Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
24. augusts, 2014
Drukāt

Guntis Ščerbinskis: Baltijas neceļi (4)

Foto: LETAFoto: LETA

Pēc aprunāšanās ar igauņu vai lietuviešu kolēģiem nereti secinām, cik gan mēs viens par otru maz zinām, lai gan it kā dzīvojam informācijas laikmetā. Varbūt arī vairs neinteresējamies.

Atmodas gados, kad informēšanas iespējas bija nesalīdzināmi skopākas, viens par otru zinājām daudz vairāk. Protams, tolaik vienoja liels kopīgs mērķis atgūt savu valstu neatkarību. Bet vai atgūtā valstiskuma nostiprināšana un sargāšana nebūtu tikpat nozīmīgs mērķis?

Savā ziņā vienotā informācijas telpa, kāda atmodas gados veidojās Baltijā, lielā mērā bija panākumu atslēga trīs padomju republiku spēku cīņā par valstiskuma atgūšanu. Informētība vienam par otru un ciešie tautas kustību savstarpējie sakari bija arī pamats tam, lai izdotos viena no spilgtākajām nevardarbīgas pretošanās akcijām pasaules vēsturē, kāds bija “Baltijas ceļš”. Šī kopības sajūta ļāva arī formulēt vienotas prasības Maskavai, kā arī raidīt skaidru vēsti pārējai pasaulei.

Pēc neatkarības atgūšanas sabiedrības interese par dzīvi kaimiņos nebūt neapsīka. Pieprasījums pēc informācijas bija un bija arī labas idejas, piemēram, par kopīga Baltijas TV kanāla izveidi. Realizācijai gan pietrūka gribas.

Tā vietā, lai pēc neatkarības atgūšanas atvērtu plašāku tirgu, Baltijas valstis sāka savstarpējo robežu stiprināšanu. Robežu novilkšana notika arī informācijas vidē un cilvēku apziņā. Medijos kaimiņvalstis aizvien biežāk daudzināja tikai nesaskaņu reizēs. Un to netrūka – te izcēlušies “reņģu kari” ar igauņiem, te “naftas kari” un vēl aizvien neatrisinātais jūras robežas jautājums ar lietuviešiem. Jāatzīst, ka mūsu tautu starpā nav veidojušies arī pārāk cieši kultūras sakari. Paskatieties Rīgas afišu stabus, tie uzskatāmi parāda, kāds kultūras imports valda mūsu kultūras telpā.

Cieša Baltijas valstu sadarbība nav bijusi arī politiķu darbakārtībā. Politiķi gan to bieži piesaukuši, tomēr praksē valdīja savstarpēja sāncensība un grūstīšanās. Spilgti tas parādījās Eiropas Savienības iestāšanās sarunu gaitā, kad cīkstējāmies nevis par izdevīgākiem nosacījumiem reģiona lauksaimniekiem, bet par to, kura valsts veiklāk slēgusi sarunu sadaļas. Arī Baltijas valstu ārpolitika Maskavas virzienā zaudēja vienotību. Kremlis pastāvīgi turēja kādu no trīs valstīm par peramo zēnu, citu – slavēja par pragmatismu, tā kultivējot pretrunas. Un ne bez panākumiem. Pārsteidzoši bijuši arī pašmāju politiķu izgājieni, kā, piemēram, prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas pēkšņais lēmums apmeklēt 9. maija Uzvaras svētkus Maskavā, Lietuvas un Igaunijas kolēģus atstājot ar garu degunu.

Protams, tas ir tikai fons ceļam, kādā trīs valstis gājušas pēc neatkarības atjaunošanas. Vai esam ko mācījušies no vēstures kļūdām? – jautājums paliek. Valsts drošības kontekstā tagad bieži piesaucam NATO līguma 5. pantu. Šaubāmies par lielvaru interesi to vajadzības gadījumā iedarbināt. Tomēr pašas Baltijas valstis nav spējušas vienoties par savstarpēju “5. pantu” un šādas vienošanās nebija arī līdz triju valstu uzņemšanai NATO.

Lietuviešu vēsturnieks Zenons Butkus, kurš pētījis Baltijas valstu sadarbību starpkaru periodā, secina: ja pēc Pirmā pasaules kara būtu izveidota spēcīga Baltijas un pārējo valstu, kas atradās starp Vāciju un Krieviju, savienība, varbūt arī nebūtu tādas situācijas, kāda izveidojās 1939. gadā. Bet visas šīs valstis, ieskaitot Baltijas valstis, gulēja. Pētnieks secinājis, ka arī pēc neatkarības atgūšanas – Latvija, Lietuva un Igaunija nav bijušas pietiekami aktīvas savstarpējā sadarbībā, visas cerības saistot gandrīz vienīgi ar starptautiskajām organizācijām.

Var jau piekrist diplomātam Mārim Riekstiņam, kurš teicis, ka absolūta vienotība un vienprātība nav iespējama, to var atrast tikai kapos. Tomēr Baltijas valstu savrupās intereses dažkārt bremzējušas visa reģiona attīstību. Jau deviņdesmitajos gados radās “Rail Baltica” dzelzceļa projekta iedīgļi, solot ērtu vilcienu satiksmi ar Eiropu. Tomēr projekts virzījies smagi, brīžam pat atlikts malā. Jāpiekrīt Igaunijas prezidentam Tomasam Hendrikam Ilvesam, kurš par “Rail Baltica” teicis: “Ja nu ir kaut kas, kas terminam “baltiešu vienotība” piešķir īstu, fizisku, infrastrukturālu jēgu, tad tas ir dzelzceļa savienojums.”* Diemžēl “Baltijas ceļa” 25. gadadienā jāsecina, ka līdz šā projekta realizācijai ceļš vēl tāls.

*Intervijā “Rīgas Laikam” 2012. gada jūnijā

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. … Netelosim idiotus … kurs vel nezin par CCCP Kominterna attistitas un atbalstitas 5. kolonnas un to lokalo nodeveju darbibu Baltija, pirms un pec Otra pasaules kara -lidz sodienai:

    … Pirms – Komunistu un sociku deputatu sadarbibu, un infiltresanos Saeima un valsts institucijas, lai gaztu nacionalas valdibas Igaunija un Latvija, jau 1920’gados, un tad to nesasnoedzot, lidz 1934.g.!

    … Primakova planiem pec 1990 Sovjetu imperijas sabrukuma, tam, no CCCP briviba tikusam republikam … un Latvijas, ka pirmas pabeigto ekonomisko izvarosanu un neokolonizaciju … jau 1990 gadu vidu …

    … Dazu latviesu partiju Pro okupantu un kolonistu un to pecnaceju interesem un atbalstu Kremla turpinata ‘maigas agresijas’ politika …

    … Un to … turpinosai kolonizacijas palidzigai ekonomikas politikai, ari no dazam pasreizejam partijam vai to vairakuma deputatiem … IZNEMOT NA …

    … SODIEN, TIKAI BEZABRENE VEL NAV SPEJUSI PASIEM SPEKIEM ATGUT KONTROLI PAR SAVAS VALSTS NAKOTNI … VALDIBAS DROSIBAS INSTITUCIJU PASIVITATES SATVERSMES PAMATLIKUMU NEIZPILDISANAS UN ATLAUTAS 5. KOLONNAS UN TO LIDZSKREJEJU/ATBALSTITAJU VISATLAUTIGAS PRETVALSTISKAS DARBIBAS DEL … !

    … LAIKS ATMODSTIES LETINI, UN SAKARTOT SAVAS MAJAS ARI … NEVIENS MUMS CITADI NEPALIDZES … !

  2. “Vienotības” politiķiem taču nav izdevīgi,piemēram,atzīt,ka atšķirībā no Latvijas,Igaunijā un Lietuvā obligātā veselības apdrošināšana-slimokases atjaunotas jau kopš 2002.gada (kur nu vēl sīkāk par tām pastāstīt),ka minimālā pensija Lietuvā un Igaunijā ir vairākkārt lielāka,ka tikai Latvijā nav ieviestas atraitņu pensijas,ka Igaunijā sociālās lietas un veselības aprūpe (tāpat kā,piemēram,Somijā,Krievijā,Zviedrijā,Polijā),ir apvienotas vienā ministrijā,ka Igaunija tiek pieskaitīta valstīm ar bezmaksas augstāko izglītību valsts augstskolās utt.!

  3. Piekrītu autoram līdz tai vietai, kad viņš sācis Vairu Freibergu pieminēt kā negatīvu piemēru. Kāds tam sakars ar “garo degunu” it kā Vīķe tur kaut kādus bonusus saņēma, vai speciālu attieksmi Latvijai iztirgoja. Vīķes rīcība ir bijusi normāla cilvēka rīcība, proti, ja tevi kaimiņš uzaicina uz svētkiem, tad nevajag uzmest lūpu. Un vispār tāda veidā runas – garām ejot, par Freibergu var uztvert tikai kā politisku pasūtījumu. Atcerēsimies, ka Freiberga bija tā, kas nostiprināja Latvijas ģeopolitisko virzienu. Domāju, ka tāpēc nāk tāds niknums no tiem, kas redzējis Latviju kā Krievijas sastāvdaļu. Kāpēc tad nav pieminēts Bērziņa k-gs, daudz svaigāks piemērs? Lai attiecības starp baltijas valstīm nenorisētu pārāk siltas, efektīvi piestrādā arī Krievija. Tas gandrīz neizskanēja bet tas ir tas pret ko jānostājās. Arī mūsu pašu mājas darboņi tādi kā Lembergs savu tiesu ir pielikuši. Atcerēsimies kaut vai viņa nostāju Lietuvas AES projektā. Tādu netrūkst arī mūsu kaimiņiem. Kas attiecās uz pirms kara situāciju, tad tas ir galīgi aplami. Bija vairāki mēģinājumi izveidot kopīgu bloku, kur atkal krievs bijis ļoti nemierīgi neapmierināts. Jā, pēdējo reizi sakasījušies esti ar somiem un leiši ar poļiem un izgāzuši pasākumu. Bet apskatīsim jautājumu plašāk, kā tas ir Eiropā (dabīgi, ka ne jau komentārā ar to ņemties). Domāju ka daudz vērtīgāk būtu ja autors, sīku piemēru pieminēšanas vietā – skabargu meklēšanā, būtu devis ko konstruktīvu. Starp citu, vēsturē ir arī daudz piemēru, kad latvieši ar igauņiem vai leišiem gājuši kopīgās vitālās kaujās ar kopīgiem iebrucējiem. Neatceros arī piemērus kad centušies atstāt kaimiņus ar to pašu garo degunu aprunājot se kādus labumus, neatceros kad latvieši būtu apvienojušies ar krievu situši igauņus vai leišus.

  4. Pat Ilvess vairs netic, ka “brīvais tirgus” visu sakārtos? Ščerbinska kungam vajadzētu painteresēties par Hārvarda u.c. projektiem Aukstā kara gados, tad par ciešo sadarbību un darbošanās koordināciju cīņā pret PSRS nebūs jābrīnās.

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (31)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. No elektrības cenām neatkarīgs slēpošanas kalns

Dažas Latvijas slēpošanas trases uzsāka sezonu jau novembra pirmajā pusē, kad uzsniga pirmais sniegs. Ja laika apstākļi turpmāk būs labvēlīgi, slēpotāji drīz atkal varētu atsākt ziemas sportošanu. Vienīgais sarūgtinājums, ka elektrības izmaksu pieauguma dēļ jāpaaugstina arī cenas. Daži uzņēmēji pat teikuši, ka elektrības izmaksas ir tik lielas, ka trase vispār jāslēdz.

Lasītāju aptauja
Kas vairo bažas par Latvijas drošību?
Draugiem Facebook Twitter Google+