Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
15. jūnijs, 2014
Drukāt

Guntis Ščerbinskis: Naudas akači rauj bezdibenī (6)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Labi zināms – jo kuplāka ģimene, jo mājsaimniecības budžetā jāplāno lielāki izdevumi. Bērni ne tikai jābaro un jāapģērbj, bet arī jāizglīto un jāiegulda viņu veselībā. Savā ziņā arī Latvijas iedzīvotāju kopums ir viena liela saime, kurai jārēķinās ar kopējā valsts budžeta iespējām. Par to itin bieži un skaļi mēdz atgādināt arī politiķi. Diemžēl viņi ir daudz klusāki un kūtrāki, kad runa ir par mūsu kopējās naudas sapratīgu tērēšanu.

Kad ģimenē bērni pieaug un vecāki paliek vieni, mājsaimniecības izdevumu struktūra un apjoms stipri mainās. Paradoksālā kārtā valstī ir citādi – vērā ņemamas izmaiņas iedzīvotāju skaitā un sastāvā ne mazākā mērā nespēj iespaidot vairākas nozīmīgas izdevumu pozīcijas. Vēl vairāk, pretēji lietu loģikai, jomās, kurās būtu jārunā par iegūtiem brīvajiem līdzekļiem, aizvien valda hronisks naudas bads.

Statistikas pārvalde nesen publiskoja datus, kas apliecina valsts iedzīvotāju skaita sarukumu zem diviem miljoniem – desmit gados mūsu kopīgā saime sadilusi par ceturto daļu. Skaidrs, ka tas atspoguļojies arī valsts kopējā makā – budžeta ieņēmumos. Ne reizi vien grozīti nodokļi un meklēti jauni ienākumu avoti. Tā tas neizbēgami būs arī turpmāk, jo statistiskās prognozes ir nepielūdzamas – nākotnē arvien mazākam skaitam darbspējīgo cilvēku būs jāuztur valsts funkcijas, protams, ieskaitot arī pensiju maksāšanu, senioru īpatsvaram stipri augot. Uz finanšu ministra Vilka pamudinājumu domāt par valsts ieņēmumiem ilgtermiņā politiķi reaģēja negaidīti nervozi. Skaidrs, pirms vēlēšanām sarunas par šo tēmu nozīmētu atkāpšanos no ierastā populisma.

Tomēr arī mani neiepriecina nākotnes skats nodokļu celšanas virzienā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nodokļu maksātāji nevar gūt pārliecību par valsts naudas saturīgu izlietojumu. Nerunāšu par koruptīvām shēmām, kuras reižu pa reizei uziet valsts un pašvaldību iepirkumos vai vienkārši nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanu. Arī par tik pašsaprotamu funkciju kā izglītības un veselības aprūpes finansēšana ierindas pilsonim ir vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Ja reiz valsts iedzīvotāju skaits ir sarucis par ceturto daļu, kur gan paliek veselības budžetā tādējādi ietaupītā nauda? Nevar taču būt tā, ka valsti vai šo sauli pamet tikai veselie, kuri valsts veselības aprūpes resursu neizmanto. Gadu gaitā mazās Latvijas slimnīcas ir slēgtas vai stipri ierobežots to funkciju klāsts, apcirpti valsts apmaksātie pakalpojumi. Tomēr sistēmā naudas kā trūcis, tā trūkst. Turklāt, ja paklausās nozares speciālistus (arī dažus bijušos veselības ministrus), kopējā aina veselības aprūpē kļūst tikai drūmāka un naudas trūkums akūtāks. Sistēmai neko nelīdz arī tas, ka liela daļa nodokļu maksātāju un viņa darba devēju iegulda naudu privātā veselības apdrošināšanā, lielā mērā atslogojot valsts finansēto aprūpi. Tam visam vēl jāpieskaita pašas sistēmas kultivētā kārtība, kad rindas uz valsts apmaksātām speciālistu konsultācijām, izmeklējumiem vai operācijām ir tik garas, ka nekas cits neatliek kā maksāt par to visu no savas kabatas. Pēc dažu ekonomistu aplēsēm, viss privātais sektors oficiālos maksājumos medicīnas sistēmā ik gadu ienes jau ap 400 miljoniem eiro.

Tomēr visi šie faktori uz valsts uzturēto veselības aprūpes sistēmu nekādu iespaidu nav atstājuši – sistēma joprojām vaid pēc papildu budžeta naudas. Turklāt prasītais finansējums parasti nesola būtiskus uzlabojumus ne pacientiem, ne ārstiem. Naudas piešprici aizvien vajag “izdzīvošanai”, bet runa nav vis par pacientu, bet gan par pašas aplamās sistēmas tālāku uzturēšanu. Mani interesētu, kādam pacientu skaitam ar pašreizējo valsts finansējumu varētu nodrošināt pienācīgu, kvalitatīvu ārstēšanu. Visticamāk, ar pašreizējo kārtību naudas nekad nebūs gana, jo pati sistēma ģenerē aizvien jaunas izdevumu pozīcijas. Kur paliek nauda, par to ļauj nojaust vien ikgadējās Valsts kontroles revīzijas. Tomēr būtībā viss paliek pa vecam.

Līdzīgi ir ar izglītības sistēmu, par ko demogrāfiskie rādītāji runā vēl izteiksmīgāk. Pēc statistikas, desmit gados jauniešu Latvijā kļuvis turpat uz pusi mazāk. Teorētiski, saglabājot nozarei esošo finansējumu, skolotāju algas taču varētu būt divreiz lielākas un izglītības kvalitāte dubultojusies. Tiesa, tas ir vienkāršots pārspīlējums, tomēr zināmiem brīviem līdzekļiem būtu jāuzrodas. Gadu gaitā slēgtas daudzas mazās lauku skolas, kas līdzi nesis arī vispārēju pagrimumu attiecīgajās teritorijās. Tomēr šķiet, ka ekonomiskais ieguvums no visa tā pašai izglītības nozarei ir apaļa nulle. Cienīgām skolotāju algām naudas aizvien nav. Bet mūžīgi prasītais papildu finansējums pedagogiem vien sola izdzīvošanas tiesu, ne patiesi adekvātu atalgojumu.

Latvijas nelaime ir tā, ka gadu no gada valsts budžetu sastāda aplami, balstoties uz vecā bāzes. Tieši šī pieeja baro minētos naudas akačus, kas būtībā rauj bezdibenī. Attīstības budžets ir jāveido tiešā sasaistē ar demogrāfijas tendencēm, valsts prioritātēm un citām reālijām. Skaidrs, ka no ierēdņiem un politiķiem šāda pieeja prasa daudz kvalitatīvāku darbu nekā automātiska izdevumu ailīšu pārcelšana. Tomēr tāpēc jau mēs to valsts aparātu algojam.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Faktiskais iedzīvotaju skaits un publiskotais ir dažādas lietas 🙂 Līdz ar to pēc būtības autora argumentāciju varētu viegli atspēkot, bet tad dažam nāktos stāstīt, kāpēc tiek melots par cipariem 🙂

  2. Tuvojas rudens un tuvojas saimas vēlēšanas, jau tagad jāsāk domāt kādas prasības izvirzīt nākošajiem deputātu kandidātiem. Mums ir pieņemts ka kandidāti sola sākt strādāt no ievēlēšanas brīža. Kāpēc nepieprasīt no partijām mājas darbu, sastādīt valsts budžeta plānu lai vēlētājs redzētu kādu budžeta daļu atvēl aizsardzībai, veselībai, kultūrai un t.t.

  3. Ja sarucis iedzīvotāju skaits, tad manas domas ir tādas kā raksta autoram Guntim Ščerbinskim. Vlats politikas vidotājs – Vienotība nespēj vilkt, jo ir aizņemta ar kaut kādu valžu, pdomju veidošanu un privāto interešu deļ pat likvidē balsts banku ( Dombrovskis un Hipotēku banka ).

  4. Padoms,kā budžetā iegūt vairāk naudas. Pirmkārt,vismaz par 1 trešdaļu jāsamazina pārvaldes aparāts,kurš,ja pareizi atceros viens no lielākajiem ES.Jālikvidē valsts uzņēmumu padomes,kuras ir tikai politiķu naudas pumpis,jo kāpēc ir tads amats,kā uzņēmuma vadītājs.Jāsamazina nenormālais visādu padomnieku(gan deputātiem,gan ministriem) skaits. Ja jau ministrs nav spējīgs patstāvīgi kaut ko izlemt,tad lai laiž savā vietā kādu spējīgāku. Tad arī nebūs iespējams peldēties naudā,kā to pieraduši mūsu varas pārstāvji.Katrs domājošs privātuzņēmējs tādus liekus tēriņus neatļausies,ja negribēs bankrotēt.

  5. Pareizā virzienā lūkojies draugs:) Tikai rakt vajag dziļāk, tam, laikam, nepietiek spēka.

  6. Jāteic,ka latviešu mediji nodara lielu ļaunumu savai valstij,paceļot katru sīku neveiksmi ziloņa lielumā. Vai esat to novērojuši krievu presē? Viņi savējos nesit .Paparaci gājieni nebūt neveicina labklājības izaugsmi, bet gan ir medus uz pretējas puses sviestmaizes.Negaidiet,ka kāds mūs cienīs,ja mēs paši necienām sevi.

Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Nauda jāatstrādā

“Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs” par 2,1 miljoniem eiro plāno īstenot projektu “Āfrikas savanna”. Rīgas pašvaldības nākamā gada budžeta projektā “Āfrikas savannai” paredzēti 1,125 miljoni eiro, bet Saeima, apstiprinot nākamā gada budžetu, tā saukto deputātu kvotu ietvaros šim projektam piešķīra 400 000 eiro. Zooloģiskajā dārzā tiks izbūvētas mītnes, āra pastaigu laukumi. Būvprojekts paredz veidot jauktu ekspozīciju, kurā apmeklētājiem vienlaikus tiktu rādītas žirafes, zebras, antilopes, surikāti un degunragputni, kā arī iekļauta huzārpērtiķu sala. Āfrikas savannas ekspozīcija iecerēta aptuveni 3000 kvadrātmetru platībā.

Egils Līcītis: Tumsa zūd, ja "Delna" slēdz gaismu (2)Ja "Delna" būtu ar garāku pastāvēšanas vēsturi, to noteikti uzaicinātu pie Daugavas rakšanas un upes gultnes maģistrālās līnijas vilkšanas.
Lasītāju aptauja
Vai jums nācies saskarties ar nelojāliem pedagogiem?
Draugiem Facebook Twitter Google+