Mobilā versija
Brīdinājums +0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
3. maijs, 2012
Drukāt

Gudru cilvēku viedokļus izspieduši patērētājkultūras ieviesēji

dators_leta5

Ik rītu, atverot internetu, es vispirms nelasot izdzēšu visus uzmācīgos piedāvājumus. Esmu sev nosolījusies nelasīt arī interneta komentārus. Neteikšu, ka nav bijusi tāda vēlēšanās. Ir taču kārdinājums uzzināt, ko par tevi domā citi, cik tev ir domubiedru un pretinieku, turklāt no visām pusēm skan – dzīvojam informācijas gadsimtā un kaut ko nezināt ir kauns. Reizēm gan šķiet, kauns ir tieši daudz ko zināt. 


Lai atrastu pāris zelta graudu, caur apziņu nākas izlaist kaudzēm mēslu. Jājautā, vai vērts to darīt, ja tas nav tavs maizes darbs. Kaut arī psihiatriem un neiropatologiem te būtu ko noņemties, virtuālās vides anonimitāte neļauj pētīt tajā spietojošos ļautiņus. Mazvērtības nomocīti, savu vietu dzīvē neatraduši vai no tās izmesti, ar ielaistām psihiskām kaitēm mazie breivīki turklāt ir arī gļēvi, piesegdamies ar izdomātiem vārdiem, viņi īstenībā dzīvo cilvēka necienīgu dzīvi. Jautājums, vai, kāri tverot viņu riebeklības, mēs dzīvojam labāk?

Kaut kur dziļi zemapziņā ir meklējama atbilde uz jautājumu, kā gan prieku var sagādāt visādu draņķību rakstīšana? Tas ir kliedzošā pretrunā ar cilvēka radošo garu, ko taču sauc arī par Dieva dzirksti un Viņa līdzību mūsos. Ja nu runa ir par ticību, tad tāds naids, ar kādu gan virtuālajā, gan publiskajā telpā šķiežas daži kristieši, nepiemīt pat rūdītiem bezdievjiem. Ir tāda kukaiņu suga – ūdensmērītāji, viņi pārvietojas, slīdot ūdenim pa virsu. Pa virsu garīgumam, privātai dzīvei un valstiski svarīgiem jautājumiem. Gadiem ilgi neiegremdējoties daudzi līdz pat sirmam vecumam slidinās cauri saeimām un partijām.

 

Skatoties dokumentālo filmu “Papuasu ekskursija”, pārņem kauns par mums, baltajiem. Par to, ko mēs darām ar apkārtējo vidi, viens ar otru un nu jau arī ar virtuālo pasauli. Tieši citas kultūras cilvēki ir kā sava veida lakmusa papīriņi – viņi liek mums paskatīties uz sevi ar vēl neaizmiglotām acīm. Viņu pavisam nevainīgie jautājumi plēš nost mūsu augstprātību un muļķību kārtu pēc kārtas.

 

Viņi mūs mizo kā sīpolus, jo mums pašiem to darīt vairs nav drosmes. Mēs baidāmies, ka ieraudzīsim – vairs nav serdes, no kuras dzīt zaļo asnu, tā vienkārši ir sapuvusi.

Bet tikām publiskajā telpā visas runas tik par mizām, par serdi vien garāmejot. Cik salīdzinājumā ar atmodas laiku šodien nožēlojami maz vietas medijos aizņem filozofu, teologu un vienkārši dzīves gudru cilvēku viedokļi! Tos ir izspieduši patērētājkultūras ieviesēji. Es pārlasu divdesmit gadus vecas, tikai ārēji sadzeltējušas avīzes un jūtu lepnumu par to, cik daudz mīlestības bija cilvēkos, kas taču tikko bija iznākuši no milzīgās padomju koncentrācijas nometnes. Izrādās, tolaik viņi iekšēji jutās daudz brīvāki. Viņu lielais kārdinājums šodienas skatījumā bija pavisam pieticīgs, kaut gan tas īstenībā mūža vērts – cilvēka cienīga dzīve.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+