Mobilā versija
+11.7°C
Elīna, Drosma, Drosmis
Ceturtdiena, 19. oktobris, 2017
27. februāris, 2015
Drukāt

Gunārs Nāgels: LCP memorands – drosme vai naivums? (7)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Gunārs Nāgels

Drosme vai naivums? Kā raksturot Latvijas Centrālās Padomes (LCP) 1944. gada 17. marta Memorandu un tās parakstītājus? Latvija jau bija gandrīz trīs gadus Vācijas okupēta, tomēr 188 cilvēki parakstīja memorandu, pieprasot atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, izveidot Latvijas armiju un nodibināt diplomātiskus sakarus ar ārvalstīm.

Parakstītāju starpā bija valodnieks Jānis Endzelīns, rakstnieks Kārlis Skalbe, komponists un Latvijas Konservatorijas rektors Jāzeps Vītols, arhibīskaps Teodors Grīnbergs, kā arī politiķi – bijušie ministru prezidenti Pēteris Juraševskis un Voldemārs Zāmuēls, pēdējais neatkarīgās Latvijas Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš un vicepriekšsēdētāji Kārlis Pauļuks un bīskaps Jāzeps Rancāns.

Vācijas reakcija bija strauja. Reihsministrs Alfrēds Rozenbergs izteica savu sašutumu: “Šinī memorandā viņi prasīja ne tik vien Latvijas bijušās brīvvalsts atjaunošanu, bet arī tiesības vest sarunas ar jebkuru valsti, kas atzina šo latviešu gribas deklarāciju. Tas varētu nozīmēt, ka zināmos apstākļos latviešu valsts, kas šodien varētu balstīties uz vācu [aizsardzību], varētu prasīt sev tiesības vest sarunas ar valstīm, kas karo ar Vāciju [!]. Tā ir pilnīga neiespējamība, un tā arī tā jānovērtē.” Sekoja vēl stingrāki vārdi par atbildīgo nošaušanu un par represijām pret tām aprindām, kam esot sakari ar latviešu emigrācijas organizācijām Zviedrijā un ASV.

LCP priekšsēdētāju Konstantīnu Čaksti (Latvijas pirmā prezidenta dēlu) apcietināja 1944. gada aprīlī, un viņš gāja bojā 1945. gada februārī.

Latvijas Kara muzejā 25. februārī atklāja biogrāfisku vārdnīcu: “Ar parakstu par Latviju. Latvijas Centrālās Padomes Memoranda parakstītāju biogrāfijas”. Bija arī izstādīts Memoranda vienīgais apzinātais oriģināls.

Drosme vai naivums? To pašu var vaicāt par citu Latvijas neatkarības vēlmes izpaudumu, kad Latvija arī bija zem Vācijas okupācijas. Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī daudziem likās kā nereāls sapnis, un notikumi tuvāko pāris mēnešu laikā lika nopietni apšaubīt izsludinātās Latvijas valsts nostiprināšanas iespējas.

Latvija varēs tikai pastāvēt, kamēr būs tie, kuri nebaidīsies likt Latviju pirmā vietā, nebaidoties no šķietamām pragmātiskām realitātēm. Bet, bez iedvesmas un sapņiem ir vajadzīgi muskuļi. Vai esam ieslīdējuši Eiropas miera laiskumā, ka nevaram pienācīgi sagatavot savus bruņotos spēkus?

Rīkosimies tagad, lai nenonākam atkal tādos apstākļos, ka atkal jāgatavo šāds memorands!

Gunārs Nāgels,
Laikraksta “Latvietis” redaktors
2015. g. 26. februārī

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Kad visa civilizētā pasaule cīnījās pret sarkanajiem austrumu mežoņiem un plutokrātiem,tad britu imperiālistu satrapi sāka kaut ko neadekvātu,jo britiem tā gribējās.Tak tagad tas ir piepildīts,nu ir vergi un brauc britiem vēl dibenus laizīt,priecājaties !

  2. “Rīkosimies tagad, lai nenonākam atkal tādos apstākļos, ka atkal jāgatavo šāds memorands!” – un ko autors piedāvā darīt? Varbūt viņš saņemsies un savos rakstos beidzot sāks aicināt uz Latijas deokupāciju un dekolonizāciju, jo bez tām Latvijas drošība tik tiešām ir apdraudēta!?

  3. Kāpēc daudziem LCP nepatīk? Tāpēc, ka tā daudz maina priekšstatos par vācu okupāciju. Acīmredzami, ka nekas tāds nebūtu bijis iespējams sovjetu okupācijas laikā, bet līdz 1953 tā parakstītāji būtu aizgājuši Ņemcova ceļu. Vācu reakciju var uzskatīt par mīkstu un Rozenberga teikto – par nosvērtu un loģisku. Vēsturniekiem vēl ir bijušas bailes te ko uzdrošināties teikt. Iespējams paldies varam teikt Latviešu leģionam, tā un igauņu varonību bija atzīmējis pats Himlers, kā izcilu piemēru jau irstošajai vācu armijai. Tā pagriešanu pret sevi Berlīnē nesaprastu. Latvijas mežos arī sēdēja tūkstošiem moskovītu partizāņu. Tie uzdrošinājās izlīst laukā tikai lai aplaupītu kādu nomaļāku lauku sētu. Macipāna grupa Alsungā nogalināja kāda saimnieka dēlu, kurš bija atbraucis no leģiona atvaļinājumā. Dažu dienu laikā Macipāna grupa bija likvidēta. Ja vāci nonāktu konfliktā ar latviešiem, šie tūkstoši varētu izlīst no meža laukā. LCP nebija nekāda no sabiedrības atrauta parādība un būtu jāskata kopējā kontekstā. 20.gs. būs Helsinku grupa – bez aizmugures un tautas atbalsta. Tā tad arī nespēja ne memorandu parakstīt, ne vispār ko izdarīt ārpus čekas rūpīgi izkontrolētā katra solīša.

    • Verotajs nav sapratis vacu okupantu Atbildēt

      taktiku telot atbrivotajus un mudinat latviesos propogandu par Latvijas atbrivosanas iluziju… ta lai pretestiba pret vinu nolukiem butu minimala un sadarbiba maksimala. Saja zina nacisti bija daudz, daudz gudraki un viltigaki par krieviem. LCP uzdrosinajas noraut plivuru sim farsam un aizstavet Latviju bez kolaboraciju ar okupantiem.

  4. Labs raksts, paldies.

  5. < Žulis
    LCP darboņi bija izcili reālpolitiķi, jo daudziem palīdzēja evakuēties uz drošākām un siltākām vietiņām.
    Pašlaik jau nāgelieši Austrālijā ar nav apbēdināti par trimdinieku ("ekonomisko bēgļu"-?) pulciņa palielināšanos?

  6. Tas nav naivums! Tas ir ideālisms! Tā ir drosme cīnīties par saviem ideāliem pat škietami bezcerīgās situācijās.
    Mūsdienās izplatīts un populārs politikā ir gļēvums. Lai šim gļēvumam piešķirtu solīdāku skanējumu, tas tiek saukts par reālpolitiku. Tos, kuri neseko šai “reālpolitikai” sauc par muļķiem un naivuļiem.
    Ja Latvijā 1918. gadā nebūtu bijušu politiķu – ideālistu, tādas Latvijas valsts šodien vispār nebūtu.

Franks Gordons: Iegansts raganu medībām (19)Paziņo deviņus paņēmienus, ar kuriem ASV apdraudot Krievijas suverenitāti.
Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Valsts pārvaldē grēkojušie nonāk “Latvijas gāzē”!

Bijusī Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane, kurai šo amatu nācās pamest, jo viņai netika pagarināta pielaide valsts noslēpumam, visticamāk, kļūs par “Latvijas gāzes” topošā meitasuzņēmuma “Gaso” valdes priekšsēdētāju, vēstīja Latvijas Televīzija.

“Latvijas gāzes” padomes priekšsēdētāja vietnieks Juris Savickis stāstīja, ka uz šo amatu esot vairāki kandidāti, bet reālākā esot tieši Pētersone-Godmane. Uzņēmumā “Latvijas gāze” (“LG”) darbu raduši vairāki bijušie politiķi un valsts pārvaldes darbinieki – bijušais premjers Aigars Kalvītis, viņa bijušais padomnieks drošības jautājumos Raimonds Lazdiņš, bijušais ministrs Vinets Veldre, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, bijusī Valsts kancelejas direktore Elita Dreimane, Tieslietu ministrijas juristes, kuras gatavoja dokumentus par gāzes tirgus atvēršanu Latvijā, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā kādreiz strādājušais Jānis Eisaks, kurš iepriekš iestādē atbildēja par gāzes jautājumiem.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (3)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Draugiem Facebook Twitter Google+