Ruta Štelmahere
Ruta Štelmahere
Foto – Mētra Štelmahere

“Guļu laivā kā atvērta vēstule”. Rutas Štelmaheres dzeja 4

Māksliniece, dzejniece Ruta Štelmahere (1965) dzimusi Jelgavā, kopš 1988. gada dzīvo Jēkabpilī.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru Vizuālās mākslas apakšnozarē, A. Naumova un K. Zariņa gleznošanas meistardarbnīcu (2001). Strādājusi par mākslinieci noformētāju LLA “Vecauce”, vadījusi pulciņus Jēkabpils skolēnu interešu namā. Kopš 1993. gada – Jēkabpils mākslas skolas pedagoģe. Kopš 2002. gada vada mākslas studiju pieaugušajiem “Slieksnis”. Piedalās kopizstādēs, 11 personālizstāžu autore. Līdz 6. aprīlim Ojāra Vācieša muzejā Rīgā apskatāma Rutas Štelmaheres gleznu izstāde “Dzimšanas diena”. Dzejoļus publicē kopš 1983. gada. Dažus gadus bijusi Jēkabpils radošās apvienības “Literāts” vadītāja. Iznākuši dzejoļu krājumi “Ieskaties sēklai acīs” (1998), “Klēpis” (2011, Literatūras gada balva dzejā) un “Krekls” (2016).

– Kā tevī sadzīvo dzeja un māksla – vai tās viena otru papildina vai konkurē par laiku un domām?

CITI ŠOBRĪD LASA

R. Štelmahere: – Izjūtas ir dažādas. Reizēm, varbūt pārsvarā, šķiet, ka papildina, bet reizēm ir tāda vainas sajūta, ka neizdaru pietiekami labi, nespēju darāmajā līdz galam iedziļināties. Laikam jau visvairāk traucē dzīves fragmentārisms – daudz darba, sabiedriskās aktivitātes, ģimene, bet māksla un rakstīšana vairāk paliek fonā. Tad labi, ka ir iespēja aizbraukt uz Rakstnieku māju Ventspilī vai kaut kur citur, paiet malā no ikdienas norisēm, pabūt vienatnē. Geznot ir iespējams arī tad, ja kāds tuvumā, mākslas studijā mēs pat gleznojam kopā, bet rakstīt cilvēkos man nekādi nesanāk.

– Vai ir kaut kas – vieta, laiks, apstākļi –, kas palīdz tapt dzejai?

– Vienatne laikam ir būtiskākā. Man nav alku pēc ārzemju ceļojumiem, lai gan arī tas ir ļoti forši – svaigs redzējums, citas kultūras pieredze, iespēja redzēt, izjust pasauli. Šobrīd man ir svarīgāk iepazīt, piedzīvot savu zemi. Pagājušajā gadā devos vairākos nelielos izbraucienos. Biju Rubā, kur ir manas mammas dzimtene, apciemoju cilvēkus, kas dzīvo mana vectēva mājā, izstaigāju bērnības vietas, peldējos bērnības upē Vadakstē. Padzīvoju tur pāris dienas. Agrā pavasarī biju aizbraukusi uz Zasu vienatnē paklejot pa muižas parku, saliņām, tiltiņiem pār uzplūdināto Zasas upi un dīķīšiem. Tā man arī radās vīzija par baronu Zasu. Tāpat pērn pāris dienas padzīvoju Līvānos, devos tādā kā svētceļojumā uz bijušajām sinagogām un ebreju nošaušanas vietu Grīvas mežā.

– Laikā pirms Lieldienām arī tie, kas baznīcā neiet un sevi par kristiešiem nesauc, arvien biežāk pievēršas kādām gavēņa praksēm. Ko tev nozīmē šis laiks?

– Jāsaka, es neesmu sākusi praktizēt baznīcas gada gavēņa laikus, ir bijušas domas, ka varbūt vajadzētu, bet īsti neesmu sajutusi sava iekšējā cikla atbilstību tam. Svarīgāk man šķiet saprast, kas īsti ir gavēnis, ko man nozīmē lūgšana un atturība. Ne kā pašmērķis, vingrinājums, bet kā nepieciešamība atteikties no kaut kā laba kaut kā labāka vārdā. Svarīgi, ka šis laiks ved pretī Lielajai Piektdienai un Lieldienām, kas nav atkarīgi no manas pareizās uzvedības, bet gan no Kristus.

Reklāma
Reklāma

DZEJAS ABC

Linda Grīnberga, “Ubi Sunt”: “Rutas Štelmaheres dzeja noteikti nav tiešs ikdienas vērojums, tās mehānisks noraksts. Starp lasītāju un autores radīto dzīves tvērumu vienmēr ir kāda robežšķirtne, kura jāpārvar, un visbiežāk tā ir laiktelpa, kurai jāpielāgo uztvere vai jānoskaņojas.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Rutas Štelmaheres jaunākos dzejoļus.

***

Lido horizonts slīpiem vēzieniem

Lido jūra ar krabjiem un vēdzelēm

Aizlido buras kā balti nēzdogi

Aizlido piecstāvu izmisumi

Patvērums vētras acij pa vidu

Guļu laivā kā atvērta vēstule

*

caur piķa katlu

caur tīru aklumu

redzam ik kukainīša

ik zāles prieku

ik zibens stiebru

biezs lietus rieciens

griež saule dienu

vai saulei ir grieži

vai saulei ir brieži

vai Dievs smejas saule

kad skandina piešus

*

viņš spēlēja neprātīgi

visas meitenes izlaida bizes

visi augļi novilka mizas

visiem kioskiem plaisāja sienas

un saldējums plūda pa ielām

mēness suņi peldēja pienā

viņš dziedāja: Dievs ir miris

un meitenes sauca: tā ir!

zem liepas pilsētas vidū

viņam pēkšņi iespēra zibens

Līvāni

Ceļš uz Grīvas mežu

dūc trimmeri bites un dunduri, –

noslāpē lielgabalus no septiņdesmit gadus dziļa meža.

Pār tveicīgiem laukiem lido ebreji

milzīgās kurpēs kā cerību dirižabļos

mākoņu pujenes pabirst virs milzīgām priedēm.

liepziedu smarža ieberžas grantī, ceļam uz krūtīm Dāvida zvaigzne.

vietējie zēni lāpa pairušo dzīvi bārā, kas ierīkots sinagogā

Upes iela

ubaglīcī katram nabagam savs ielas līkumiņš, ainavas gabaliņš ar meldriem pie Dubnas upes un dzeltenbaltu saules vēršaci ūdenī. tik skaisti, ka grūti pamanīt Dievu, kas nāk pa Upes ielu ubaga tarbiņu kaklā.

***

agrāk vai vēlāk strazdi apēdīs ķiršus

saimnieks pievarēs putnus

tad aizies pa krastu grantij šņirkstot

suns zem būdas slēps kaulus

paliks kafija nemalta nenopļauts lauks

agrāk vai vēlāk saule upmalā nokāps

apliks lakatu mēļu notupsies niedrēs

nogrims atspīdums upē

kopā ar krastu un putniem

agrāk vai vēlāk zivtiņa iznirs

bērni mācīsies runāt

sirmgalvji klusēt*

*Ebreju sakāmvārds: “Sākumā bērni mācās runāt, un tad klusēt”

Zasa

*

Skolas direktore nogurusi atlaižas piesaulē, nemanot paceļas virs sakoptajām ēkām un pamana, kā barons jāj no medībām melnā spīdīgā zirgā. Melni medību suņi izgaiņā pie skolas izstīdzējušos pusaudžus, kuru rokās zied trejkrāsu telefoni. Vecā vešeriene, tos redzēdama, aiz brīnumiem alejā salapo kā simtgadu liepa.

*

smiltis ir piekrastes atmiņu klade

naktī barons viens iziet peldēties upē

nemana – tumšzaļā zālē ņudz silta radība

peldvietā pārīši zviln mobilo telefonu sofās

gail skolas internāta zēnu cigarešu gali

barons iziet viņiem cauri nepieskaroties

ielaižas tumši pelēkos ūdeņos

pie kājām tam elpo kapara zivtiņas

pie vaiga pieskaras silpurenes

nākamajā rītā barons guļ slims spilvenu ierakumos

kalpiem slepus liek no upes izzvejot

revolūcijā degošās pils atspīdumu

dzer dzērveņu vīnu baidās pamest slēptuvi

tapt ievainots no slēptu skatienu lodēm

pēc gadsimta skolas direktore šajā istabā vāra kafiju

aizturēti skatieni trāpa viņas logā

*

Pēc priekšsēdētāja lūguma uz talku pils parkā ierodas mākoņi tumšpelēkās pufaikās ar skārda lejkannām, līst tik ilgi, ka izveidojas līkumaina upe ar mazām saliņām. Barons, kas cukurkalniņā dzer rīta tēju, vairs netiek atpakaļ. Ūjina kalpus, lai taisa tiltu.

***

manu putniņ skrajā Kurzemes priežu mežā

mēļi oranža gaisma spēlē lautu un klavesīnu

neej Matilde skaistā tur sūnās mīt dzelžu eži

celmu dobumos vecos zeļļi lej melnu vīnu

neej viena kur vēji min neprāta plēšas

mūzika – ugunsmūris kas nenodzēšams

barons netiks tam cauri kad pārbrauks no tālās Vīnes

manu zīlīt neej gar upi kalpi tur zvejo vēžus

tavi mirušie bērni straumes vidū reiz redzēti sēžam

skumjas kā zīdītājas sekos tev nobristās vīzēs

***

ģipša putekļu dūmakā gar bronzas pieminekļiem kas apslāpē šķavas

gar ieputinātiem gruvešiem ko noapaļojis jūgendstila tēlnieks Laiks

uzvilkuši apspīlētus neesamības tērpus un cukurvates cepures

mēs slīdam pa neredzamām ielām kurlos tramvajos

tikai kafija bažīgi šļakst baltās iedomu krūzītēs

bet mēs nezaudējam mieru