Guntis Ščerbinskis: Naudas akači rauj bezdibenī 6
Labi zināms – jo kuplāka ģimene, jo mājsaimniecības budžetā jāplāno lielāki izdevumi. Bērni ne tikai jābaro un jāapģērbj, bet arī jāizglīto un jāiegulda viņu veselībā. Savā ziņā arī Latvijas iedzīvotāju kopums ir viena liela saime, kurai jārēķinās ar kopējā valsts budžeta iespējām. Par to itin bieži un skaļi mēdz atgādināt arī politiķi. Diemžēl viņi ir daudz klusāki un kūtrāki, kad runa ir par mūsu kopējās naudas sapratīgu tērēšanu.
Kad ģimenē bērni pieaug un vecāki paliek vieni, mājsaimniecības izdevumu struktūra un apjoms stipri mainās. Paradoksālā kārtā valstī ir citādi – vērā ņemamas izmaiņas iedzīvotāju skaitā un sastāvā ne mazākā mērā nespēj iespaidot vairākas nozīmīgas izdevumu pozīcijas. Vēl vairāk, pretēji lietu loģikai, jomās, kurās būtu jārunā par iegūtiem brīvajiem līdzekļiem, aizvien valda hronisks naudas bads.
Statistikas pārvalde nesen publiskoja datus, kas apliecina valsts iedzīvotāju skaita sarukumu zem diviem miljoniem – desmit gados mūsu kopīgā saime sadilusi par ceturto daļu. Skaidrs, ka tas atspoguļojies arī valsts kopējā makā – budžeta ieņēmumos. Ne reizi vien grozīti nodokļi un meklēti jauni ienākumu avoti. Tā tas neizbēgami būs arī turpmāk, jo statistiskās prognozes ir nepielūdzamas – nākotnē arvien mazākam skaitam darbspējīgo cilvēku būs jāuztur valsts funkcijas, protams, ieskaitot arī pensiju maksāšanu, senioru īpatsvaram stipri augot. Uz finanšu ministra Vilka pamudinājumu domāt par valsts ieņēmumiem ilgtermiņā politiķi reaģēja negaidīti nervozi. Skaidrs, pirms vēlēšanām sarunas par šo tēmu nozīmētu atkāpšanos no ierastā populisma.
Tomēr arī mani neiepriecina nākotnes skats nodokļu celšanas virzienā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nodokļu maksātāji nevar gūt pārliecību par valsts naudas saturīgu izlietojumu. Nerunāšu par koruptīvām shēmām, kuras reižu pa reizei uziet valsts un pašvaldību iepirkumos vai vienkārši nodokļu maksātāju naudas izšķērdēšanu. Arī par tik pašsaprotamu funkciju kā izglītības un veselības aprūpes finansēšana ierindas pilsonim ir vairāk jautājumu nekā atbilžu.
Ja reiz valsts iedzīvotāju skaits ir sarucis par ceturto daļu, kur gan paliek veselības budžetā tādējādi ietaupītā nauda? Nevar taču būt tā, ka valsti vai šo sauli pamet tikai veselie, kuri valsts veselības aprūpes resursu neizmanto. Gadu gaitā mazās Latvijas slimnīcas ir slēgtas vai stipri ierobežots to funkciju klāsts, apcirpti valsts apmaksātie pakalpojumi. Tomēr sistēmā naudas kā trūcis, tā trūkst. Turklāt, ja paklausās nozares speciālistus (arī dažus bijušos veselības ministrus), kopējā aina veselības aprūpē kļūst tikai drūmāka un naudas trūkums akūtāks. Sistēmai neko nelīdz arī tas, ka liela daļa nodokļu maksātāju un viņa darba devēju iegulda naudu privātā veselības apdrošināšanā, lielā mērā atslogojot valsts finansēto aprūpi. Tam visam vēl jāpieskaita pašas sistēmas kultivētā kārtība, kad rindas uz valsts apmaksātām speciālistu konsultācijām, izmeklējumiem vai operācijām ir tik garas, ka nekas cits neatliek kā maksāt par to visu no savas kabatas. Pēc dažu ekonomistu aplēsēm, viss privātais sektors oficiālos maksājumos medicīnas sistēmā ik gadu ienes jau ap 400 miljoniem eiro.
Tomēr visi šie faktori uz valsts uzturēto veselības aprūpes sistēmu nekādu iespaidu nav atstājuši – sistēma joprojām vaid pēc papildu budžeta naudas. Turklāt prasītais finansējums parasti nesola būtiskus uzlabojumus ne pacientiem, ne ārstiem. Naudas piešprici aizvien vajag “izdzīvošanai”, bet runa nav vis par pacientu, bet gan par pašas aplamās sistēmas tālāku uzturēšanu. Mani interesētu, kādam pacientu skaitam ar pašreizējo valsts finansējumu varētu nodrošināt pienācīgu, kvalitatīvu ārstēšanu. Visticamāk, ar pašreizējo kārtību naudas nekad nebūs gana, jo pati sistēma ģenerē aizvien jaunas izdevumu pozīcijas. Kur paliek nauda, par to ļauj nojaust vien ikgadējās Valsts kontroles revīzijas. Tomēr būtībā viss paliek pa vecam.
Līdzīgi ir ar izglītības sistēmu, par ko demogrāfiskie rādītāji runā vēl izteiksmīgāk. Pēc statistikas, desmit gados jauniešu Latvijā kļuvis turpat uz pusi mazāk. Teorētiski, saglabājot nozarei esošo finansējumu, skolotāju algas taču varētu būt divreiz lielākas un izglītības kvalitāte dubultojusies. Tiesa, tas ir vienkāršots pārspīlējums, tomēr zināmiem brīviem līdzekļiem būtu jāuzrodas. Gadu gaitā slēgtas daudzas mazās lauku skolas, kas līdzi nesis arī vispārēju pagrimumu attiecīgajās teritorijās. Tomēr šķiet, ka ekonomiskais ieguvums no visa tā pašai izglītības nozarei ir apaļa nulle. Cienīgām skolotāju algām naudas aizvien nav. Bet mūžīgi prasītais papildu finansējums pedagogiem vien sola izdzīvošanas tiesu, ne patiesi adekvātu atalgojumu.
Latvijas nelaime ir tā, ka gadu no gada valsts budžetu sastāda aplami, balstoties uz vecā bāzes. Tieši šī pieeja baro minētos naudas akačus, kas būtībā rauj bezdibenī. Attīstības budžets ir jāveido tiešā sasaistē ar demogrāfijas tendencēm, valsts prioritātēm un citām reālijām. Skaidrs, ka no ierēdņiem un politiķiem šāda pieeja prasa daudz kvalitatīvāku darbu nekā automātiska izdevumu ailīšu pārcelšana. Tomēr tāpēc jau mēs to valsts aparātu algojam.
