Halucinācijas: slimība, mirušo balsis vai skats no paralēlās pasaules 0
Autors – Signe Koļcova
Parasti, izdzirdot vārdu “halucinācija”, rodas asociācijas ar murgošanu nomodā, un halucināciju rašanos, protams, uzskata par fiziskas vai psihiskas saslimšanas pazīmi. Tostarp virkne pētnieku lāgā nevēlas piekrist tik, viņuprāt, vienpusējam apgalvojumam. Viņi pauž, ka halucinācijas patiesībā ir… visīstākā realitāte, tikai ne gluži visi un ne gluži vienmēr ir spējīgi to uztvert.
Ārpus apziņas
Karloss Kastaņeda paudis, ka mums piemītošā apkārtējās vides realitātes uztvere patiesībā ir ļoti tālu no īstenības. Piemēram, mazi bērni redz dīvainas lietas, pat sajūt dažādas neizprotamas būtības, taču tad, kad mēģina par to pastāstīt pieaugušajiem, dzird tikai to, ka viņi ir fantazētāji. Tādā veidā viņus pakāpeniski pieradina pie domas, ka īstenībā neeksistē fejas, labie meža vai mājas gariņi, un, kļūstot pieauguši, viņi pārstāj redzēt “neredzamo” pasauli. Jo smadzenēm ir dots uzstādījums: nefiksēt to, kas neiekļaujas īstenības racionālajā ainā. Savukārt tajā gadījumā, ja indivīds turpina redzēt un dzirdēt to, ko citi neredz un nedzird, viņu parasti uzskata par cilvēku ar dīvainībām vai vienkārši par neveselu.
Priekšstats par to, ka halucinācijas var pastāvēt pilnīgi nošķirti no apziņas, parādījās 19. gadsimta 80. gadu beigās. Pirmos mēģinājumus tās nofotografēt veica P. Bušē un K. Flamarions, tostarp ar to nodarbojās arī ģeniālais N. Tesla. Bet pagājušā gadsimta 60. gados krievpadomju filosofs A. Mostepanenko pirmo reizi izvirzīja hipotēzi par to, ka halucinācijas patiesībā ir objektīvā realitāte, kas pastāv laikā un telpā.
Mēģināts noskaidrot: kādos apstākļos parādās halucinācijas. Parasti tas ir vai nu alkohola reibuma, vai narkotisko vielu iedarbības izraisīts rezultāts, vai – dažkārt – arī ļoti paaugstināta temperatūra. Halucinācijas var rasties spēcīga bada vai slāpju stāvoklī. Un ir tādi cilvēki, kuri ar meditācijas palīdzību spēj paši sevi ievest transa stāvoklī, lai viņiem sāktos dažādi “redzējumi”.
Amerikāņu mediķis R. Moudijs izvirzīja pieņēmumu, ka šajos stāvokļos apziņa kļūst spējīga uztvert citas realitātes jeb realitātes fragmentus, kas parastā stāvoklī paliek apslēpti. Piemēram, Ziemeļamerikas indiāņi pēc kaktusa peiotla, kas satur narkotisko vielu meskalīnu, gabaliņu apēšanas, spēj izraisīt “maģiskās pasaules” redzējumus, kuros var sastapties ar dažādiem gariem, ieskaitot savus mirušos senčus. Katrā ziņā dažādu halucinogēno vielu lietošana ir visu šamaņu, burvju un magu ikdienas prakse. Bet vispār nav obligāti jālieto halucinogēni, lai izraisītu redzējumus. Jau sirmā senatnē viens no daudzu kultu adeptu pārbaudījumiem bija ilgstoša uzturēšanās izolētā telpā. Šim nolūkam izmantoja dziļas pazemes alas grūti pieejamos rajonos, piemēram, Tibetas kalnos vai Ēģiptes piramīdu iekšienē.
Amerikāņu pētnieki D. Lilī un D. Hebs savulaik veikuši eksperimentus ar brīvprātīgajiem, iegremdējot viņus ūdenī, kam ir cilvēka ķermeņa temperatūra. Dalībniekus ietērpa speciālos izolējošajos kostīmos, kas nodrošināja pilnu atslēgšanos no jebkādiem ārējiem kairinājumiem. Tādā izolācijas stāvoklī ieslēdzas tā dēvētā superjutīgā uztvere. Pats D. Lilī stāstījis, ka, iegremdējies šādā izolācijas vannā, viņš nokļuvis “dīvainās nepazīstamas formas dzīvības sfērās, no kurām dažas bija kā šķidrums, citas – spīdošas gāzes…”. Viņš sajutis, ka šajā svešajā pasaulē ir novērošanas punkts, bet šī pasaule “nebija viņā”.
