Guntis Ščerbinskis: Nomainīsim veco valodas plati 17
Tuvojoties Latvijas simtgadei, no kuras pašai valstij bijis lemts piedzīvot vien pusi, cilvēki sākuši apdomāt vēlējumus savai zemei. Tiek stādīti arī saraksti, kādi darbi vēl paveicami līdz 2018. gada novembrim. Arī man viens šāds darbs ir padomā, turklāt tas neprasa nekādu finansējumu, tikai izpratni, gribu un apņēmību.
Runa ir par valodas vidi, kādā dzīvojam, un arī par savstarpējo cieņu. Nevērtēsim par zemu sasniegto – gadu gaitā ievērojami uzlabojušās valsts valodas zināšanas Latvijas mazākumtautību iedzīvotāju vidū. Jā, tas nav nācies viegli – bijusi pretestība izglītības reformai, bijusi arī šausmināšanās par to, ka vispār latviešu valodas zināšanas tiek prasītas. Tagad šāda jautājuma vairs nav. Ir ļoti pieprasīti latviešu valodas kursi. Ir neskaitāmi piemēri, kā cittautiešu jaunieši pēc skolas ar lieliskām valsts valodas zināšanām veido veiksmīgu karjeru gan valsts, gan privātajā sektorā. Šie cilvēki pelnījuši cieņu.
Tomēr tā vietā, lai apliecinātu cieņu vietējā sabiedrībā integrētiem cittautiešiem, aizvien vēl esam aizņemti ar to līdzpilsoņu apčubināšanu un aptekalēšanu, kas vietējā valodā nevēlas sazināties. Šāda attieksme bija saprotama pārejas laikā pēc padomju rusifikācijas, kad nācās cilvēkus motivēt un pārliecināt. Nu ir laiks nomainīt šo veco plati, kas, it kā aizrijusies, uz veca gramofona grabina frāzi: “govorite po russki”, “govorite po russki”… Latvijas simtgade ir piemērots atskaites brīdis, lai to mainītu.
Kauns, ka politiķi vēl aizvien uztur diskusiju par to, kādā valodā runāt, piemēram, ar Latvijas medijiem. Kauns, ka partijām par to nācies pat pieņemt atsevišķu lēmumu. Ja jau latviešu valoda ir viens no valsts pamatiem, tad mūsu politiskās vides nenoteiktība šajā jautājumā rāda, cik faktiski ļodzīgs šis fundaments ir. Protams, katram ir tiesības izvēlēties sarunas valodu atkarībā no konkrētās situācijas, auditorijas un savām valodu prasmēm. Tomēr valsts amatpersonām vispirms jau jābūt tām, kas valstiskuma pamatu tur augstāk par savu vai kāda cita mirkļa komfortu. Tāpat kā nav vairs jautājuma par to, vai Latvijā ir tiesības prasīt valsts valodas zināšanas, no politiskās darbakārtības ir jāpazūd jautājumam par to, kādā valodā Latvijā jārunā valsts amatpersonām.
Runāšana krievu valodā bieži tiek pamatota ar cieņas apliecināšanu uzrunātajai auditorijai. Nepatīkami, ka šāds uzstādījums vēl aizvien tiek uzturēts un kultivēts arī mūsu sabiedriskajā medijā. Piemēram, LTV7 pārraidēs krievu valodā raidījuma vadītājs mēdz apelēt pie “cieņas pret skatītāju”, ja studijas viesis vēlas izteikties latviski. Bet kā tad ar cieņu pret pašu runātāju, kurš grib tik vien kā savā valstī izteikties dzimtajā valodā? Un kad sāksim cienīt to TV skatītāju, kurš ir iemācījies latviešu valodu? Tieši šādi jāmainās sabiedriskā pasūtījuma virsuzdevumam – piedāvāt cittautiešiem iespējas apgūt, nostiprināt un lietot latviešu valodu tā vietā, lai maksimāli izdabātu valsts valodas nepratējiem.
Cittautieši mēdz aizrādīt par latviešu paradumu pāriet uz krievu valodu, jūtot, ka sarunas biedram ir grūtības izteikties latviski. Tas traucējot nostiprināt latviešu valodas prasmes. Pat tie jaunie imigranti no Krievijas, uzturēšanās atļauju saņēmēji, kas ieradušies ar apņēmību te pilnvērtīgi iesaistīties dzīvē, tātad apgūt arī valsts valodu, drīz vien spiesti secināt, ka nonākuši gluži citā valodas vidē, nekā gaidījuši. Gribas ticēt, ka latvieši bruņosies ar pacietību un izpratni. Cienīt savu kaimiņu, paziņu vai kolēģi cittautieti nenozīmē sarunā automātiski pāriet uz viņa dzimto valodu, cienīt nozīmē palīdzēt viņam saprast un ļaut izteikties latviski.
