Kultūra
Kultūrpolitika

Guna Roze: Meklējot plācenīti ar pildījumu0

Latvijā uz pilnu klapi dun pilsētas svētku laiks – jūlijā un augustā vien saskaitīju divdesmit četrus. Tātad vasara it kā būtu īstais brīdis, kad apmeklēt sen vai nekad neapmeklētas dzimtās zemes pilsētas, iepazīt to lokālo kultūru, gaumi, tradīcijas. Šķietama iespēja nobaudīt Valmieras, Cēsu, Līvānu, Tukuma, Sabiles un daudzu citu pilsētu un novadu īpašos smeķus. Tā gribētos domāt.

Tomēr, papētot medijos pieejamās svētku programmas, viss izskatās pavisam citādi. Lai kādā vārdā būtu nosaukti PILSĒTAS svētki, jāsecina, ka vairumā gadījumu apmeklēsi nevis kaut ko tieši šim reģionam raksturīgu, bet vari izvēlēties tuvāko iespējamo vietu tāda vai šāda bezmaksas koncerta apmeklējumam: šajā nedēļas nogalē grupa vai solists X un Y spēlēs tur, nākamajā – te. Un tad taču ir vienalga, vai koncertu virkne saucas “Saulaina atmoda”, “Sijā auzas, tautu meita”, “Precē mani, čigānzēn!” vai kā citādi.

Jo – ar ko gan atšķiras vienas vai citas grupas koncerts Siguldā, Ventspilī vai Preiļos?

Tikai ar solista ievadrunu, kas aiz matiem pievilkta svētku nosaukumam, un sirsnīgi bezpersonisko: “Jūs esat vislabākie klausītāji pasaulē!” Taču nupat teiktais nekādā gadījumā nav pārmetums mūziķiem. Viņus aicina, viņi atbrauc, ar prieku nospēlē koncertu un saņem pelnīto honorāru, jo pašvaldību finansētos pasākumos šajā ziņā pārsteigumi nav gaidāmi.

Kreņķis ir tieši par pieminēto atšķirīgā trūkumu. Jo, ko mēs vēlamies ieraudzīt, jauši vai nejauši nonākot līdzīgos pasākumos ārpus Latvijas? Protams, vietējo kolorītu, lokālo smeķi, nevis kārtējo popkoncertu!

Tikmēr daudzie Latvijas pilsētu svētki atgādina par vecāku naudu noorganizētus pusaudžu baļļukus, kur vairāk vai mazāk iereibuši viesi ar saukli “ballējam, neguļam!” pastumj, pastumj, pietupjas, bet pēc gadiem, pārlūkojot fotogrāfijas, nav iespējams atcerēties: tusiņš notika tur vai šur, svinējām to vai šo, un pats trakākais – grūti atšifrēt, kurš bija jubilārs.

Mānot ar atšķirīgo, organizatori svētkus nodēvē dažādos vārdos, taču visbiežāk sanāk tie paši vēži, tikai citā kulītē.

Svētki kļūst arvien ilgāki – no vienas dienas pārauguši trīsdieniniekos, programmas arvien blīvākas, it kā pašvaldības savā starpā sacenstos, kuram “sencim” biezāka kabata, attiecīgi vairāk un lielākas skatuves un tālāk dzirdams troksnis. Patiesībā vai visiem pilsētu svētkiem derētu nosaukums “Nonstop koncerts “Plācenis””. Tātad kaut kas līdzīgs mūzikas festivālam. Tikai tie atšķirībā no pilsētas svētkiem nemēdz būt bezmaksas. Tātad kaut kas nav lāgā.

Blīvajās programmās pietrūkst intimitātes, skaistuma, dvēseliskuma. Nav padomāts par tiem ļaudīm, kam svētku sajūta nerodas, barā klausoties tās pašas dziesmas, ko atskaņo radio, tikai dzīvajā izpildījumā vērojot ne vien mūziķus, bet arī iereibušu pilsoņu solo dejas skatuves priekšā.

Mēdz sacīt: kurš maksā, tas pasūta mūziku. Nez vai tas būs attiecināms uz pilsētu svētkiem, jo politiķi – budžeta turētāji – nav repertuāra sastādītāji, un galu galā svētkiem tērējamā nauda taču nav pašu pelnīta.

Iespējams, šī apziņa atļauj vieglu roku pamest pūlim to, pēc kā tas brēc, jo īpaši pirms kārtējām vēlēšanām. Svētku scenārijs, ja pilsēta uz tādu vispār pretendē, visdrīzāk atkarīgs no cilvēka vai darba grupas, kam uzticēts tērēt šim nolūkam atvēlēto budžeta naudu. Un tieši tas izbrīna, jo, spriežot pēc rezultāta, arī šie cilvēki ir “plācenīši”, kam pietrūkst izdomas. Visticamāk – viņi izvēlas vieglāko ceļu.

Jo atrast un piedāvāt saturiski īpašo, atšķirīgo, tas prasa labu gaumi un spēju skatīties tālāk par “lai pūlim labi”.

Uzreiz jāpiebilst, ka ir arī skaisti izņēmumi, tādi kā Cēsu Mākslas festivāls, Siguldas Opersvētki, Viduslaiku svētki Jaunpilī, Dzīres Kuldīgā un vēl daži “plācenīši” ar tiešām baudāmu un atšķirīgu pildījumu.

Bet varbūt vajag pilsētas svētku bumu tvert vieglāk – tieši kā tusošanos, blusošanos un sastiķēšanu “Priekā!”. Kā pastum, pastum, pietupies, kur zaļajām vārnām, baltajiem zvirbuļiem un Džonataniem kaijām nav vietas.

LA.lv