Kokteilis
Ceļo

Gruzijas leģendas, medus un vīns. Ceļojuma piezīmes 16

Foto – Dace Kokarēviča

Laikā, kad Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi plus 25 grādi un zied kastaņas un ceriņi, bet Melnās jūras piekrastē ūdens iesilis līdz 19 grādiem, braucot pa Kaukāza kalniem, lūkojamies ziemīgā ainavā – spoži saulē mirdz iepriekšējā naktī uzsnigušais sniegs.

“Jums to nesaprast!” tā atbildējusi pārgalvīgu tūristu grupa Kaukāza kalnos uz glābējhelikoptera komandas jautājumu: kāpēc jūs, sasodīts, uzlīdāt te, kur paši līdz vakaram lejā netiktu?! Šo epizodi mums stāsta gide Aleksandra, atceroties piedzīvojumus ar citiem tūristiem.

Mazliet jābaidās….

Aiz loga vīd tik bezdibenīgas klinšu kraujas, ka divas kolēģes no mūsu Baltijas valstu žurnālistu grupas somās meklē ne tikai Boržomi pudeles, bet arī nomierinošas tabletes. Tās, lai nepiedzīvotu panikas lēkmes, kas līdzenumu iemītniekus var pārņemt, braucot pa serpentīna ceļu zemē, kur četras piektdaļas platības aizņem kalni, bet divas trešdaļas teritorijas atrodas augstāk par 500 metriem virs jūras līmeņa. Busiņa vadītājs brīžam džigitē, pirms līkuma apdzenot divus kravas mašīnas, bet es nodomāju – ja jau viņš ņēmis bankā prāvu kredītu braucamā iegādei, tad taču aizdevums ir jāatpelna un busu viņš saudzēs, tātad mūsu dzīvības arī.

Par to, kas atgadās ar mirkli modrību zaudējušu vadītāju, liecina gan ceļmalās novietotie krusti, gan kāda no ceļa sniegos nobraukusi un turpat pamesta tukša fūre. Gide vēsta, ka pirms dažiem gadiem kāds nepieredzējis kravinieka vadītājs no Turcijas nav pratis novērtēt, ka viņa mašīna ir pārāk augsta, lai tiktu cauri tunelim, un tāpēc iesprūdusi.

Jau ielejā tikušiem, mums jāapstājas, jo ceļu aizšķērso milzīgs aitu ganāmpulks, ko pārdzen uz citām ganībām.

Tā kā televīzijā visi esam skatījuši ziņas par zemestrīci Nepālā un, atceros, arī pati 1991. gada maijā piedzīvoju 4,6 magnitūdu zemestrīci tajā Kaukāza grēdas priekškalnē, kas atrodas Krievijas teritorijā, apjautājos gidei, cik droši varam justies. Viņa stāsta, ka Tbilisi apkaimē nevarot būt postošas zemestrīces, jo zemes dzīlēs esot nafta un šī vieta gandrīz kā tāds pludiņš virs naftas jūras. Bet nafta ir tik dziļi zemē, ka ļoti grūti dabūt ārā. Tas gan būtu pa spēkam norvēģu naftas ieguves kompānijai, taču tā vēlējusies licenci uz 30 gadiem, tāpēc gruzīni šo piedāvājumu noraidījuši.


No pagānu tempļiem līdz Staļinam

“Man to nesaprast!” nodomāju Gori pilsētā, Staļina muzeja teritorijā noraugoties, kā jauns pāris savā kāzu dienā apmeklē šo muzeju un līgava fotografējas uz Staļina vagona kāpnītēm. (Tūristiem par šo vagonu stāsta, ka Staļins tajā braucis uz Teherānu, Jaltu un Potsdamu.) Vai jaunie cilvēki neko nebūtu dzirdējuši par masu slepkavībām staļiniskā režīma laikā, par cilvēku nošaušanas plāniem utt. un viņiem šī vēsturiskā persona asociējas tikai ar tautieti, par kuru zina liela daļa pasaules?

Citur Gruzijā Staļina pieminekļi esot novākti, palicis tikai šis viens muzejā. Igauņu kolēģe, kas Gori bijusi vēl padomjlaikos, atzīst, ka nekas kopš tā laika muzejā neesot mainījies un velti tajā meklēt kritisku Staļina personības un režīma vērtējumu.

… Daudz vairāk prieka gūstam no senākas vēstures pieminekļu iepazīšanas. Gide Aleksandra Lielbritānijā studējusi arheoloģiju, un leģendu viņas krājumā tikpat daudz, cik suvenīru tirgotājai akmens krellīšu. Netālu no Gori atrodas Uplistskihe, kur pirms četriem gadu tūkstošiem smilšakmens cietoksnī atradies pagānisks templis, kurā pielūgta Saules dieviete. Toreiz tajā, kā stāsta gide, valdījis radikālais matriarhāts, vīriešiem tiesību bijis maz, turklāt ik pa laikam 15 – 35 gadus veci vīrieši upurēti Saules dievietei. Vīns uzskatīts par Zemes dieves asinīm, un ziedošanas rituālā izmantots vīns – upurējamie bijuši apskurbuši līdz nemaņai.

Saules dievietes sāncense bijusi nakts dieviete Dali, no kuras ļaudis baidījušies, jo ticējuši, ka tā var uzsūtīt tumsu, noslīcināt ražu, un, lai viņai pielabinātos, bijis jāziedo zelts. Leģendas vēsta, ka Dali baltas govs izskatā aizvilinājusi sev līdzi katru iepatikušos vīrieti.


Baznīcas un bēgļu apmetnes

Kazbegi ciematā, kas atrodas 5034 metrus augstā kalna Kazbeka tuvumā, mēs vispirms braucām ar džipu un pēc tam bridām pa sniegu, līdz beidzot sasniedzām Gergetijas Svētās Trīsvienības baznīciņu, kas uzbūvēta 2700 metru augstumā.

Tāpat kā daudzviet pasaulē, arī šeit kristiešu dievnams uzbūvēts vietā, kur pirms tam atradusies pagānu svētvieta. Ar jaunākajām arheologu metodēm, izmantojot lāzeru, konstatēts, ka vecākie būvakmeņi ir no 3. – 2. gadsimta pirms Kristus. Leģenda vēsta par to, kā pagānu laikos izraudzīta tempļa vieta. Viedais vecais sasaucis lielu kalnu ērgli, kurš pēc viņa lūguma pacēlis gaisā vērsēnu. Vietā, kur putns vērsēnu nometis, sākuši būvēt templi. 12. gadsimtā, valdnieces Tamāras laikā, tas nojaukts un no tiem pašiem akmeņiem uzcelta baznīca.

Te sastopami kalnu ērgļi, kam spārnu izpletums sasniedz trīs metrus. Gide min, ka pirms dažiem gadiem kalnu mājās tāds ērglis aiznesis piecgadīgu bērnu, ko māte neuzmanīgi atstājusi vienu. Pēc tam iedzīvotāji to vietu pametuši.

… Braucot pa Gruzijas kara ceļu, piestājam Ananuri, lai aplūkotu baznīcu un torni. Tajā, kā vēsta leģenda, 17. gadsimtā kāds varens vīrs ieslodzījis savu sievu – par neuzticību. Skaistule Ana bijusi 40 gadus jaunāka par vīru un krāpusi viņu ar kareivi, kurš ieradies pa pazemes eju. Uz mūžu sodītajai Anai ēdiens un ūdens pienests pa lūku, kas sasniedzama ar augstām kāpnēm no ārpuses. Drīz viņa saslimusi un nomirusi.

Par nesenas vēstures notikumiem liecina akmens, uz kura rakstīts “9. aprīlis”. Tas – pieminot 1989. gada 9. aprīļa notikumus, kad padomju armija nežēlīgi izkliedēja mierīgu demonstrāciju Tbilisi. Bija cilvēku upuri… Bet 1991. gada 9. aprīlī Gruzijas Augstākā padome pieņēma aktu par Gruzijas neatkarību.

Gide stāsta, ka Strasbūras ECT pērn spriedusi, ka Krievijai kā agresorvalstij jāmaksā Gruzijai kompensācija par 2008. gada karā nodarītajiem postījumiem un kompensācijas bēgļiem, taču pagaidām šis spriedums netiekot pildīts. Netālu no robežas ar Dienvidosetiju (kas 1991. gadā nolēma, ka paliks kopā ar Krieviju, nevis Gruziju) ceļa malā redzams kas līdzīgs mūsu mazdārziņu kolonijai. Taču tas ir jaunuzcelts ciemats bēgļiem, kurā ir simtiem vienādu nelielu mājiņu, katrā divas istabas, virtuve un vannasistaba. Aleksandra stāsta, ka gruzīni Otrajās Lieldienās tradicionāli dodas uz kapiem pieminēt tuviniekus, “bet osetīnu pusē tajā dienā robeža bija ciet, mūs nelaida pāri”.


Piemineklis tostu teicējam

Vakara pirmajā tostā gruzīni godina Dievu, bet svinību beigās – pateicas namamātei. Tostu, protams, ir pulka, jo gruzīns vienā vakarā spējot izdzert pat sešus litrus vīna. Tostu teicējs jeb tamada ir tik svarīga persona, ka piemineklis tamadam ir ne vien Tbilisi vecpilsētas centrā, bet arī citās vietās. Vīna trauks ir liels izgrebts rags. Kas Briselei ir čurājošais puisēns, tas Tbilisi – tamadas piemineklis.

Kurš ceļojums gan paiet bez anekdotēm! Gruzijas pareizticīgās baznīcas Mchetas katedrālē ar mums kā Latvijas kristietēm labprāt fotografējas persona ar lielu krustu – tas esot tēvs Dāvids. Kad uzdāvinu “Laimas” šokolādi, viņš pajautā, vai tā esot dziedātājas Laimas reklāma.

Gruzīnu tradicionālie saldumi atgādina žāvētas desiņas, kas gatavotas no vīnogu sulas marmelādes un grieķu riekstiem. Saimnieces no negataviem valriekstiem vāra zapti. Viņas arī žāvē hurmas auglīšus, ko tirgū var iegādāties par 15 lariem (apmēram 6 eiro) kilogramā. Tirgū pircējus kārdina gaišais akāciju un tumšais kastaņu ziedu medus. Un kur tad vēl suluguni siers, ar ko pilda gardo pīrāgu – hačapuri, svaigie spināti un salāti un gremošanas sistēmai tik veselīgā tarhuna zālīte un citi gardumi!

“Gruzīnu virtuve ir ļoti interesanta, varam pamācīties,” saka viesnīcā sastapta Norvēģijas tūriste. Jā, uz Gruziju brauc gardēži un vīna cienītāji, arheologi un alpīnisti, svētvietu ceļinieki un gruzīnu kultūras baudītāji, un daudzi prombraucot cer, ka atgriezīsies vēl kādu reizi.

Materiāls tapis ar “Air Baltic” un Gruzijas nacionālās tūrisma administrācijas atbalstu

Galerijas nosaukums
LA.lv