Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
18. oktobris, 2016
Drukāt

Haoss vs harmonija. Skulme, Ābols un “Klīga”.

Izstādē "Klātbūtne" Rīgas mākslas telpā mākslinieku grupas "Klīga" domāšana mijiedarbībā ar Džemmu Skulmi ir izaicinoša, pat diskutabla. Foto - Karīna MiezājaIzstādē "Klātbūtne" Rīgas mākslas telpā mākslinieku grupas "Klīga" domāšana mijiedarbībā ar Džemmu Skulmi ir izaicinoša, pat diskutabla. Foto - Karīna Miezāja

Rīgas mākslas telpā līdz 23. oktobrim apskatāma izstāde “”Klātbūtne”. Džemma Skulme, Ojārs Ābols un “Klīga”” un Dubultu māk­slas stacijā līdz 13. novembrim – “Džemma Skulme “Krāsas garša. Jaunie darbi””

Džemmas Skulmes vārds nav daudz jākomentē, tas runā pats par sevi. Leģenda! Līdzīgi arī Ojāra Ābola klātbūtne Latvijas mākslas panorāmā rakstāma ar lielo burtu. Abas personības katru individuāli un kopā aktualizē šobrīd skatāmas divas izstādes – viena ir “Klātbūtne” – Džemmas Skulmes, Ojāra Ābola un mākslinieku grupas “Klīga” kopizstāde Rīgas mākslas telpā –, savukārt otra – Skulmes solo izstāde Dubultu mākslas stacijā “Krāsas garša. Jaunie darbi”. Iemesls, kādēļ pievēršos abām izstādēm kopā, izriet no tās vienojošā, kas arī, šķiet, ir pats svarīgākais izstāžu sakarā – jaunrade. Izstādes ir cilvēciski piesātinātas, dziļi saturīgas, konceptuāli un stilistiski konsekventas, vizuāli harmoniskas arī savā apzināti veidotajā haosā (pēdējo attiecinot uz izstādi Rīgas mākslas telpā).

Izstādes “Klātbūtne” (kuratore Luīze Lismane) dramaturģija būvēta, izspēlējot Ojāra Ābola un Džemmas Skulmes radošo kopdzīvi un pievēršoties darbiem, tēliem un mākslinieciskajai valodai, kas attīstījusies kopā būšanas laikā. Kā provokators abu jau mitoloģizētajai kopdzīvei ir “Klīga” – eksperimentāla anonīmu mākslinieku apvienība, kas pretojas un pieglaužas. Skulmes un Ābola darbu ekspozīcija ir izstādes kodols, saliņa, arī metaforiska “māja”, kur apkopotas gleznas un skices, kas tapušas kopdzīves laikā (1953 – 1983). Savukārt visu to, kas ir ap šo kodola harmoniju, veido “Klīgas” haosa ilustrācija – saburzīti papīri, atšķirīgi instalējumi, liela formāta izdrukas ar dažādām atzīmēm un tā tālāk, un tā tālāk. Radītais haoss ir izteiksmīgs un aptverošs, bet tā pamatelements ir pārradīti un interpretēti Ojāra Ābola darbi, nojaucot un atkal sakārtojot to kompozīcijas un idejas. Šāda darbu papildināšana ir viena no mākslinieku grupas koncepcijām; viņi papildina viens otra darbu, līdz nonāk pie kāda varianta. Jau sākot ar pirmo izstādi “ciēņa” (2014) izstāžu zālē “Arsenāls”, darbu radīšanas pamatā bija radoša mijiedarbe, kur savstarpējā cieņā un cīņā tapa lielformāta zīmējumi, papildinot un arī pārtraucot vienam otra domu. Tādēļ, aptverot izstādi kā veselumu, svarīgi ir arī atšifrēt to, kā tapuši “Klātbūtnes” darbi – “Klīga” strādāja ar atšķirīgiem Ābola darbiem, tad tos “atrādīja” Skulmei, kura komentēja un pievienoja tiem savu izpratni, pat provocējot pašas “Klīgas” radošos piedāvājumus un pārgalvības.

Mijiedarbe, kādā tapuši darbi, ir iedvesmojoša un aizraujoša, sākot ar atsevišķām detaļām līdz pat izstādes kopējam veidolam. Izteiksmīgi tas vērojams arī filmiņā, kur dialogā starp “Klīgu” un Skulmi tiek pārrunāti izstādes darbi, atklājot, ka haoss var pavērt iespējas uz interesantām mākslas analīzes iespējām. “Klīgas” māk­slinieciskā domāšana ir izaicinoša, pat varētu teikt, diskutabla, bet kā pieeja un saturu radoša pozīcija tā ietver atšķirīgus jautājumus par to, kā rīkojas mākslinieks, kas ir radošā procesa veicinātājs vai, tieši pretēji, tā kavēklis. Kāds ir kāda cita atradumu aizgūšanas process un kādas var būt tā konsekvences un kāda ir mantojuma klātbūtne laikmetīgajā mākslā. Savukārt Skulmes pozīcija: “/../ pati nākdama no postmodernisma laikmeta, pieturos pie principa – ja kāds ir ko atklājis, tad es negribu pret to vērsties vai to sagraut kādā revolucionārā pretdarbībā, es gribu to virzīt tālāk. Attīstīt. /../. Kamēr “Klīga” grib nojaukt – saburzīt, samīcīt, lai rodas no jauna. Vai pat nerodas. Kā ielikt kāju ceļā. Es gribu haosā un juceklī ienest kārtību, harmonizēt.” Abu kopīgi piedzīvotais jaunrades process un izstādes rezultāts ļauj secinoši pieņemt, ka veiksme reizēm ir neiejaukšanās un pārmaiņu nepieļaušana, bet reizēm tā ir provokatīva pozīcija un haoss, kā parocīgs līdzeklis, lai analizētu jaunrades iespējas.

Atšķirīgā griezumā “Klātbūtnes” “lietu uztveres kārtību” izceļ Skulmes personāl­izstāde “Krāsas garša. Jaunie darbi”, kas reizē arī noslēdz viņas deviņdesmitās dzimšanas dienas izstāžu sēriju. Šeit māksliniece pārliecinoši un skaidri manifestē savu mākslas uzskatu sistēmu un personisko patību, kur kāda gleznieciska motīva vai kompozicionāla elementa atradums var tikt attīstīts harmoniskā līdzsvarā ar estetizējošu skatījumu. Jaunrades prieks un gleznieciski piesātināta enerģija strāvo no katra darba, sākot ar krāsu līdz konceptualizētam darbu saturam. Jaunradītie darbi tapuši šogad un apliecina Skulmi nevis kā klasiķi, kas monotoni reproducē savus atradumus, bet gan kā laikmetīgi domājošu personību ar radoši aktīvu attieksmi.

Izstādi veido divas daļas, lielajā zālē izkārtoti jaunākie darbi, bet otrā stāva ekspozīciju veido kolāžas un atsevišķi princešu, bērnu un karalieņu gleznojumi. Izstāde atklājas kā saturiski piesātināts mākslinieces monologs, kur radoši impulsi izteikti interesē par krāsu un tās iedarbi un ar glezniecisku vērienīgumu pasvītrota mākslinieciskā vēstījuma dziļi personīgā dabā. Bez visa tā gribas uzsvērt prasmīgi lietā likto Ingas Šteimanes kuratora darbu, kas ļauj ieraudzīt mākslas darbus un reģistrēt to kopsakarības pavisam jaunā gaismā. Aizraujoši vērot otrā stāva ekspozīcijas kolāžas, kur katrai no tām līdzās ir vitrīna ar izkārtotiem dažāda rakstura materiāliem, atšifrējot informācijas un atsauču lauku.

Noslēdzot jāuzsver, ka abas izstādes aktualizē svarīgus jautājumus mākslas jaunrades un radīšanas kontekstā, kas pirmās izstādes gadījumā šķietamā formas haotisma dēļ var paslīdēt garām, bet, skatot tikai vienu izstādi un neredzot otru, var iztrūkt kāds elements kopējā mozaīkā. Sajūtās šķiet, ka tās ir viena no otras izrietošas, papildinošas.

 

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+