Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
30. novembris, 2015
Drukāt

Guntis Eniņš un “Nezināmā Latvija” – atzinībā sumina un samīļo! (1)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Latvijas lepnums ir tās cilvēki ar aizrautību un godprātīgu darbu. Tostarp dabas retumu pētnieks, publicists, sabiedriskais darbinieks Guntis Eniņš, kuram nupat, 28. novembrī, Liepas kultūras namā pasniedza Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju par grāmatu “Nezināmā Latvija”, ko klajā laidusi A/S”Lauku Avīze”izdevniecība.

Vislielākā atzinība ir tā, kas gūta no tautas, un Guntim Eniņam tādu pasniedza Priekuļu novada domes priekšsēdētāja Māra Juzupa, Liepas pagasta pārvaldes vadītāja Evita Šīrante un Eduarda Veidenbauma literārās prēmijas piešķiršanas komisijas priekšsēdētāja Rasma Lezdiņa. Šī prēmija iedibināta jau 1968. gadā un to pasniedz reizi divos gados.

“Bērnībā citi zēni līda kautiņos, es – alās…”, pasmaidot Guntis atklāj savu dabas izzinātāja azarta sākumu. Ar savu aizrautību piesaistījis daudz domubiedru un izpalīgu.”Viņi piedalās mūsu interesantajās ekspedīcijās, kas katru reizi ir aizraujošs atklājums. Dievs man dāvā brīnumus. Par to esmu laimīgs un pateicīgs. Tikai žēl, ka nespēju visu izglābt un sistematizēt, ” norūpējies Guntis Eniņš. Taču viņš var neskumt, jo ir sekotāji – dabas pieminekļu pētnieki, kas jau savākuši milzum daudz materiālu par Latvija dabas retumiem. Viņi darbojas sabiedriskajā fondā “Dabas retumu krātuve” (izveidota1998. gadā) – vāc, uzskaita dabas retumus un tos apkopo izvērstās datubāzēs. Sveicēju pulkā bija arī Imanta Ziedoņa dižkoku atbrīvošanas grupa.

Viņi Gunti bijušās pedagoģes Māras Dzērves vadībā samīļoja un sumināja ar savu himnu (I. Ziedoņa vārdi), ģitāru spēlēja Juris Ošlejs. Aizkustinoši, ka zālē goda vietā bija šīs grupa karogs, ko veidojis mākslinieks Vitolds Kucins. Vietējais novadpētnieks Aivars Vilnis laureātu iecēla devona perioda zivs zoba bruņinieku kārtā, piešķirot kaklā iekarināmu bruņuzivs zobu, kas ir apmēram 380 miljonu gadu sens. Savukārt A/S “Lauku Avīze”, ar kuru Guntim Eniņam ilgst sadarbība gadiem ilgi, viņu sveica ar sudraba medaļu, kurā iegravēts lepns un zīmīgs teikums “Mēs sakņojamies šajā zemē”. Gunti Eniņu sveica senioru koris “Daugavas vanadzes”.

Bija ieradušies arī iepriekšējo gadu E. Veidenbauma prēmijas laureāti – Māra Svīre, Ēriks Hānbergs, Lija Brīdaka, Daina Bruņiniece un Aina Karele. Ēriks Hānbergs savā žiperīgajā stilā: “Guntis Eniņš ir visradošākais tukšuma piepildītājs. Ielien koka dobumā, un koks kļūst pilns, ielien alā, un tā ir pilna…” Gunta Eniņa stāsti par dabas objektiem publicēti gan “Latvijas Avīzē”, gan žurnālā “Mājas Viesis”. Grāmata “Nezināmā Latvija” ir aizraujoša. Vai zinājāt, ka Sietiņiezī esot mitinājies velns-veģetārietis, kas āža izskatā gājis uz tuvējām mājām noēsties kāpostus. Un kur īsti sākas Gaujas izteka – zem Ādolfa Ersa vai Kārļa Skalbes gultas? Jā, tik interesantas ziņas varam gūt vienīgi grāmatā “Nezināmā Latvija”.

Tajā, atklājot dabas retuma unikalitāti, izpaužas arī autora personiskā pieredze, kas grāmatai piešķir dzīvīgumu un cilvēciskumu. Turklāt tajā ir brīnišķīgas fotogrāfijas no dažādiem laika periodiem un skatu punktiem, pat no lidojuma ar lidmašīnu. Tajā aprakstītās vietas un dabas objekti liek aizrauties cilvēka elpai – kā brīnums un atklāsme. Mūsu zemē mīt ne vien peldošas salas, bet arī Eiropā resnākais kadiķis, Baltijā vislielākā ala, dižākā liepa, dziļākais un salām bagātākais ezers un vēl un vēl…

Domājot par savu artavu Latvijas 100 gadu jubilejai, Guntis Eniņš iecerējis iedzīvināt latviskās ainavas glābšanu un dižkoku atbrīvošanas kustību. “Latvija taču ir dižkoku lielvalsts! Es iedomājos šādu skatu: visā Latvijā dabas draugi un labestīgi cilvēki svētku reizēs un arī citās dienās dodas atbrīvot dižkokus no krūmu gūsta. Un katrā vietiņā atkal paveras maza latviskās ainavas daļa.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Gunti Eniņu apsveicu ar Eduarda Veidenbauma literāro prēmiju

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+