Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
19. oktobris, 2012
Drukāt

Hamlets – Krodera pase


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Vakar režisoru OĻĢERTU KRODERU guldīja zemes klēpī. Piecdesmit sešos teātra gados Latvijā viņš iestudējis 165 izrādes. Un četrreiz atgriezies pie Šekspīra “Hamleta” – šajā lugā aptverts viss, ko cilvēks var piedzīvot. Tāpēc arī atmiņas brīdim aicinājām Krodera septiņus Hamletus. 


 

1972. gadā Valmieras drāmas teātrī tapa “Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi”. Titullomā: Rihards Rudāks, Mārtiņš Vērdiņš, Edmunds Freibergs.

Rihards Rudāks: – Hamleta loma tolaik bija liela uzticība jaunajiem aktieriem. Izrādē “Pazudušais dēls”, kur spēlēju Krustiņu, starpbrīdī ģērbtuvē ienāca Kroders un sacīja: “Tagad ir skaidrs – es taisu Hamletu!” Un tu būsi otrais, viņš paskatījās uz Edmundu Freibergu, kurš spēlēja Roplaiņu kalpu, tikko bija beidzis aktieru fakultāti.

Tā bija Krodera mūža tēma – noraidīt visa veida varmācību pret brīva cilvēka garu. Hamletam dots liels uzdevums – atriebt tēva nāvi. Vai tādu darbu darot, cilvēks var palikt tīrs? Meklēdams atbildi, Hamlets tik ļoti vilcinās izpildīt tēvam solīto un šaubās. Arī mēs, trīs aktieri un režisors, atbildi meklējām un kopīgi atradām – kļūdams vardarbīgs, nevar palikt tīrs. Kroders bija labi sagatavojies šā uzveduma tapšanai. Uz mēģinājumiem nāca ar konspektiem. Strādāja rotaļīgi, jo uzskatīja, ka māksla ir rotaļa. Izrāde, protams, rotaļa nebija.

Edmunds Freibergs (visjaunākais Hamlets, aktierim tolaik bija 24 gadi): – Kroders visu mūžu ir tā skatījies – jauns aktieris, jauns režisors, ir jādod iespēja attīstīties, mesties lomā iekšā un darīt. Izvēloties mani Hamleta lomai, acīmredzot viņam bija svarīgi tieši jauna cilvēka pasaules jēgas meklējumi un nesamierināšanās. Kroders prasīja neplivināties pa gaisu, bet meklēt motivāciju. Tolaik iznāca almanahs “Teātris un dzīve” ar mēģinājumu pierakstiem. Tur bija publicētas mūsu, trīs Hamletu, diskusijas par monologu “Būt vai nebūt”. Katram savs viedoklis. Un Kroders tos uztvēra tā mierīgi, mierīgi. Teica: kad runāsiet monologu, runājiet tā, kā jūs to saprotat. Viņš neko neuzspieda ar varu, tas bija apbrīnojami!

Protams, Kroderam bija savs viedoklis, bet viņš saprata: ja viņš sākumā autoritatīvi pastāvētu uz savu, tad mūsos kaut ko nonāvētu. Vēlāk mēģinājumos tāpat panāca, ka monologu runājām tā, kā viņš bija iecerējis.

Atceros mūsu pēdējo tikšanos pirms gada Krodera 90. dzimšanas dienas svinību mēģinājumā. Vakarā ilgi sēdējām, jokojāmies smējāmies. Sapratu, ka viņā ir iekšēja sakārtotība un miers. (Pēdējā intervijā gan viņš teica, ka dzīvei jēgas nav, vienīgi jāmēģina pašam sevi apmānīt, tad ir vieglāk.) Ar viņu kopā bija ļoti viegli. Tovakar biju tāds depresīvs, kā jau mēs visi, bet sarunājoties viņš man noņēma smagumu un iedeva gaišumu.

Jāpiekrīt, līdz ar viņu aiziet pasaule, iemantota neatkarīgās Latvijas laikā.

Mārtiņš Vērdiņš: – Tolaik mana dzīve bija dulla, traka un neapdomīga. Biju pašķīries no Nacionālā teātra un pēc vējgāzēm mežā zāģēju kokus. Kādā reizē Valmieras teātra viesizrādēs Rīgā iespruku Dailes teātra vārtu rūmē. Pretim nāk Kroders ar teātra kritiķi Gunnaru Treimani. Treimanis sacīja, gan jau Fredis (režisors Alfreds Jaunušans) Mārtiņam kādu lomu iedos, bet Kroders aicināja pie sevis uz Valmieras teātri. Tā es nokļuvu dāņu karaļvalstī Hamletu trijotnē. Mana Hamleta motivācija – ar neliešiem ir jāizrēķinās. Kaut kāds mulsinošs spēks ir Hamleta lomā. Kroders gan teica, ka man tā spēka kādreiz ir par daudz, izceldams vienu otru intelektuālas ievirzes kolēģi Hamleta lomā.

1984. gadā Liepājas teātra iestudējumā “Hamlets” titullomā: Jānis Makovskis, Juris Bartkevičs.

Juris Bartkevičs: – Šekspīra Hamletā ir inteliģentam cilvēkam neatrisināms jautājums – atriebe. Ir citi ceļi, kā tikt galā ar negodīgumu, ļaunumu, nelietību. Bet Hamlets atriebj, viņa uzvilktības pakāpe ir augsta, savu rīcību viņš nekontrolē, nonāvē spontāni. Taču fakts paliek fakts. Hamlets, jau nāvējošo indes devu no Laerta zobena saņēmis, pēdējā monologā Horācijam saka: “Ja būtu laiks, es pastāstītu tev, bet nāvei nepatīk, ja liek tai gaidīt.”

Režisors iestudē “Hamletu” tajā brīdī, kad jūt – teātrī ir Hamlets. Kad ar aktieri ir notikusi garīga saāķēšanās, ka var runāt par dziļi personisko – par šo laiku, par savu dzīvi. Līdz aktieris ar saviem jutekļiem un Krodera acīm iet Hamleta ceļu. Katrs aktieris Hamletā ieliek tik daudz no sevis.

Tā ir tā atšķirība. Hamlets ir pase. Loma ir aktiera jūtības pārbaude. Piecpadsmit gadus strādājām kopā ar Kroderu, varbūt viņš mūsos ir atstājis visdziļākās pēdas. Mēs visi esam viņa skolnieki – gan kā profesionāļi, gan cilvēki.

Jānis Makovskis: – Krodera īpatnība – viņš ārkārtīgi labi un ātri atšifrēja aktierus, kādi viņi ir un par kādiem izliekas. Tāpēc domāja, nevis kādu lugu iestudēt, bet kādi aktieri ir un ko tie varētu spēlēt. Hamleti teātros ir visu laiku. Šai lomai nav jābūt kādām absolūti unikālām aktiera īpašībām.

Pirmais “Hamlets” Valmierā bija ārēji iespaidīgāks, avangardiskāks, spilgtāks. Otrreiz Kroders “Hamletu” negribēja uzvest, lai sevi pierādītu, cik gudrs un dziļš, un elitārs viņš ir. Tieši otrādi – apzināti taisīja demokrātisku, visiem saprotamu izrādi, kā saka, tautas gabalu. Hamlets nevar palikt tīrs. Harmonisko, tīro, godīgo cilvēku vara noārda, ir tik daudz kārdinājumu, tik daudz negatīvā apkārt. Būtībā Hamlets zaudē, tiklīdz pats izdara pirmo noziegumu. Un beigās pats ir gan cinisks, gan vardarbīgs. Dīvainā kārtā nebija grūti spēlēt, jo cilvēkā iekšā ir viss.

1997. gadā Nacionālajā teātrī Hamletu spēlē Ivars Stonins: – Aktieri Kroderu interesēja mazāk nekā aktrises, tāpēc arī “Hamletu” viņš iestudēja četras reizes, jo nevarēja no viņiem dabūt ārā to, ko vēlējās.

Nedomāju, ka Kroderam bija viegli atkal atgriezties pie tā paša darba. Viņš dalījās ar savām zināšanām, ar iepriekšējo pieredzi un Hamletā gribēja redzēt kaut ko jaunu un svaigu. Ja tā nav, viņam nebija interesanti. Kroders vēlējās, lai es salaužu pretestību pret Hamletu kā cilvēku. Viņam bija svarīgi, lai “Hamlets” būtu uz skatuves. Arī teātra pasaule mīl “Hamletu”. Neesmu liels šīs lugas fans, jo nespēju saprast, ko Hamlets grib. Varbūt tā arī ir viņa traģēdija – nezināt ko grib? Lugā ir kaut kas tāds, ko tu nespēj noķert, tur kaut kā emocionāli pietrūkst.

Tagad Kroders pats var dabūt atbildes no Šekspīra kunga.

2008. gada iestudējumam Valmieras drāmas teātrī Oļģerts Kroders Hamleta lomai izraugās Ivo Martinsonu: – Satikāmies teātra tualetē. Kroders mazgāja rokas, ieraudzīja mani nākam. “Eu, tu Hamletu negribi spēlēt?” – “Jā, kāpēc ne,” tajā pašā mirklī atbildēju. “Nu, tad kaut ko izdomāsim,” Kroders noteica un aizgāja.

Sākot iestudēt Hamletu, Kroders sacīja: tu esi pilnīgi nevainīgs cilvēks, bet mirušā tēva gars saka: tagad ej un atrieb mani. Hamlets domā: kāpēc man tas vispār būtu jādara, man to negribas darīt, bet tēvam apsolīju. Tu, cilvēks, pēkšņi esi ielikts tik neveiklā situācijā un esi goda vīrs – apsolījis tēvam. Iestudējuma vidū mani pārņēma šaubas. Pēc mēģinājuma gāju uz zāli pēc lomas eksemplāra, pēkšņi dzirdu – tur kaut kas runājas. Paskatos pa spraugu – pie Krodera atnākuši skolēni, un viņš saka, ka tic Ivo Martinsonam un gan jau tur kaut kas sanāks. Sapratu – vecīt, saņemies, tevī ir papilnam spēka, tu vari piepildīt savus sapņus, tev nav jākrīt panikā pēc katras neveiksmes.

Šajā lugā Kroders saskatīja vislielāko dzīves patiesību un skaudrumu. Jo patiešām – vai nu dzīvot, vai mirt. Vai nu pa īstam meties iekšā ceļojumā, vai sēdi autobusā un ceļojumu skaties pa logu. Pirms “Hamleta” es braucu mēnesi ilgā sevis saprašanas un lomas sagatavošanas braucienā. No Honkongas Kroderam atsūtīju pastkarti ar siltu sveicienu Hamleta sakarā. Kopš tā laika viņš zem grimētavas durvīm allaž pabāza man ceļojumu bukletus.

Pēdējā reizē, kad mēģinājām “Hamletu”, Kroders mums jautāja: “Vai mani tur vajag tajā atmēģināšanā? Atkārtosiet tekstus viens ar otru!” ā var tik ļoti uzticēties un ļaut mums darīt tā, kā domājam?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+