Viedokļi
Komentāri

Guntis Ščerbinskis: Baltijas neceļi 4

Foto: LETA

Pēc aprunāšanās ar igauņu vai lietuviešu kolēģiem nereti secinām, cik gan mēs viens par otru maz zinām, lai gan it kā dzīvojam informācijas laikmetā. Varbūt arī vairs neinteresējamies.

Atmodas gados, kad informēšanas iespējas bija nesalīdzināmi skopākas, viens par otru zinājām daudz vairāk. Protams, tolaik vienoja liels kopīgs mērķis atgūt savu valstu neatkarību. Bet vai atgūtā valstiskuma nostiprināšana un sargāšana nebūtu tikpat nozīmīgs mērķis?

Savā ziņā vienotā informācijas telpa, kāda atmodas gados veidojās Baltijā, lielā mērā bija panākumu atslēga trīs padomju republiku spēku cīņā par valstiskuma atgūšanu. Informētība vienam par otru un ciešie tautas kustību savstarpējie sakari bija arī pamats tam, lai izdotos viena no spilgtākajām nevardarbīgas pretošanās akcijām pasaules vēsturē, kāds bija “Baltijas ceļš”. Šī kopības sajūta ļāva arī formulēt vienotas prasības Maskavai, kā arī raidīt skaidru vēsti pārējai pasaulei.

Pēc neatkarības atgūšanas sabiedrības interese par dzīvi kaimiņos nebūt neapsīka. Pieprasījums pēc informācijas bija un bija arī labas idejas, piemēram, par kopīga Baltijas TV kanāla izveidi. Realizācijai gan pietrūka gribas.

Tā vietā, lai pēc neatkarības atgūšanas atvērtu plašāku tirgu, Baltijas valstis sāka savstarpējo robežu stiprināšanu. Robežu novilkšana notika arī informācijas vidē un cilvēku apziņā. Medijos kaimiņvalstis aizvien biežāk daudzināja tikai nesaskaņu reizēs. Un to netrūka – te izcēlušies “reņģu kari” ar igauņiem, te “naftas kari” un vēl aizvien neatrisinātais jūras robežas jautājums ar lietuviešiem. Jāatzīst, ka mūsu tautu starpā nav veidojušies arī pārāk cieši kultūras sakari. Paskatieties Rīgas afišu stabus, tie uzskatāmi parāda, kāds kultūras imports valda mūsu kultūras telpā.

Cieša Baltijas valstu sadarbība nav bijusi arī politiķu darbakārtībā. Politiķi gan to bieži piesaukuši, tomēr praksē valdīja savstarpēja sāncensība un grūstīšanās. Spilgti tas parādījās Eiropas Savienības iestāšanās sarunu gaitā, kad cīkstējāmies nevis par izdevīgākiem nosacījumiem reģiona lauksaimniekiem, bet par to, kura valsts veiklāk slēgusi sarunu sadaļas. Arī Baltijas valstu ārpolitika Maskavas virzienā zaudēja vienotību. Kremlis pastāvīgi turēja kādu no trīs valstīm par peramo zēnu, citu – slavēja par pragmatismu, tā kultivējot pretrunas. Un ne bez panākumiem. Pārsteidzoši bijuši arī pašmāju politiķu izgājieni, kā, piemēram, prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pēkšņais lēmums apmeklēt 9. maija Uzvaras svētkus Maskavā, Lietuvas un Igaunijas kolēģus atstājot ar garu degunu.

Protams, tas ir tikai fons ceļam, kādā trīs valstis gājušas pēc neatkarības atjaunošanas. Vai esam ko mācījušies no vēstures kļūdām? – jautājums paliek. Valsts drošības kontekstā tagad bieži piesaucam NATO līguma 5. pantu. Šaubāmies par lielvaru interesi to vajadzības gadījumā iedarbināt. Tomēr pašas Baltijas valstis nav spējušas vienoties par savstarpēju “5. pantu” un šādas vienošanās nebija arī līdz triju valstu uzņemšanai NATO.

Lietuviešu vēsturnieks Zenons Butkus, kurš pētījis Baltijas valstu sadarbību starpkaru periodā, secina: ja pēc Pirmā pasaules kara būtu izveidota spēcīga Baltijas un pārējo valstu, kas atradās starp Vāciju un Krieviju, savienība, varbūt arī nebūtu tādas situācijas, kāda izveidojās 1939. gadā. Bet visas šīs valstis, ieskaitot Baltijas valstis, gulēja. Pētnieks secinājis, ka arī pēc neatkarības atgūšanas – Latvija, Lietuva un Igaunija nav bijušas pietiekami aktīvas savstarpējā sadarbībā, visas cerības saistot gandrīz vienīgi ar starptautiskajām organizācijām.

Var jau piekrist diplomātam Mārim Riekstiņam, kurš teicis, ka absolūta vienotība un vienprātība nav iespējama, to var atrast tikai kapos. Tomēr Baltijas valstu savrupās intereses dažkārt bremzējušas visa reģiona attīstību. Jau deviņdesmitajos gados radās “Rail Baltica” dzelzceļa projekta iedīgļi, solot ērtu vilcienu satiksmi ar Eiropu. Tomēr projekts virzījies smagi, brīžam pat atlikts malā. Jāpiekrīt Igaunijas prezidentam Tomasam Hendrikam Ilvesam, kurš par “Rail Baltica” teicis: “Ja nu ir kaut kas, kas terminam “baltiešu vienotība” piešķir īstu, fizisku, infrastrukturālu jēgu, tad tas ir dzelzceļa savienojums.”* Diemžēl “Baltijas ceļa” 25. gadadienā jāsecina, ka līdz šā projekta realizācijai ceļš vēl tāls.

*Intervijā “Rīgas Laikam” 2012. gada jūnijā

LA.lv