Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
26. aprīlis, 2016
Drukāt

Guntars Pupelis: Veselības aprūpes deformētā realitāte (8)

Foto - FotoliaFoto - Fotolia

Guntars Pupelis,profesors, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīnikas vadītājs

Kopš pašiem neatkarības atgūšanas pirmsākumiem daudz ir ticis runāts par cilvēktiesībām vispār un par atsevišķiem jautājumiem konkrētāk, tomēr visu laiku mūsu zemītē cilvēktiesības vairāk atgādina politisku līdzekli vai argumentu, taču pašam cilvēkam no tām tiesībām ir atvēlēta tikai daļa. Dažiem ir atvēlēta lielāka daļa, dažiem mazāka. Nevar teikt, ka viss ir tik slikti, taču attīstīta un izglītota sabiedrība parasti rūpējas par tiem, kam nepieciešama palīdzība, un tādu ir ne mazums. Jāpalīdz visiem, kam nepieciešams. Tas neizslēdz principu, ka atlīdzība par darbu ir jāsaņem proporcionāli veiktajam. Šo vienkāršo un visiem zināmo atziņu kontekstā gribu pievērst sabiedrības uzmanību Latvijas veselības aprūpei kopumā, jo tas, kas iztrūkst, ir kopsakars vai pati veselības aprūpes sistēma.

Parasti ir konkrēti nosacījumi un resursi, kas nodrošina kādas aprūpes sistēmas pastāvēšanas un funkcionēšanu. Pirmkārt, tas ir personāla resursu jautājums – katram ir saprotams, ka pašlaik konkrēto darbu veic apmācīts personāls, nozares speciālisti (mākslīgais intelekts un roboti varbūt ņems dalību kaut kad). Protams, nepieciešama darba infrastruktūra, kuru prasmīgi izmanto labi apmācīts personāls, lai sasniegtu izvirzīto mērķi? Kas rūpējās par to, lai valsts nodrošinātu vienu no galvenajām cilvēktiesībām – valsts iedzīvotājiem saņemt garantētu normālu veselības aprūpi? Varbūt ierēdņi, pietiekoši apsviedīgi funkcionāri, kuru ir pietiekoši daudz, varētu teikt par daudz, un kuri ir spiesti neizbraukt ārpus partiju noteiktajiem virzieniem naudas apgūšanas jomā. Varētu teikt, ka naudas apgūšanas jautājums mūsu valstī ir prioritāšu prioritāte. Tiek būvēts, iepirkta aparatūra, ir vēl virkne citu veidu, kā nodrošināt valsts vai Eiropas naudas apgūšanu.

Pateicoties politiskajai videi, naudas apgūšanas sistēma ir izveidota, toties joprojām nav veselības aprūpes sistēmas. Nevar atcerēties nevienu no bijušajiem ministriem varbūt, izņemot ministru Gundaru Bērziņu, kuri būt mēģinājuši veidot veselības aprūpes sistēmu. Taču ir bijusi virkne graujošu izmaiņu. Pirmsākumi ir nerealizētajā “māsterplānā”, ko daļēji pārņēma un realizēja Igaunijā pirms 15 gadiem. Neskaidrība ar nepieciešamo ārstu skaitu un sadalījumu ir novedusi pie totāla kadru trūkuma daudzās medicīnas jomās, kas skar tādu pacientu ārstēšanu, kuru veselības stāvoklis ir sarežģīts. Neizprotama situācija ir izveidojusies ar valsts finansētajām ārstniecības iestādēm,sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, kurām ir valsts pamatkapitāls. Tātad tās ir izveidotas par uzņēmumiem, kuriem jānes peļņa.

Rodas jautājums, kā slimnīcas, kuras ir spiestas ārstēt vissmagākos pacientus, sniegt neatliekamo palīdzību arvien pieaugošam pacientu skaitam, kas nav savlaicīgi saņēmuši vajadzīgo veselības aprūpi, nodrošināt speciālistu apmācību un veikt sava darba analīzi, var būt pelnošas apstākļos, kad valsts nesamaksā pat to, ko ir grantējusi.

Valsts medicīnas iznīcināšanas turpinājums bija samaksas vienādošana dažādas intensitātes un aprūpes līmeņa slimnīcām. Pēc tam tika nivelēti kritēriji, pēc kuriem varēja noteikt, kuras slimnīcas ir neatliekamās palīdzības sniedzējas, radot precedentu, ka slimnīcas varēja izvēlieties kādus pakalpojumus piedāvāt un no kuriem, kas ir finansiāli neizdevīgi, atteikties. Vairs nav runa par to, kas atbilst otrajam vai trešajam veselības aprūpes līmenim, bet gan par knapā slimnīcu budžeta sabalansēšanu. Sistēmas graušana turpinās ar dīvaino valsts kvotu sadalījumu ambulatorajā sektorā. Bet šis sektors ir vienīgais, kas ļautu zināmā mērā finansiāli stabilizēt lielās daudzprofilu slimnīcas. Tiesa, nedrīkst noliegt, ka privātajam sektoram arī ir jāattīstās, taču pašlaik esošā sistēma dod iespēju straujāk pilveidoties tām nozarēm, kuras nodarbojas ar lielāku ambulatoro pacientu apriti. Turklāt valsts un privātā budžeta apgūšanā notiek nekontrolēta sacensība par lielāko ārstēšanas epizožu skaitu. Šobrīd ambulatori strādājošie mediķi nopelna vairāk nekā stacionārā strādājošie, kur vissliktākajā situācijā, var būt izņemot atsevišķas grupas, ir tie, kas ārstē smagi slimus pacientus. Tam ir nepieciešama augsta kvalifikācija. Šo problēmu vajadzēja risināt ieviešot uz RDG (diagnosis related group, angl.) balstītu aprēķinu sistēmu, taču šīs sistēma ieviešana Latvijā ir anekdotiska. Tā paredz nodrošināt taisnīgu samaksu, dodot iespēju izvērtēt aprūpes līmeņus, sarežģītību, intelekta ieguldījumu utt. Bet vietējie “asprāši” mēģināja šo sistēmu ieviest bez attiecīga finansējuma.

Nepietiekama finansējuma apstākļos RDG mēģināja vienkāršot, lai tā derētu Valsts kontrolei. Taču čiks vien iznāca.

Valsts ir uzgriezusi muguru jaunajiem speciālistiem, kuriem nav nekādas motivācijas šajā valstī strādāt. Ja jaunais medicīnas speciālists ar pamatdarbā nopelnīto naudu nevar uzturēt ģimeni, tad valstij nav nākotnes. Ja valsts vēlas, lai jaunais ārsts strādātu tur, kur ir nepieciešamība, jāgarantē, ka pamatdarbs būs pienācīgi apmaksāts, ka tiks nodrošināti normāli dzīves apstākļi un obligāta iespēja papildināt profesionālo izglītību.

Tas ir ļoti būtiski, jo jaunajam ārstam daudz laika ir jāvelta specialitātes apgūšanai, nevis apgūto iemaņu degradācijai. Ne tikai jaunie ārsti ir spiesti strādāt vairākās darbavietās, tāpēc viņiem neglābjami zūd laiks, ko var veltīt tālākai izglītībai, kvalifikācijas celšanai un profesionālai izaugsmei. Kvalifikācijas celšana ir katra personīga problēma, jo valsts to nefinansē. Ja ir vēlme apmeklēt kādu kongresu vai kvalifikācijas celšanas kursus, jāņem bezalgas atvaļinājums un pašam par visu jāmaksā.

Viens no sistēmu visvairāk degradējošiem faktoriem ir reālas kvalitātes kontroles trūkums medicīnā. Veselības inspekcijai trūkst resursu un speciālistu, lai nodrošinātu visaptverošu kvalitātes kontroli medicīnā. Inspekcija spēj izskatīt atsevišķas sūdzības. Kvalitātes kontrole sākas ar ārstēšanas rezultātu uzkrāšanu medicīnas datu bāzēs. Turklāt mūsdienās tām jābūt elektroniskām datu bāzēm, kurās tiek ievēroti visi pacientu datu aizsardzības principi un arī tiek ievadīti visi ārstēšanas dati, ieskaitot veiktos izmeklējumus, operācijas, manipulācijas, patologa slēdzienus utt. Šīs datu bāzes ir jānodrošina visa līmeņa aprūpes iestādēs pēc vienota principa. Pašlaik ir iespējams daļēji un neprecīzi pārskatīt slimnieku un naudas plūsmas, taču nevar veikt ārstniecības darba, ārstēšanas rezultātu analīzi.

Ja, nav iespējams analizēt veikto darbu, to nevar uzlabot.

Vienmēr pēc gudras runāšanas seko jautājums: bet ko darīt?

Pirmkārt, nepieļaut, ka veselības aprūpe ir iesaistīta partiju un politiķu “corrida” (bulfight angl.), kas sola izvest veselības aprūpi no cīņu arēnas.

Otrkārt, būtu nepieciešams pārskatīt personāla resursu politikas jautājumus un izvērtēt nepieciešamo medicīnas speciālistu skaitu, paredzot paaudžu nomaiņu, jaunu specialitāšu un virzienu attīstību Latvijas vajadzībām. Speciālistu apmācību un finansējumu plānot vispirms pēc tā, kādas ir valsts medicīnas prioritātes.

Treškārt, definēt universitāšu slimnīcu un daudzprofilu stacionāru statusu un kritērijus, pēc kuriem tiek noteikts atbilstošs finansējums, vispirms nodrošinot neatliekamās medicīniskās palīdzības vajadzības un valsts prioritāros virzienus.

Definēt nepieciešamo stacionāru skaitu un infrastruktūras izvietojumu, nodrošinot ar atbilstošas kvalifikācijas speciālistu skaitu. Pašlaik, piemēram, kvalitatīvu radioloģisko izmeklējumu veikšanai var izmanto ārstu ekspertu darbs ārpus stacionāriem ar darba staciju palīdzību. Ārstu ekspertu diennakts dežūru sistēmas ieviešana ir iespējama daudzās jomās, kur nepieciešami augsti kvalificēti speciālisti, lai pacientu nogādātu uz atbilstošo ārstniecības iestādi un uzsāktu pareizi izvēlētu ārstēšanu līdz speciālista apskatei.

Nodrošināt finansējuma principu, ka nauda seko pacientam, taču, veicot stingru ārstēšanas rezultātu kontroli un analīzi.

Šī ir tikai neliela daļa no samilzušās problēmas, ko sauc par Latvijas veselības aprūpi, vismaz kaut kas mums ir eksotisks, tāds par ko citi var brīnīties…. Jau iepriekš atvainojos par slikto stilu, tam šobrīd nav nozīmes, visu izšķir akūta nepieciešamība ievērot vienu no cilvēka pamattiesībām, ja jau mēs esam demokrātiska valsts.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. cik gari un neloģiski……….ĪSI: MUMS IR PSRS ARMIJAS!!!!!!! VESELĪBAS SISTĒMA, KARA GADĪJUMAM!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
    cik ilgi?????????????????????????????????????????

  2. “One of the attractions of living in Barbados is its good health care system,ranked among the best in Caribbean.Baerbados has a high standard of health carte which is easily accesible to all.The main Government Hospital-the Queen Elizabeth Hospital-has 600 beds and offers specialised care .There are also 8 areas such as pediatrics,obstatrics,plastic surgery,radiology,etc. Government policlinics providing free medical heatment for minor ailments,5 geriartric hospitals for care of the elderly,and a network of child care facilities.”
    Skat.”Barbados Has A Well Deweloped Health Care Infrastructure”,Business Barbados,businessbarbados.com>Lifestyle>Health 5 April 2011.

  3. Skat.”Ministriju skaits atbilst ,ministru skaitam”,Baiba Lulle,Neatkarīgās Rīta Avīzes žurnāliste,nra,15.decembris 2010,9:00
    Ir kas mainījies?

  4. Kāpēc gan Veselības ministrija nevarētu izmantot milzīgās iekšējās rezerves-samazinot gan nevajadzīgi lielo ierēdņu skaitu,gan pat Zāļu valsts aģentūras pienākumus pildīt uzticot ministrijas Farmācijas departamentam!

  5. “Premjers norādīja,ka Labklājības un Veselības ministrijas varētu apvienot,bet Zalāna plāns vienreiz jau ticis noraidīts.Dombrovskis norādīja,ka ministriju skaits”ir virziens uz ko jāstrādā,taču viņaprāt ministriju skaita samazināšana tomēr esot nākamās Saeimas uzdevums.”
    Skat.”Šķēle premjeram piedāvā samazināt ministriju skaitu”.Papildināts,TVNET/LETA,2009.gada 3.decembrī.
    Tiešām! Vai atsevišķa ministrija un milzīgs ierēdņu skaits ir uzlabojis Latvijā veselības aprūpi? Pirmskara Latvijas Tautas labklājības ministrijas Veselības departamentā taču strādāja tikai SEPTIŅPADSMIT darbinieki,kas bez šodienas modernās aparatūras,rindām un kvotām ar visu tika veiksmīgi galā! Arī šodien veselības aprūpe un sociālās’lietas ir apvienotas Igaunijā,Somijā,Krievijā,Zviedrijā,Norvēģijā,Islandē,Nīderlandē,Vācijā,Polijā,Ungārijā,Horvātijā,Sanmarino,Monako,Andorā,Grieķijā un Gruzijā.Un ne tikai Eiropā,bet arī Indijā,Šrilankā,Japānā,Austrālijā,veselā virknē Afrikas un Latīņamerikas valstu! Sekosim viņu piemēram!

  6. Tehnika sarūpēta Atbildēt

    Bet nav kas ar to strādā un tiem jāpūlas 3 darbinieku vietā saņem 10 x mazāk nekā uzpūstais administrācijas aparāts…

  7. Realitāte:Latvija-vienīgā ES dalībvalsts bez obligātās veselības apdrošināšanas! Igaunijā un Lietuvā slimokases sekmīgi darbojas jau kopš 2001.gada.

Agris Liepiņš: Pedagogiem jāuzņemas atbildība (1)Izmaiņas Izglītības likumā, kas paredz nekavējoties atlaist no darba skolotājus, kuri ir nelojāli Latvijas valstij, izraisījušas protesta vētru daudzu skolotāju vārdā runājošu amatpersonu vidū.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Nu lābi, lābi, varu arī šoreiz es samaksāt…

Veselības rēķini – no aizsardzības budžeta

Valdība vakar atbalstījusi 2,81 miljona eiro pārdali no Aizsardzības ministrijas (AM) budžeta, lai segtu rēķinus par Latvijas iedzīvotāju saņemto veselības aprūpi ārzemēs un segtu līdzekļu deficītu fenilketonūrijas un citu ģenētiski determinētu slimību korekcijas preparātu apmaksai. No AM budžeta programmas “Valsts aizsardzības politikas realizācija” uz Veselības ministriju tiek pārdalīti 341 018 eiro, bet no programmas “Militārpersonu pensiju fonds” tiek pārdalīti 2,36 miljoni eiro. Tā kā Veselības ministrija ir ieplānojusi rēķinu apmaksai novirzīt vēl arī citus līdzekļus, piemēram, no ietaupītajiem līdzekļiem par laboratoriskajiem izmeklējumiem, tad ar piešķirtajiem līdzekļiem no Aizsardzības ministrijas budžeta pietiekot, lai segtu šogad radušos rēķinus.

Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (12)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat politiķu piemēru, pašiem kūtri iesaistoties zemessardzē?
Draugiem Facebook Twitter Google+