Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
19. aprīlis, 2013
Drukāt

Gunta Čepuka: Esmu tā varde, kas kuļas pa krējumu

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Konkursa “Sieviete Latvijai 2012” nominācija “Sievietei par uzdrīkstēšanos būt uzņēmējai” ir kā radīta Guntai Čepukai, turklāt izceļot vārdu – uzdrīkstēšanās, jo tā un arī spīts ir Guntas dzinējspēks. Un laiku maiņas un visādas krīzes viņai ir atkal jaunas iespējas. “Nekādu problēmu!” – vismaz padsmit reizes divās stundās iesaucās brašā uzņēmēja.


Apciemojām Guntu Čepuku ģimenes mājās “Kraujas” Bauskas novadā. Koptas telpas zaļos toņos, grozos pašas audzēti ķiploki, grāmatplauktā cūku figūriņu kolekcija, kas gan cits, ja reiz viņas uzņēmējdarbība ir cūkgaļas ražošana.

– Esat lauciniece līdz kaulu smadzenēm?

– Pēc profesijas esmu audēja un tirdzniecības darbiniece. Dzimusi, augusi un 25 gadus dzīvojusi un strādājusi Rīgā. Bet acīmredzot tas bija liktenī ierakstīts, ka man jāatgriežas Bauskā, jo te ir mana tēva dzimtene. Ar lauksaimniecību esmu pazīstama jau sen, jo bērnības vasaras pavadīju pie vecāsmammas Jelgavas novadā.

Izmācījos par audēju, pāri par desmit gadiem nostrādāju veikalā par sektora vadītāju. Tad apprecējos un sapratu, ka vīrs nebūs pilsētnieks. Kādam jau ģimenē ir jāpakļaujas, es no laukiem nebīstos un 1981. gada februārī pārnācu dzīvot uz laukiem.

– Tad jau tā bija mīlestība, ja reiz Rīgas meitene dodas uz laukiem…

– Mīlestība, spītība, viss kopā… Pilsētas preilene parādīja, ka spēj turēt līdzi lauku sievām, – gan bērnus audzinot, gan lopus un zemi kopjot. Audzēju sivēnus, bullēnus, govis. Toreiz jau piens ļoti labi maksāja. Bija vērts ar govīm ņemties. Teiciens, ka govs pabaros sevi, tevi un vēl pāri paliks, ir pareizs. Sākumā dzīvojām dzīvoklī, šurp uz “Kraujām” pārnācām, kad man bija sešas govis un sivēnmātes.

1989. gadā, kad sabruka kolhozi, bija jāsāk domāt, ko darīt. Piens, gaļa ir, maize ir, bet naudas jau nav. Un bērniem skolā pusdienas jāmaksā… Tie bija murgu gadi, negribu pat atcerēties. Par pienu maz maksāja, daži uzpircēji pazuda ar visu naudu. Tad es kļuvu dusmīga. Pati pa naktīm pienu pārstrādāju sierā, sviestā un pārdevu.

Un 1991. gadā nodibināju zemnieku saimniecību.

– Sākumā tā esot piederējusi jūsu vīram…

– Es jau visu laiku saimniecību vadīju un valdīju, jo vīrs no rīta gāja uz darbu un vakarā nāca atpakaļ. Bet bez saskaņošanas ar viņu tāpat neko nevarēju izdarīt. Un ja vīrs saka – to nevar vai nevajag… kā lai saimniecība attīstās? Bet tad viņš sadomāja iet Eiropas pensijā. Bija tāda iespēja, ja atdod saimniecību darba spējīgam cilvēkam, kas turpina saimniekot. Tad es domāju, vajag tikai parādīt, ka vari! Uzcepu projektu, iesniedzām to LAD, un jā – to apstiprināja un saimniecība tika manos nagos.

– Nu, tad bija reiz kārtība!

– Paņēmu pirmo kredītu mūžā, uzreiz nopirku fermu un zemi pie tās. No govīm šķīrāmies, un paldies Dievam! Kad esi pie astes piesiets, neredzi pilnīgi neko. Mums ir cūkgaļas ražošanas pilns cikls – sivēnmāte, sivēns un nobarojamais. Paši ražojam barību, audzējam graudus, tik daudz man tā zeme atļauj. No vienas zemnieku saimniecības pērkam kartupeļus un bietes. Barojam cūkas kā senos laikos. Tad arī sanāk garda cūkkgaļas kūpināta desa, rullējums ar ķiplociņu, pipariņu, sālītie šķiņķi, tvaicēta cūkgaļa savā sulā, putraimdesa pēc manas vecmammas receptes. Bet vienmēr jau jādomā kaut kas jauns, lai klientu pieturētu, un viņš citur neaizietu. Man ir divi algoti darbinieki – viena sieva palīdz kūpinātavā, otra – fermā. Potēšana, apsēklošana, kastrēšana – manā ziņā.

Vienkārši jādara, dzīve piespiež un parāda, kāds ceļš ejams, tikai māki saprast. Kur tik bija iespējams, visur gāju un mācījos. Ar lauksaimniecības un lopkopības zināšanu sertifikātiem varētu istabai vienu sienu nolīmēt. Mācījos arī biznesa pamatus, projektus rakstīt.

– Kas ir visgrūtākais projektu rakstīšanā?

– Ja tev prasa izplānot piecus gadus uz priekšu. Izlīdzējos ar loģisko domāšanu, un pareizi vien bija. Tautsaimniecībā ir cēlumi un kritumi, tātad elektrības cena var celties augšā. Gāzes cena arī. Degvielas cenas kāps un kāps. Un tādēļ arī mana sivēna cena vai cūkgaļas cena var kāpt augšā. Bet tad vienā reizē var strauji nokristies, jo sadzen no “vispasaules” Latvijā tik daudz cūkgaļas, ka cenas ir ļoti zemas. Nedod Dievs, ka zem pašizmaksas! Tas mani mudināja ražot tādas cūkas, kāda “vispasaules” cūka nekad nebūs. Kādu laiku strādāju lielā cūku kompleksā, mani uzaicināja par sēklotāju. Apskatījos un sapratu, ka lielražotājs nekad nevarēs cūkas barot tā kā es, nevarēs ražot tādu gaļu kā es. Kvalitatīvas, dabiskas cūkgaļas niša ir tā, pie kā man jāturas. Cūkas manā fermā dzīvo tuvu dabiskiem apstākļiem, salmu pakaišos, nav režģotu grīdu, plaši aizgaldi. Pēc klientu vēlēšanās, sākām audzēt arī vistas un pīles. Man gan nesanāk vistu izaudzēt 36 diennaktīs kā fabrikās. (Smejas.) Pīles pērk Mārtiņdienas, Ziemassvētku un jaunā gada cepetim. Olas tirgoju cauru gadu – zilas, zaļas, baltas, brūnas. Cilvēkiem patīk, ka ir raibums kastītē. Svaiga cūkgaļa ir ļoti pieprasīta, brauc pat uz fermu. Kad tirgojos Rīgā, dažs pircējs saka: tā nu gan ticēsim, ka tikai ar graudiem barojat. Saku – brauc ciemos, savām acīm būs jātic. Atbrauc, redz, re, kur graudi, kartupelīši, ir jātic. Rīgā tirgojos gan Berga bazārā, Kalnciema kvartālā, pie lielveikala “Spice”, braucam arī uz Straupi.

– Vai ir paļāvība uz valsti, pašvaldību, ka mazos uzņēmējus atbalstīs?

– Es sūdzēties nedrīkstu. Bauskas lauku sieviešu klubam “Apvārsnis” ir zelta vērtība, tur iegūstam visu vajadzīgo informāciju. Notika Baibas Rivžas konsultācijas, Latvijā izveidojās pirmās mikrokredīta grupas. Mācījāmies biznesu taisīt un pierādīt, ka ar 500 latiem arī kaut ko var izdarīt. Arī hipotēku banka atbalstīja, jo tur bija pieejama mikrokredītu līnija sievietēm uzņēmējām. Es paņēmu 2000 latu un sapirku veikalam saldētavu, iekārtas, jo man radās traka ideja, ka “jāuzrauj” veikals, un radās “Omes bodīte”. Veikalā sadarbojos arī ar citiem zemniekiem. Domāju, ja nav uzrakstīts, ka aizliegts, tas arī ir daudz. Un darīju to, ko vēl neviens nedarīja, – tirgojām izlejamo pienu tieši no saimniecībām, protams, ar visām PVD atļaujām. Tirgojām vietējo ceptu maizi un citas pārtikas preces. Sadarbības partneri bija arī amatnieki – lakati, šalles, austas segas.

“Omes bodīte” būtu vēl pastāvējusi, bet uznāca krīze ar šausmīgu bezdarbu. Bauskā ir astoņi lielveikali, turklāt daudzi baušķenieki strādā Rīgā un tur arī iepērkas. Man gan ir klusas aizdomas, ka bodīte atkal būs!

– Esat palīdzējusi arī citām sievietēm uzsākt savu biznesu…

– Kūku meitenei Birutai jau tikai vienu dūrienu ar dakšu vajadzēja. Biedrībā “Apvārsnis” visas esam vienādas, un čīkstēt nedrīkst. Ja kāda nevar izdomāt, tad kopīgi nāks padoms, ko darīt. Biruta cepa kūkas un tortes un tepat Bauskā mēģināja tirgoties. Es saku – nāc uz Rīgu! Biruta šaubījās, bet pamēģināja un ir ļoti apmierināta. Brigita, būdama bezdarbniece, atnāca šeit pie vecākiem, bet ko iesākt, nav. Cik nu varēju, pastāstīju par cūkkopību, sametām ceļa naudu un braucām uz kursiem, mācījāmies. Un Brigita sāka audzēt cūkas.

– Bet tā taču ir konkurence!

– Nevajag būt savtīgam! Dari cilvēkiem labu, tev Dieviņš atlīdzinās. Vai ne? Sadzīvosim. Jo strādājam, lai nopelnītu, lai izdzīvotu. Naudu ieguldu ražošanā, tā bija vajadzīga, kamēr meitas studēja, mazdēls mācījās, nav žēl arī savām mācībām. Jo vairāk zini, jo labāk.

– Konkursa ieteikuma vēstulē bija rakstīts, ka 2000. gadā Codes pagastā esat dibinājusi biedrību “Dienas sociālais centrs “Var būt””. Ko labu tur darījāt?

– Pati dzīve radīja nepieciešamību pēc šāda klubiņa.

Kolhozu laikos visi nāca kopā, ballējās, kaut ko izdomāja. Bet tad – brīkš un brākš! – un katrs ar savu bēdu sēž mājās. Tie klubi pārmaiņu nomāktos cilvēkus vilka no mājām ārā, lai kopīgās sarunās un mācībās meklētu sevi jaunajos laikos, lai saprastu, ko tālāk darīt.

Realizējām arī divus LEADER projektus. Pie daudzdzīvokļu mājas uztaisījām skaistu bērnu rotaļu laukumu. Codes skolai uzbūvēja jaunu sporta zāli, biedrībai nopirkām semināru rīkošanai nepieciešamo aprīkojumu. Uzrakstījām projektu, sapirkām bumbas, spēles, lai arī jauniešiem vakaros ir ko darīt, lai nav jāklīst apkārt. Dienas centrs ir vēl joprojām, bet darbība pašvaka, jo mēs visas darbojamies arī “Apvārsnī”, kur tiekamies un pārspriežam visus jautājumus. Pareizi plānojot laiku…

– Kā tad!? Pati teicāt, ka ceļaties sešos…

– Nu, izgulēsimies citur. (Smejas.) Nē, nu tā jau gluži nav, paņemu arī kādu brīvdienu. Janvārī un februārī dikti labi varu atvilkt elpu.

– Un kā tad atpūtāties?

– Atkal mācījos kursos. Kārtīgi izgulējos. Ar lasīšanu ir tā – paņemu grāmatu, un acis ciet. Tāpēc lasu tikai to, kas man darbam vajadzīgs, romānus – ne. Kādreiz biju liela rokdarbniece. Nu vairs ne, man rokas ir operētas.

– Kā jums izdodas vienmēr būt uz kājām?

– Nevaru iedomāties, ka man būtu jāiet uz sociālo dienestu lūgties, ja man ir rokas, kājas. Vienkārši ir jādara! Man pašai par sevi bija jārūpējas kopš 14 gadu vecuma. Neļauju sev nolaist rokas. Esmu tā varde, kas kuļas pa krējumu. Man bija 15 gadi, kad jau vadīju audēju brigādi. Žēloties neesmu mācējusi, atbildības sajūta par sevi bija un doma, ka čīkstēt nedrīksti. Ir jādara, jādara, un viss. Neveiksmes tikai dod lielāku spēku.

Tagad vēlos, lai Latvijā būtu mājražotāju likums un lai šo vārdu nevalkātu katrs, kam ienāk prātā. Labi, ka savu saimniecību sākām, kad mājražotāju vēl nebija tik daudz. Iebarojām cilvēkus, viņiem iegaršojās, paspējām to Rīgu paņemt savās rokās. Protams, visi pircēji nekad nebūs mani.

Bet cilvēki grib kvalitāti. Uz tirgu pie manis nāk pensionāre, nāk regulāri, bet pērk ļoti maz. Viņa saka – zini, es skaitu naudu. Nu, kurš šodien neskaita? Pensionāre stāsta, ka lielveikalā pirktu desu ēd, ēd un nav sāta sajūtas. Pie manis pirkto uzgriež uz maizītes, ēd, un vēl pāri paliek. Daudz jauniešu nevēlas likt galdā veikalu nedabisko produkciju. Un tad draugi, pie viņiem ciemojoties, nogaršo manu cūkgaļu, atzīst par gardu un jautā, kur tirgoju. Lūk, tā ir vērtība, tā ir galvenā reklāma, mēs jau tur varam dziedāt, cik gribam. Bet esam atpazīti. Ir bijušas publikācijas “Gardēžu žurnālā”, kas publicē pasaules un Latvijas ēdienu receptes. Arī ārzemnieki ļoti iecienījuši mūsu produkciju. Divus gadus, pie “Spices” tirgojoties, ļoti izjutām arī konkursa “Jaunais vilnis” laiku. Dziedātājiem garšo.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+