×
Mobilā versija
Brīdinājums +29°C
Rozālija, Roze
Trešdiena, 18. jūlijs, 2018
22. februāris, 2018
Drukāt

Brīvdabas muzejs birokrātijas Prokrusta gultā (15)

Foto - Lita Krone/LETAFoto - Lita Krone/LETA

Plaši izskanējis, ka Brīvdabas muzejā pazuduši ap 1000 eksponātu un 3000 nav inventarizēti, tā stratēģija esot draņķīga, turklāt izstrādāta ārpakalpojumā. Rezultāts varot būt tāds, ka Brīvdabas muzeju, iespējams, reorganizēs vai pat slēgs.

Kā cilvēks, kas reiz strādājis Latvijas valstisko muzeju sistēmā, varu teikt – nezinu, vai Latvijā atrastos kāds muzejs, kas pat jebkurā ierindas inventarizācijā varētu lepoties ar absolūtu perfekciju tehniskajās lietās – it sevišķi, ja tā krājumā kā Brīvdabas muzeja gadījumā ir vairāk nekā 150 000 vienību, turklāt krietna daļa atrodas pavisam specifiskos glabāšanas apstākļos (tie tāpat jau nav adekvāti nevienā Rīgas muzejā – tāpēc ar tādu ilgošanos tiek gaidīta jaunās krātuves Pulka ielā uzcelšana), bet par visu šo bagātību atbild daži cilvēki, kuru alga ir tikai nedaudz virs minimālās. Jāpiekrīt tiem, kas uzskata, ka patiesībā tomēr jautājums ir par ko citu – tehniska problēma tiek jaukta kopā ar stratēģisku, konceptuālu un ideoloģisku izšķiršanos. Nevar pat iedomāties kaut ko absurdāku par situāciju, ka Latvijas valsts simtgades gadā tiktu likvidēts muzejs, kam ir tik būtiska nozīme nacionālās identitātes stiprināšanā. Tāpēc no Kultūras ministrijas (KM) Kultūrpolitikas departamenta muzeju nodaļas vadītāja Jāņa Garjāņa puses sabiedriskajā medijā runāt pat par tikai hipotētisku Brīvdabas muzeja slēgšanu ir, maigi sakot, bezatbildīgi. Kultūras ministre Dace Melbārde gan apliecinājusi, ka tā darbības pārtraukšana nav pieļaujama.

Sociālajos tīklos izskan pieņēmumi, ka, ņemot vērā šā objekta izcilo novietojumu, skandālā, iespējams, iejauktas kādu grupējumu ekonomiskās intereses. KM toties uzsver, ka “strādā pie vadības maiņas” – runa ir par Brīvdabas muzeja direktori Ilzi Millersoni, kuru tā jau kopš 2014. gada cenšas atlaist no darba, kā tiek apgalvots, neprofesionalitātes dēļ, tomēr tiesa viņu ir atjaunojusi amatā. To, ka Millersone nav spējīga vadīt muzeju, 2017. gada decembrī apstiprinājusi arī Latvijas Muzeju padome, tomēr Latvijā iesakņojušās neefektīvās muzeju pārvaldes sistēmas dēļ realitāte ir tāda, ka direktore nu jau vairāk nekā divus mēnešus slimo, bet muzejs turpina nīkuļot, saņemot valsts dotāciju. Absurds arī, ka vienā no lielākajiem valsts muzejiem nepastāv pat kārtīga apsardze un signalizācija, lai izvairītos no tādām situācijām kā tikko, kad notika ielaušanās vienā no tā objektiem.

Skaidrs, ka šis ir gadījums, kad jānāk jaunai, enerģiskai vadībai ar skaidru redzējumu par muzeja nākotni, lai lietas mainītos – tas kļūtu mūsdienīgāks, draudzīgāks apmeklētājiem ar bērniem, pats spētu piesaistīt līdzekļus savai attīstībai. Protams, muzeju krājuma priekšmeti ir jāinventarizē, un nav pieļaujams, ka tie mētājas apkārt un pašiem tā darbiniekiem nav ne jausmas, kur tie atrodas. Tomēr krājumu inventarizācijas sistēma muzejos šobrīd ir pārāk smagnēja un daudzos gadījumos notiek pēc senlaiku metodēm. Turklāt, un tas ir aktuāli Brīvdabas muzeja gadījumā, pat tad, ja priekšmets zaudējis savu muzejisko vērtību, piemēram, atrodoties nepiemērotos glabāšanas apstākļos, lai to izslēgtu no muzeja krājuma, ir jāiziet garš administratīvais ceļš.

Diemžēl šobrīd Brīvdabas muzejs stagnē – tāpat kā, piemēram, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošais Kara muzejs un citi. Tomēr šis skandāls, no vienas puses, vēlreiz apliecina to, ka no muzejiem tiek prasītas koncepcijas un stratēģijas, taču, no otras puses, šajā jomā strādājošajiem nav noslēpums, ka gandrīz katra radoša izpausme, kas iziet ārpus pierastajiem muzeoloģiskajiem rāmjiem, tiek iespiesta papīru kalnu un – pēdējā laikā – arī par visu un visiem vislabāk zinošās Valsts kontroles klātajā Prokrusta gultā. Manuprāt, nav nejauši, ka saskatāma likumsakarība – progresīvākā ar vēsturi un kultūras mantojumu saistīto muzeju attīstība šobrīd notiek nevis Rīgā, bet gan novados – Cēsīs, Kuldīgā, Ventspilī, Jūrmalā –, kamēr Rīgā daudziem no tiem smiltis birst – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Atbilde uz viedoklis komentāru

Atcelt atbildi

Komentāri (15)

  1. Brīvdabas muzejs ir mana mīļākā vieta šajā valstī. Nekur citus nav iespējams gūt šo senatnes elpu, kura izraisa iekšēju svinīgumu, iekšējo mieru un senču dzimtas atbalstu

  2. nav dūmu bez uguns. Skaidrs, ka kāds ir iekārojis zemes gabalu labā vietā, tīrā gaisā. Un nu sāk gatavot sabiedrību, ka muzejam nav jēgas…

  3. BM ir daudzu tūrisma firmu programmās, vasarā ievērojams skaits ārzemju tūristu šo muzeju apmeklē, tur nekas nav jāmodernizē, tikai jāsaved kārtībā esošās celtnes un eksponāti. Tas nav pieļaujams, ka pašā sezonas karstumā daudzas mājas ir slēgtas, cik saprotams personāla trūkuma dēļ. Varbūt vajadzētu piesaistīt vecāko klašu skolniekus un studentus, kuri labprāt vasaras brīvlaikā pastrādātu un kaut ko nopelnītu. Vispār šī birokrātija ir prātam neaptverama – akreditācijas, licencēšanas, papīru kalni… Varbūt tā vietā lai algotu veselu baru ierēdņu, kuri it kā strādā, lai visas šīs muļķības realizētu, varētu piešķirt šo naudu konkrētiem muzejiem, kuri noteikti zinātu, kā to likt lietā.

  4. Etnogrāfiskam brīvdabas muzejam nav jēga būt “progresīvam, mūsdienīgam, eiropeiski domājošam”. Tam tieši tādam arī ir jābūt, kur cilvēkiem pieejamas fundamentālas, neuzskaistinātas, netransformētas vērtības, kuras pārāk neuzskaistina ar neona gaismām un bērnu spēļu kastēm un mūsdienīgu attieksmi.
    Brīvdabas muzejā ēkām ir jābūt salabotiem jumtiem – tas ir galvenais !!! Pārējais ir tikai pakārtots. Ar Brīvdabas muzeju viss ir kārtībā. Tur strādā pieredzējuši speciālisti un jaunā paaudze, jumtus maina, pasākumus organizē, Gadatirgus notiek un biļetes pārdod naudu pelna. Un ar to visu Ilze Millersone un komanda ir lieliski tikusi galā.

  5. Neesot apsardzes, signalizācijas, droši vien arī videonovērošanas iztrūkst, tāpēc eksponāti iet zūdībā.
    Var jau cerēt, ka šādas lietas atrisināsies ar direktores nomaiņu, prasot taurē pūtējas sertifikātu, bet man gan liekas, ka bez naudas signalizācija u.c. nerodas.

  6. BM nīcināšana ir tikai viena no tencencēm vispārējajā okupantu un kangaru darbībā latviešu valsts iznīcināšanas ceļā!

  7. Ja jau ir tā, ka birokrātija pie vainas, ka muzeji stagnē, tad kāpēc Muzeju nodaļa šo birokrātiju nemēģina apvaldīt, nevis zemiski vērst pret muzeju vadību, kam ar šo birokrātiju jādzīvo? Kāpēc Muzeju nodaļa dara visu, lai birokrātijas būtu aizvien vairāk? Kāpēc par vienādu situāciju vienu direktoru akreditē, otru atlaiž?

  8. Ko raksta autore domājusi ar vārdiem:”Muzejam jākļūst mūsdienīgākam, draudzīgākam apmeklētājiem ar bērniem…” Vai sētās būtu jāierīko smilšu kastes, rotaļu laukumi, atrakcijas? Manuprāt, muzejam jāsaglabā senatnes elpa.

  9. Manä berniiba tur velkaus notika, sobriid tas ir tikai aizaudzis mezs ar paaris mäjinäm kuras täpat vienmer ir ciet

  10. Raksts ir pilnigs faktu un problemu samudzinajums. Nav saprotams raksta merkis. Man lieka, ka autore maz ko sajedz no muzejiem. Aizbrauciet uz tadam valstim ka Lielbritanija un Francija un tad vaidat, ka Rigas muzeji stagne. Muzeji bija, ir un bus konservativas iestades. Kapec , piemeram, neminat Liepajas muzeju? Izskatas , ka autore sajusminas par eiroremontiem un jaunajam tehnologijam ekspozicijas, kas noveco neizsakami atri.

    • Autore vienkārši centīgi atkārto KM bezsaturīgo vārdu rindas, kur smuki vārdi labi skan, bet jēgas nekādas. Un arī runātāji paši nevar paskaidrot, ko viņi paši ar simtreiz atkārtotiem vārdiem domā. Tāpēc jau ir tik viegli piesieties Brīvdabas muzejam un vajadzības gadījumā ikvienam citam, ka nav jau skaidrs, ko tieši KM pati no saviem muzejiem grib un kas tiktu uzskatīts par labu rezultātu, jo pie vajadzības KM noraks jebkuru vadītāju.

  11. Normālie muzeji stagnē, jāklapē ciet. Mums vajadzīgs modernās sterkofāgijas muzeja projekts

Draugiem Facebook Twitter Google+