Gruzija ver vīna baudītāju un tūristu sirdis 0
Gruzijas Valsts vīna aģentūras rīkotā vairāku dienu tūre pa šīs zemes vīna darītavām sešu valstu žurnālistu grupai ir tikai neliels posms vērienīgā kampaņā, lai popularizētu Gruzijas vīnu un valsti plašajā pasaulē. Jau nākamajā dienā pēc mūsu aizbraukšanas Tbilisi ieradās nākamā žurnālistu delegācija, bet Gruzijas vīndari pošas izbraucienos, lai popularizētu savu produkciju un iekarotu tirgu. Rīgā šīs zemes uzņēmējus sagaidīsim 9. maijā.
Krāšņi, bet ne turīgi
Protams, Gruzijā var ne tikai smelties vīnu un 27 grādu siltumu jau aprīļa sākumā, baudīt lieliskas kalnu ainavas un gruzīnu viesmīlību. Latvieši te var sajusties īpaši arī tāpēc, ka šejienieši ar baltu skaudību un cieņu raugās uz to, kā dzīvo Baltijā un Eiropā. Tā grib dzīvot arī šejienieši. Naktī, droši pastaigājoties pa krāšņi izgaismoto Tbilisi, pirmais iespaids ir, ka viņi šo mērķi jau sasnieguši. Omulīgajās Tbilisi ieliņās sarindojušies lieliski krodziņi, izbūvētas greznas viesnīcas, gar acīm zib Eiropā pazīstamākie zīmoli. Pār galvaspilsētu pakalnā rotaļīgi kā Ziemassvētku eglīte mirgo televīzijas tornis. Vietējie joko, ka pats prezidents Mihails Saakašvili no savas rezidences ar pulti regulē šā Tbilisi “eifeļa” ņirbēšanu. Pat lara monētas veidotas tā, ka tās grūti atšķirt no eiro.
Tiesa, par šodienas dzīvesveidu piesardzīgi ir vecākās paaudzes gruzīni, kuri atšķirībā no vairākuma jauno cilvēku vēl prot arī krievu valodu. “Viss iet uz elli,” īgni purpina Georgs. Viņam ir 56 gadi un vienīgā iespēja nopelnīt iztikšanu galvaspilsētā ir braukāt par taksistu. Viņaprāt, cilvēki aizmirsuši Dievu un tagad visa pamatā ir naudas vara. Tādā veidā valsts nekur tālu netikšot. Algotu darbu pirms pensijas Georgam atrast nav izdevies. Arī pensijas gadi pagaidām nerādās rožaini, jo tās apmērs šobrīd ir tikai zem 100 lariem (nedaudz vairāk kā 30 latu). Tādus kā Georgs, kas pielāgojuši savus stipri nobrauktos autiņus taksometra pakalpojumam, Tbilisi ir daudz. Brauciens maksā no četriem lariem (Ls 1,3), bet jārēķinās, ka sākumā allaž prasīs lielāku summu. Lieki piebilst, ka nekāda skaitītāja taksometrā nav. Salīdzinājumam – brauciens Tbilisi sabiedriskajā transportā maksā 50 tetrus, kas ir aptuveni 16 santīmu.
Krīzes atskaites punkts Gruzijā ir 2006. gads, kad Krievija sāka produkcijas boikotu, kam pēc diviem gadiem sekoja karš. Kopš tā laika skolotāja alga ir pārāk niecīga, lai savilktu galus, – teic 47 gadus vecā Natia.
Viņa ir mūzikas pedagoģe un ir spiesta piestrādāt arī par administratori kādā aktīvās atpūtas centrā. Kaut arī sarunas laikā viņai jūk Latvija ar Lietuvu, viņa tomēr skaidri zina, ka pie mums skolotāji ir pienācīgi atalgoti un dzīvo labklājībā.
Grib dzīvot kā mēs
“Mēs gribam dzīvot tā kā jūs,” pārliecināts ir tbilisietis Šota, kurš lepojas ar to, ka nes ievērojamā gruzīnu dzejnieka Šotas Rustaveli vārdu. Jauneklis savos 24 gados jau piedzīvojis vairākus karus – sākot ar pilsoņu karu, kad kā bērns kopā ar ģimeni bija spiests patverties Krievijā. Jau licies, ka dzīve sakārtojas, kad 2008. gada karš visu atsviedis atpakaļ. Kopā ar vecākiem, brāli un māsu Šota mitinās divarpus istabu dzīvoklī galvaspilsētas centrā. Pastāvīga darba nav ne pašam, ne vecākajam brālim.
Šota spriež, ka būtu gatavs doties darba meklējumos uz kādu no Eiropas valstīm, taču vienlaikus viņš nav kritiski noskaņots pret Gruzijas valdību. Tieši otrādi, viņš atbalsta tās pašreizējo kursu, veicot vērienīgus ieguldījumus tūrisma infrastruktūrā, Gruzijas atpazīstamības un eksporta veicināšanā. Puspajokam Šota min, ka īpašs prezidenta Saakašvili pielūdzējs ir viņa vectēvs, kurš projektē strūklakas. Tā kā tās iemantojušas īpašu prezidenta Saakašvili mīlestību, Tbilisi strūklakas aug kā sēnes pēc lietus, gādājot, lai Šotas vectēvs nepaliktu bez darba.
Kopš 2008. gada faktiski mirusi ir vietējā mūzikas industrija, – vērtē jauneklis, jo koncertu apmeklējums vai ierakstu iegāde vairākumam neesot pa kabatai. Arī omulīgie krodziņi ar lielisko gruzīnu virtuvi un aizkustinošiem tautas mūzikas vai dejas priekšnesumiem pamatā orientējas uz maksātspējīgajiem tūristiem. Pat vīns, kas bijis tik populārs pašu gruzīnu vidū, sāk piekāpties alus priekšā, ko aizvien biežāk izvēlas divdesmitgadnieki. Latvijas alus ražotājiem būtu vērts padomāt arī par šīs vīna zemes tirgu.
Pat pēdējā kara laikā Gruzijā netika apturēta viesnīcu un citas tūrisma infrastruktūras izbūve. Nu arī daudzi Latvijas aktīvās atpūtas cienītāji jau novērtējuši Gruzijas slēpošanas trases, citi gatavojas te baudīt vasarīgu atpūtu. Arī es pats intervijā vietējai televīzijai apsolīju: šoreiz šeit esmu ieradies kā žurnālists, bet nākamreiz atbraukšu ar ģimeni kā atpūtnieks.
Pēdējā laikā Gruzija centīgi ieņem savu nišu medicīnas tūrisma jomā, piedāvājot kvalificētu veselības aprūpi ārzemniekiem par zemākām cenām. Tāpat šeit veiksmīgi realizēts projekts, izbūvējot pilsētiņu vācu pensionāriem, kuri šeit vada savas vecumdienas.
Atkorķēt Gruziju
Sešu dienu vīna tūrē pārliecinos, cik smags patiesībā var būt vīnziņu jeb someljē darbs. Dienā apmeklējam līdz pat piecām vīna darītavām, kurās sagaida plašas degustācijas. Turklāt daždien pa vidu vēl kādas alus fabrikas vai brendija ražotnes apmeklējums. Pēc pirmās šādas degustāciju dienas pašsajūta atgādina: “Zini mēru!” Profesionālajiem vīnziņiem, kuri arī ir līdzbraucējos, šāds degustāciju režīms gan nav nekas īpašs. Viņi stāsta, ka dienā spēj notestēt līdz pat simt dzērienu paraugiem, nezaudējot modrību. Tā kā mūsu komanda ir ļoti daudznacionāla, redzu, ka pēc vīna baudīšanas visstraujāk jautrība uzbango ķīniešu flangā. Tas atsauc atmiņā pētnieku atziņas par kāda īpaša fermenta trūkumu aziātu organismā. Ar smaidu nodomāju, kas notiks, kad Gruzijas vīns iekaros plašo Ķīnas tirgu.
Pēdējais karš un Krievijas pieteiktais Gruzijas preču boikots nopietni iedragājis valsts ekonomiku, tajā skaitā vīna ražošanas nozari. Tomēr, kā pārliecināmies, smagākais punkts ir pārvarēts un vīna ražošana atgūstas, balstoties uz jauniem tirgiem. Bet tas nozīmē arī jaunas kvalitātes prasības. Lielisks piemērs tam ir vīna darītava “Schuchmann Wines Georgia”, ko izveidojis vācu investors Bukhards Šūmans. Viņa vadmotīvs – caur senajām Gruzijas vīna darīšanas tradīcijām nonākt līdz Rietumu kvalitātes produktam. Kā novērtē mūsu vīnziņi, šeit tas arī izdodas. Starp citu, šī ir vienīgā vieta mūsu brauciena laikā, kur no profesionālajiem someljē dzirdu labas atsauksmes par vīnu, kas darīts tradicionāli, gatavinot vīnu zemē ieraktās māla krūkās jeb kvevri.
Tūres noslēgumā vīnziņi secina: pēc sentēvu metodes darītais gruzīnu vīns dzeršanai ir gana labs, tomēr tādiem vīna baudītajiem, kādi ir eiropieši, piemērotāks ir mūsdienīgi gatavots produkts. Zinu, daudzi gruzīni tam nepiekritīs, tomēr daļa domā tāpat.
“Mēs darām vīnu pēc Eiropas metodes, jo tā ir vienīgā pareizā,” pārliecināts ir George Margvelašvili. Viņš ir valstī lielākā vīna eksportētāja – “Tbilvino” – līdzīpašnieks un prezidents. Viņaprāt, tradicionālā gruzīnu vīna darīšanas metode labi iederas, stāstot par vīna vēsturi, bet tirgū izredzes ir tikai un vienīgi Eiropas tehnoloģijai. Līdz 2006. gadam “Tbilvino” aptuveni pusi visas produkcijas eksportēja uz Krieviju. Tagad šo zaudēto tirgus daļu jau izdevies atgūt ar uzviju, iekarojot citus, tajā skaitā Latvijas, tirgus. “Tbilvino” eksportē savu produkciju uz 28 valstīm, saražojot aptuveni trīs miljonus pudeļu gadā. Uzņēmums būs pārstāvēts arī 9. maijā gaidāmajās Gruzijas vīna dienās Rīgā.
Līdz ar Gruzijas uzņēmējiem Latvijā plānota arī Gruzijas lauksaimniecības ministra Zazas Gorozia vizīte. Kā “Latvijas Avīzei” uzsver ministrs, Gruzijas vīnam ir jāiemanto patērētāju uzticība. Tomēr galdā tiks celts ne tikai degustācijas vīns. Sarunās ar Latvijas amatpersonām Z. Gorozia sola apspriest arī vīna tirdzniecības jautājumu. Runa ir par vīniem, kas nes Gruzijas vārdu, bet kam nav nekāda sakara ne ar šo zemi, ne ar tās vīna kvalitāti. Z. Gorozia uzskata, ka jebkurai valstij jābūt ieinteresētai sakārtot šādus tirdzniecības jautājumus, jo galu galā ieguvējs būtu patērētājs.
Uzziņa “Air Baltic” tiešais lidojums no Rīgas līdz Tbilisi ilgst 3 stundas 30 minūtes, cena par lidojumu vienai personai turp un atpakaļ 115 līdz 150 latu robežās. Eiropas Savienības pilsoņiem, ceļojot uz Gruziju, ir noteikts bezvīzu režīms. Nepieciešamo informāciju tūristi var iegūt tūrisma informācijas centros Gruzijas galvaspilsētā un citās tūristu iecienītās vietās. Diennakts režīmā strādā tūrisma informācijas centrs Tbilisi lidostā. Ekskursija pa Tbilisi un tās apkārtni gida pavadībā visu dienu izmaksās ap 22 latiem. Nakts trīs zvaigžņu viesnīcā Tbilisi maksā no 40 latiem. |
