa kāju, bet stūri pietur ar kājas celi! Ceļš – kalnu serpentīns. Ātruma maksimumu (līdz 120 km/h) ierobežo tikai palietotās mašīnas tehniskās iespējas! Ceptas gumijas smaka no riepām, lai gan logi līdz galam atvērti, jūtama jau drīz pēc brauciena sākuma. Un uz ceļa pēkšņi parādās laiski klīstošas govis! Vai zosu ģimene iznirst no strauji uznākušās tumsas! Goda vārds, nepanesu izsaukuma zīmes lielos daudzumos, bet šai reizē bez tām nevaru iztikt… Par šo braucienu, kas galu galā beidzās labi, man nāca smiekli, bet, iespējams, tie bija histēriski… Vai, iespējams, manu prātu bija aizmiglojis autovadītāja glītais ģīmis…

Maršrutka rullē

Ne tik glītas kinoaktieru sejas un torsi ir visiem tā saukto maršrutku (apzīmējums, ko lieto ne tikai vietējie, bet zina arī visi ārvalstu tūristi) vadītājiem. Arī viņu stūrētajos busiņos uz kalnu ceļiem Rietumu tūristu balsis bijīgi pieklust. Jo arī viņi brauc kā džigiti, nelielu respektu izrādot tikai karstumā sagurušajām govīm, kuras brīvi vazājas, gulšņā un kakā uz ceļiem. Neliela atkāpe par maršrutkām jeb mikroautobusiem. Tā ir ērta, lēta, regulāra satiksme starp lielajām pilsētām. Piemēram, braucām maršrutā Stepantsminda–Tbilisi, ceļā pavadot apmēram trīs stundas (155 km), cena no cilvēka – 10 lari jeb 4 eiro. 160 km maršrutā Tbilisi–Boržomi (arī apmēram divarpus vai trīs stundas) cena – 7 lari jeb 2,80 eiro. Tbilisi mikroautobusu stacija ir ārpus centra – pie Didubes metro stacijas, tur arī tirgus. Pavaicājiet jebkuram – kur piestāj maršrutka uz Stepantsmindu, Boržomi, Kutaisi, Mchetu vai citu pilsētu, un laipnie gruzīni jums parādīs.

Lēti un labi

Nemēģināšu par visu varu ietirgot savu ceļojuma formulu, taču praktiskā pieredzē padalīšos. Tātad, pirms brauciena vācot pieredzes stāstus, kā to labāk organizēt (braucot trim individuāliem ceļotājiem, kuriem pagaidām bija tikai viens – lidmašīnas biļete), bija divi varianti. Pirmais: atdoties rokās kādai vietējai tūrisma firmai, kas noorganizē visu – ekskursijas, nakšņošanu utt. Otrais: neko iepriekš neorganizēt, bet izkāpt Tbilisi lidostā un skatīties, kas tevi sagaida un kur tevi piedāvā aizvest. Mēs izvēlējāmies vidusceļu – izplānojām lielās līnijās maršrutu Tbilisi–Stepantsminda–Boržomi–Tbilisi, iepriekš rezervējām internetā dzīvokļus (viesnīcas ir krietni dārgākas; dzīvokļi arī dažādās cenās, bet mēs izvēlējāmies gluži pieņemamus trīsvietīgus mitekļus ar visām labierīcībām, ieskaitot Wi-Fi, par vidēji 35 eiro diennaktī) un paļāvāmies uz maršrutkām un taksistiem. Ziniet – nevaru sūdzēties. Nerēķinot lidmašīnu biļešu cenas, “uz galviņas” katram braucējam nedēļas ceļojums izmaksāja aptuveni 150 eiro. Ēdiens, dzēriens – katram pēc iespējām un vēlmēm, mums katram vidēji vēl 50 eiro (iepērkoties veikalos, tirgū un ieturoties restorānos). Aprēķinā ietilpst arī vienas dienas izbrauciens uz Vardziju, ko ieteica apmeklēt Boržomi tūrisma informācijas centrā kopā ar nelielu grupu dažādu valstu individuāliem tūristiem, kurus mašīnā (te arī bija mūsu slavenais džigits…) gida pavadībā par 30 lariem (12 eiro) no personas aizvedīs, parādīs, izstāstīs, iemērks termisko minerālūdeņu baseinā.

Reklāma
Reklāma

P. S. Ielidojot Tbilisi, lidostā no robežsardzes saņēmām katrs pa Saperavi vīna pudelei, kurai uz etiķetes Gruzijas valdības ģerbonis, īss stāsts par vīnu vēsturi un investīciju iespējām Gruzijā. Vai jūs spējat iztēloties skatu, ka Rīgas lidostā robežsargi dalītu Rīgas Melnā balzama pudeles ar Latvijas valdības ģerboņa attēlu un Laimdotas Straujumas parakstu?…

Uzziņa

Tūristiem ieteiktās vietas un pilsētas Gruzijā

Tbilisi – brauciet, kamēr rietumnieciskums visu vēl nav sabojājis!

Mcheta – senā Gruzijas galvaspilsēta.

Stepantsminda – izejas punkts dabas pārgājieniem, kāpieniem kalnos, izbraucieniem ielejās un uz kalnu ciemiem. Lieliska vieta – Truso ieleja, kur iztek neskaitāmi minerālūdens avoti.

Batumi – kūrortpilsēta Melnās jūras krastā.

Svanetija – kalnu novads, kur atrodas arī Eiropā augstākā apdzīvotā vieta Ušguli ciems (ap 2200 m), kura apbūvē raksturīgi senie sargtorņi pie katra nama.

Kahetija – vīnu reģions.

Uplistsikhe – alu pilsēta netālu no Staļina dzimtās pilsētas Gori.

Vardzija – alu pilsēta klintīs.

Boržomi – slavenā minerālūdens dzimtene, kur ūdeni var gan pasmelt no strūklakas, gan tā baseinā peldēties.

Bakuriani – kalnu kūrorts, ziemā var slēpot, vasarā vienkārši baudīt dabu. No Boržomi uz Bakuriani var nokļūt pa šaursliežu dzelzceļu ar vilcieniņu “Kukuška”, kurš četras stundas lēni līkumo 38 kilometru garu ceļu pa kalniem. Tā ir īpaša atrakcija mazbānīša un dabasskatu cienītājiem.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.