Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
2. maijs, 2013
Drukāt

Gundars Zaļkalns: “Puiku spēles” bez analīzes


Foto - Māris AntonevičsFoto - Māris Antonevičs

“Būtībā esmu tāds pasaules pilsonis – piedalījies Vjetnamas karā, ieguvis karatē melno jostu Korejā, pārlidojis Bavāriju ar deltaplānu, bijis Teksasas rančo īpašnieks, racis zeltu Kalifornijā,” stāsta mans sarunu biedrs Gundars Zaļkalns. 


Tomēr šoreiz saruna nav par piedzīvojumiem viņa dzīvē. Kad Amerikas latvietis 1993. gadā atgriezās Latvijā, viņš kļuva par Valsts prezidenta padomnieku nacionālās drošības jautājumos un bija viens no tiem, kas stāvēja pie Satversmes aizsardzības biroja šūpuļa. Vēlāk bijis arī Nacionālās drošības padomes sekretārs un SAB direktora vietnieks. Par pašreizējo SAB un Latvijas specdienestu darbību izsakās diezgan kritiski, un uzskata, ka jaunajam biroja vadītājam Jānim Maizītim, kurš šodien sāks pildīt savus pienākumus, būs vajadzīga drosme, lai veiktu izmaiņas.

 

– Jaunais Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Maizītis izteicies, ka birojam ir “labi ielikti pamati” un viņa uzdevums tagad būtu turpināt iesākto darbu. Vai piekrītat?

G. Zaļkalns: – Diemžēl nevaru piekrist šim Maizīša kunga pirmajam vērtējumam. Ja viņš uzskata, ka SAB nekas nav maināms, tā ir viņa izvēle, taču, manuprāt, neviena drošības iestāde Latvijā šobrīd neattaisno to finansēšanai piešķirtos budžeta līdzekļus. To darbs nav efektīgs! Es domāju tieši to, kas attiecas uz galvenajiem likumā noteiktajiem SAB uzdevumiem: valsts drošības apdraudējumu analīzi, prognozēšanu un novēršanu, priekšlikumu un programmu izstrādāšanu valsts drošības jautājumos, valsts varas institūciju un amatpersonu informēšanu par valsts drošības apdraudējumiem.

Problēma ir intelektuālās kapacitātes trūkums, ko arī paši biroja darbinieki nenoliedz. Lai veiktu analīzi, nepietiek ar gribēšanu, ir jābūt ar īpašām, varētu gandrīz teikt – iedzimtām – analītiķa spējām. Un tādu mūsu drošības dienestiem trūkst. Darbs šobrīd lielā mērā notiek pašplūsmā, bez kontroles.

Interesantāk ir spēlēt “spiegu spēles”, nevis veikt nopietnas analīzes, tāpēc SAB darbinieki ir aizrāvušies ar tādu nedaudz bērnišķīgu lūrēšanu gar stūri. Manuprāt, pārāk liela uzmanība Latvijā tiek pievērsta telefonsarunu noklausīšanās lietām. Tas patiesībā ir ļoti dārgs prieks, varbūt pat veido lielāko daļu no SAB budžeta, bet es, nudien, nesaskatu no tā lielu ieguvumu valstij. Īstie spiegi tāpat vienmēr zinās, ka viņus var noklausīties, un būs ļoti uzmanīgi. Tādā veidā var notvert tikai nevērīgus pļāpātājus.

– Iznāk, ka viena no galvenajām SAB problēmām ir personāls. Bet kā tiek meklēti jauni darbinieki, tajā skaitā analītiķi? Vai tas ir vilinošs darbs, algas labas?

– Algas ir labas. Protams, kā jau valsts iestādi, arī SAB skārusi krīze. Bet darbinieku meklēšana var notikt dažādos veidos. Piemēram, kad es vēl darbojos SAB, izveidojām uzņēmumu, kura vārdā tika ievietots sludinājums internetā. Tajā bija norādīts, ka tiek meklēts darbinieks ar tādām un tādām spējām. Saņēmām ļoti daudzus pieteikumus, no kuriem atlasījām piemērotākos un aicinājām uz intervijām.

Ne vienmēr analītiķiem jābūt SAB darbiniekiem. Rietumvalstīs gandrīz katrai drošības iestādei ir izveidota tāda kā civilo padomdevēju grupa, kas būtībā nodrošina arī iestādes saikni ar sabiedrību. Piemēram, savulaik es mudināju SAB veikt Latvijas ekonomiskās suverenitātes izvērtējumu.

Skaidrs, ka tam nepieciešama sadarbība ar akadēmiskiem spēkiem, bet tieši tas būtu SAB līmeņa darbs, kuru var izmantot valsts un sabiedrības interesēs, lai plānotu tālāko rīcību.

– Saeima jauno SAB ģenerāldirektoru Jāni Maizīti apstiprināja bez īpašām diskusijām. Kā vērtējat viņu, ņemot vērā, ka līdz šim Maizīša darbs tomēr pārsvarā bija saistīts ar iekšlietām?

– Arī Jānim Kažociņam nebija pieredzes ne izlūkošanas, ne pretizlūkošanas darbā, bet tas nav būtiskākais. Manuprāt, ja cilvēks ir inteliģents, viņš var ātri apgūt jaunu amatu. Cita problēma, ka cilvēki, kas Latvijā nokļūst amatos, ātri pierod pie mīkstā krēsla, viņu enerģija drīz vien apsīkst un tad viss notiek rutīnā – “es visu esmu izdarījis, tagad tikai skatīšos, lai laiva pārāk nešūpojas”. Vai kāds vairs atceras, kad amatā tika iecelts Drošības policijas priekšnieks Jānis Rei-niks vai Militārās izlūkošanas un drošības dienesta priekšnieks Indulis Krēķis… Pieci gadi šādā amatā būtu ieteicamais termiņš. Vai Maizītim raksturīgs pārāk liels miers un rutīna? Var uzdot jautājumu – vai, būdams ģenerālprokurors, Maizītis darīja visu iespējamo, lai novestu lietas līdz galam? Par to var diskutēt…

Stājoties SAB vadītāja amatā, Maizītim ir divas iespējas – vai nu atstāt visu, kā ir, vai veikt nopietnas izmaiņas ne tikai SAB, bet visas drošības iestāžu sistēmas uzlabošanai. Šobrīd tā ir ļoti samudžināta.

ASV FIB nekad neiejaucas CIP lietās, un līdzīga kārtība ir arī citās valstīs, bet Latvijā ir liela neskaidrība, kurš dienests par ko ir atbildīgs. Tas tāpēc, ka nav skaidri noteiktu uzdevumu, bet, lai izvirzītu uzdevumus, vispirms vajag analīze par apdraudējumu. Kad es vēl biju Nacionālās drošības padomes (NDP) sekretārs, tai bija izstrādāts īpašs drošības dienestu prioritāšu saraksts – sevišķi slepens dokuments – par kuru tad dienesti ik gadu atskaitījās. Tā bija zināma sistēma, taču Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga to faktiski iznīcināja, un šobrīd NDP ir vairāk formāla institūcija ar padomdošanas funkcijām. Uzraudzība it kā ir Saeimas Nacionālās drošības komisijas rokās, kas vairāk skatās dienestu darbu no likumības viedokļa, nevis vērtē darba iznākumu. Iznāk tā, ka paši dienesti izvirza sev uzdevumus, paši par tiem atskaitās – draudzīgi parunā, sak, viss kārtībā, tāpat turpinām tālāk. Man šāda pieeja īsti nav pieņemama, gribētos lielāku atdevi. Einara Repšes valdības laikā bija iecerēts veidot Ministru kabineta analīzes biroju un komiteju, kas nosaka dienestu uzdevumus un prioritātes, kā arī prasa atskaites, taču šī iecere netika īstenota.

Redzēsim, vai Maizītis paturēs kā padomnieka līdzšinējo direktoru Kažociņu. Ja tā notiks, tad acīmredzot ir maz cerību uz reformām, jo Kažociņam tas nozīmētu atzīt, ka viņš kaut ko nav darījis pareizi. Arī vecā komanda viņu atbalstīs, un izmaiņu nebūs.

– Bet varbūt tomēr labi, ka drošības dienesti saglabā neatkarību, nevis ir pakļauti valdības kontrolei. Politiskā situācija var strauji mainīties, un, piemēram, “Saskaņas centram” nākot pie varas, intereses droši vien būs citādas nekā pašreizējai koalīcijai.

– Drošības dienesti visā pasaulē ir pakļauti izpildvarai. Bet es pilnībā piekrītu, ka galvenajiem specdienestu mērķiem vajadzētu būt kā “ielietiem cementā” un, pat “Saskaņai” nākot pie varas, tos būtu grūti mainīt. Taču, ja mērķu nav vispār, tad to kuģi viegli pagriezt.

– Viens no jautājumiem, kas attiecas uz SAB, ir pielaide valsts noslēpumiem, un zināms, ka vairākiem ievērojamiem “SC” deputātiem, tajā skaitā Jānim Urbanovičam, tā ir atteikta. Signāls sabiedrībai – Saeimā sēž Latvijai neuzticami deputāti?

– Savulaik tas bija viens no maniem darba pienākumiem – izskatīt sarakstus ar personām, kas pretendē uz pielaides noslēpumiem. Tiem ir dažādas pakāpes – ja gribi pielaidi Latvijas noslēpumiem, tad tas ir vieglāk, ja Eiropas Savienības un NATO noslēpumiem, tad tas jau tiek vērtēts daudz stingrāk. Turklāt, Latvijas pielaides liegšanu var pārsūdzēt ģenerālprokuroram, bet NATO un ES pielaides liegšana nav pārsūdzama. Sākotnēji visi Saeimas deputāti uzskatīja, ka viņiem vajadzīgas šādas pielaides, bet, kad noskaidrojās, cik sīki viņi tiks vērtēti un pārbaudīti, izrādījās, ka daudzi nemaz šo pielaidi nevēlas. Taču ir Saeimas komisijas – Aizsardzības un iekšlietu, Nacionālās drošības –, kuru darbā tā ir nepieciešama.

Nav nekas ārkārtējs faktā, ka visiem deputātiem pielaides nav, tā tas ir arī ASV, Lielbritānijā un citās valstīs. Kad tiek apspriesti jautājumi, kas skar valsts noslēpumu, sēdes vadītājs viņiem palūdz atstāt zāli un viņi to paklausīgi dara.

Viens kritērijs, izlemjot par pielaides piešķiršanu, ir diezgan subjektīvs – par nelojalitāti nācijai. Piemēram, ja deputāts devies uz kādu apšaubāmu sanāksmi Krievijā, tas viņu var diskvalificēt. Ja ir tikai izteikumi presē, tas vēl var nebūt iemesls. Ir jābūt darbībai. Bet lielākais klupšanas akmens dažādām amatpersonām Latvijā parasti ir korupcija vai aizdomas par to. Tas bija diezgan nepatīkami, kad man, vērtējot šīs pielaižu piešķiršanas, nācās lasīt par dažādiem aizdomīgiem darījumiem, tostarp, piemēram, bruņotajos spēkos. Es zinu, ka dažās Āzijas valstīs korupcija jau ir kā dzīvesveids un tradīcija, bet ļoti negribētos, lai tā notiktu arī Latvijā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+