Foto – Dainis Bušmanis

Gunārs Nāgels: Jāpasaka skaidri, kāpēc mums ir Latvija 8

Ilgus gadus Austrālijā dzīvojušais fizikas zinātņu doktors Gunārs Nāgels ir “LA” lasītājiem pazīstams komentāru autors. Nākamgad viņš kļūs par Latvijas Okupācijas muzeja direktoru. Joprojām turpina veidot interneta avīzi “Latvietis”, tāpēc ar Nāgela kungu žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča sarunājās gan par saules mūžu nākotnes Latvijai, gan par to, kādā situācijā mūsu valstī ir prese.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 33
Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Droši vien esat dzirdējis, ka Saeimai ir bijusi doma, ka vajadzētu Kultūras ministrijā izveidot preses lietu departamentu. Valdība to ir noraidījusi. Neesot skaidrs, ko tāds departaments, pārvalde vai padome darīs. Ministrijā ir informatīvās vides integrācijas nodaļa, bet, kad mūsu korespondents mēģināja noskaidrot, ko tā jau izdarījusi, skaidrību neguvām. “LA” žurnālists šogad bija Zviedrijā, pētīja zviedru pieredzi preses atbalstīšanā. Esam vienīgie, kas par to interesējušies, jo “LA” vienīgā no dienas avīzēm joprojām ir rentabla. Prese var būt neatkarīga, ja tai nav jālūdz nauda. Kā jūs uzskatāt, vai vajadzīga tāda pārvaldes vienība, kas nodarbosies ar mediju politiku?

G. Nāgels: – Avīzei vienmēr ir vajadzīga nauda – no abonentiem, sludinājumu licējiem, reklāmdevējiem. Lai teiktu, vai ir vajadzīga jauna iestāde, kas nodarbotos ar preses lietām, jāzina, ko tad šī iestāde darīs. Skaidrs, ka ir nepieciešami pētījumi par mediju politiku Latvijā un kādas idejas, kā to veidot.

CITI ŠOBRĪD LASA

Latvija ir maza valsts, un mums ir spēcīgi kaimiņi, bet mēs tomēr gribam uzturēt savu neatkarību. Vai šādas komisijas, vai departamenta uzdevums būs nodrošināt, ka Latvijā jebkurš var rakstīt jebko? Vai arī tā gribēs nodrošināt kādu ievirzi, virzienu? Nedrīkst nonākt pie tā, ka valdība pateiks: “Šīs būs tās vadlīnijas, kam jums obligāti jāseko, un jāraksta tieši tā.” Piemēram, Austrālijā katrs var rakstīt, ko vien grib. Bet ir ļoti maz preses īpašnieku. Ir firmas, kurām pieder gan laikraksti, gan televīzija, gan radio. Un, kaut gan prese ir brīva, īpašnieks vienmēr tam visam uzliks kādu zīmogu.

Latvijā noteikti ir vajadzīga mediju politika – ņemot vērā gan mūsu vēsturi, okupācijas laika atstātās rētas, gan preses brīvību. Vienmēr būs grūti atrast ceļu starp galējībām. Mums noteikti ir vajadzīga brīva prese, un kaut kādā veidā jānodrošina, ka prese varēs eksistēt.

– Piemēram, Zviedrijā pastāv sociāldemokrātu iedibināta kārtība, kā, neietekmējot saturu, padarīt iespējamu avīžu eksistenci.

– Cēls mērķis, bet vai to var realizēt? Vienmēr būs jautājums, kuras avīzes atbalstīt.

– Zviedrijā tas nozīmē izplatīšanas izdevumu segšanu un atbalstu redakcijas štata saglabāšanā. To saņem dažādu virzienu un uzskatu avīzes. Bet jautājums ir – vai Latvijā to vispār grib darīt?

– Jābūt skaidrībai, cik tālu iet. Vai atbalstīt absolūtu preses brīvību un izdevumus, kas pauž galējus uzskatus vienā vai otrā virzienā? Kurš būs lēmējs un kuras avīzes būs tās, kas dabūs valsts finansējumu?

– Vai valstij, kas sevi dēvē par demokrātisku, ir vajadzīgs atbalstīt preses eksistenci vai nē?

– Valstij būtu jānodrošina presei iespēja brīvi darboties. Cita lieta, vai to dara ar tiešiem piešķīrumiem, – nezinu, vai tas būtu labākais ceļš, – vai rada citu mehānismu likumu veidā, nodokļu politikas veidā. Pats galvenais princips, ka valstij jānodrošina brīvi mediji un to iespēja turpināt pastāvēt. Taču tas skaistais princips pastāv kaut kur augšā, avīze dzīvo reālajā pasaulē ar izdevumiem, kas jāsedz.

Reklāma
Reklāma

– No stingri liberālām pozīcijām raugoties, protams, nekādi preses sektori, nekādi departamenti nav vajadzīgi. Īsi un skaidri: ja tautai avīze ir vajadzīga, tad viņa to abonēs.

– Zinu, ka pasaulē vairākas lielās avīzes, kam radušās finansiālas grūtības, pāriet tikai uz elektronisko versiju. Taču elektroniskais formāts tomēr nav tas pats, kas avīze. Esmu ilgstoši darbojies informātikā un atceros jau sen pareģoto, ka nākotnē būšot biroji bez papīriem; taču gluži tā nenotiek vis. Ar avīzēm tas pats, turklāt drukātais burtas ir labāks acīm, un papīra formāta avīzi ir patīkami paņemt rokā, pašķirstīt. Klasiskā izpratnē, īsti brīvajam tirgum pastāvot, valsts tur neko nedara, uzskatot, ka viss, kas notiks, būs labi. Jo brīvais tirgus paredz neiejaukšanos, tātad, lai valsts nedala nekādas dotācijas. Taču, no otras puses, ja vēlamies, lai avīzes pastāv, tās ir kaut kādā veidā no valsts jāatbalsta. Varbūt tiešas iemaksas kādai avīzei vienmēr liek aizdomīgi raudzīties, vai valsts neliks savu ķepu virsū, jo: “Kā tad tā – mēs jūs atbalstām, bet jūs tomēr par mums sliktu rakstāt! Tā nevar.” Tas rada bīstamību. Bet no otras puses, mēs neesam ne Amerika, pat ne Austrālija. Mums ir kaimiņi, kas grib ar savu ietekmi iespaidot, un valstij tomēr ir kaut kas jādara. Demokrātija ir ļoti atkarīga no tā, ka tauta ir informēta. Šo funkciju pilda prese, tāpēc tā ir viena no demokrātijas pamatiem.

– Vēl ir jautājums par līdzekļu sadalīšanu presei, kad tas būs jādara. To sauc par valsts pasūtījumu.

– Mēs esam maza valsts, visi cits citu pazīst, vienmēr var notikt, ka pasūtījumu dabū kāds brāļadēls, šoferis, skolasbiedrs.

– Vienmēr teiks – jābūt caurspīdīgumam.

– Vai jums ir ieteikumi, kā to panākt?

– Tas nozīmētu vispirms publisku apspriešanu. Bet, ja sapulcēsies vilki un lapsas un apspriedīs aitu likteni… Nezin, kas tur iznāks.

– Tas tieši saistīts ar problēmu, pēc kādiem kritērijiem valsts kaut ko atbalstīs. Tiem jābūt visiem zināmiem, pieņemamiem un godīgi izvērtētiem: vai šī publikācija patiešām ir nekaitīga un varēsim to atbalstīt.

PILNU INTERVIJU LASIET ŠEIT!