Foto – Timurs Subhankulovs

Heavy Metal. Latviešu karavīri Afganistānā 4

Saruna ar Ģertrūdes ielas teātra dibinātāju, režisoru Andreju Jarovoju un aktieri un režisoru Kārli Krūmiņu.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Kokteilis
Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas
Lasīt citas ziņas

“Heavy Metal” – tāds nosaukums, vismaz pagaidām, afišā dots izrādei, kura pirmoreiz vērs priekškaru 10. martā Ģertrūdes ielas teātrī. Uzveduma pamatā nav luga, bet režisora un telpas iekārtotāja Andreja Jarovoja kopā ar četriem aktieriem veidota dramaturģija.

Pirms pāris sezonām Alvis Hermanis sacīja, ka latviešu teātris nupat kļuvis stiprs, spēcīgu jaudu iegūdams, pateicoties tieši jaunajiem režisoriem. Inese Mičule, Laura Groza-Ķibere, Valters Sīlis, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs, Jurijs Djakonovs… Šai trīsdesmitgadnieku paaudzei pieder arī Andrejs Jarovojs un Kārlis Krūmiņš. Ģertrūdes ielas teātra (ĢIT) programmā skatāmi Andreja Jarovoja režisēti darbi “Āda”, “Četras naktis”, “Pasaka par Gardeguni”, “Pietiekami labs”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Viens no Kārļa Krūmiņa jaunākajiem iestudējumiem ir “Truša alā” Nacionālajā teātrī. Viņš ir līdzautors un aktieris Valtera Sīļa režisētajā izrādē “Leģionāri”. Pēc uzveduma “Dzīvot dzīvi” Andrejam Jarovojam un Kārlim Krūmiņam “Heavy Metal” ir otra kopīgā radošā sadarbība.

– Savu teātri uzbūvējis Alvis Hermanis, tāds bija Viesturam Kairišam. Ko šāda izvēle un izšķiršanās, Andrej, nozīmē jums?


A. Jarovojs: – Ģertrūdes ielas teātris radās vienlaikus ar izrādi “Mäennersache” (“Vīru lietas”) 2009. gadā. Tās pirmizrāde notika festivālā Polijas pilsētā Legņicā. Atgriezušies mājās, meklējām vietu, kur “Mäennersache” rādīt Rīgā, un netīšām ieraudzījām sludinājumu, ka tiek izīrētas telpas Ģertrūdes ielā 101a. Sanāca, ka lētāk ir nomāt šīs telpas nekā iet iekšā kādā no esošajiem teātriem.

– Ne viens vien piemērs liecina, ka paši mākslinieki nevalstisko teātri izmanto kā tramplīnu iekļūšanai valsts teātros. 


K. Krūmiņš: – Droši vien ir tādi gadījumi, bet es jau vairākus gadus esmu nevis atmetis cerību, bet mainījis mērķi no iekļūšanas kāda valsts teātra štatā uz ko vērtīgāku. Jā, beidzot Kultūras akadēmiju, sākumā dzīvoju ar nez no kurienes nez kāpēc galvā iedēstītu domu, ka obligāti jātiek kaut kur štatā. Mēģināju, centos, bet, eh, neviens neaicina. Pakāpeniski darot darbu, kas patīk un interesē, nevilšus nonācu ļoti tuvu lielo teātru mašinērijai un sapratu, ka nemaz negribu tajā atrasties, nevēlos būt atkarīgs no tās. Ja tagad piedāvātu štata vietu kā aktierim valsts teātrī, es visdrīzāk teiktu, ka man tas vairs nav interesanti. Brīvmākslinieka statusā varu izvēlēties, ko daru. Un neesmu tāds vienīgais. Strādājot ar Andreju Jarovoju, man patīk, ka aktierim tiek dota liela brīvība, bet reizē arī atbildība.

Reklāma
Reklāma

– “Heavy Metal” – kāpēc jaunajai izrādei tāds nosaukums?


A. J.: – Tā amerikāņi un citu valstu karavīri sauc mūsējos Afganistānā.

– Vai Ģertrūdes ielas teātrī top, līdzībās runājot, “Leģionāri–2”?


– Nepavisam. Ideja par Latvijas karavīriem veltītu izrādi mani urdīja jau apmēram piecus gadus. Ja kāda ideja ilgi neliek mierā, jāķeras klāt. Vajag īstenot, lai miers.

K. K.: – “Leģionāri” stāsta par notikumiem tālākā vēsturē, un mūsu attieksme pret toreizējiem notikumiem kaut ko liecina par tautas pašcieņu, cilvēku pašapziņu. Topošās izrādes emocionālā saite ir it kā daudz tuvāka. Viss notiek tepat, ap stūri, deviņu stundu lidojuma attālumā. Ir pagājuši desmit gadi, kopš Latvijas armija ir Afganistānā. Taču daļa sabiedrības nemaz īsti nezina, kur uz kartes tāda Afganistāna atrodas, nezina, kāpēc mūsu karavīri bija Irākā, bet tagad ir Afganistānā. Runājot ar viņiem, apjaušu, cik pie manis pastarpināti nonākusī informācija mēdz būt virspusēja un arī tendencioza.

A. J.: – Izrādes pamatā ir patiesi notikumi, kas norisinājās 2009. gada 1. maijā Barī Alai novērošanas postenī Afganistānā. Tajā dienā notika kauja, kurā dzīvību zaudēja divi karavīri no Latvijas, trīs amerikāņu kareivji un pieci no afgāņu nacionālās armijas. Pārējie afgāņi tika saņemti gūstā, bet pēc pāris dienām veiksmīgā operācijā atbrīvoti. Tas ir atspēriena punkts. Nepretendējam uz dokumentalitāti. Izrāde ir fikcija, balstās uz sarunām ar misijās bijušajiem karavīriem, noskatoties lērumu dokumentālo filmu, ziņu reportāžu un iepazīstoties ar dokumentiem par NATO misiju Afganistānā.

– Padomju laikos no mutes mutē čukstēja par cinka zārkiem, kas kārtējo reizi atvesti no Afganistānas. Kāda ir jūsu pirmā emocionālā saskare ar šo sāpīgo tēmu?


– Manā dzimtajā ciemā kāds vīrietis kliboja. Ļaudis runāja, kāju caururbusi lode Afganistānā. Tolaik gan biju pārāk jauns, lai tas mani skartu.

K. K.: – Tuvojoties vidusskolas beigām, trim maniem klasesbiedriem bija pilnīgi skaidrs, ka viņi stāsies Latvijas armijā, lai nokļūtu misijā Afganistānā. Viens no viņiem tur arī nonāca. Nu atgriezies. Negribu šķetināt cilvēka personību, bet vai no mums kāds vispār zina, ko īsti nozīmē posttraumatiskais sindroms? Vai ir pro­gramma, kas palīdz karavīriem rehabilitēties? Vai mūs tas interesē? Tikai, runājot ar tur pabijušiem, sāku apjaust, ka daži no viņiem patiesi jūtas sabiedrības atstumti. Piemēram, misijā dienējis puisis, kura vaļasprieks ir fotografēšana, digitālās drukas centrā printē savas bildes. Vecāks vīrs, pār plecu ieraudzījis skatus no Afganistānas, norūc – algotnis, vēl lielās ar saviem apšaubāmiem varoņdarbiem… Nozākā. Citi nozākā internetā. Sociālajos portālos sūta draudu vēstules. Dažādi var vērtēt mūsu valsts lēmumu piedalīties karā Afganistānā, taču ir dīvaini, ja nievas, negācijas vēršas pret karavīriem, kuru vaina tikai tā, ka viņi pilda savu pienākumu.

– Pirmizrādes datums ir 10. marts. Šis laiks izvēlēts ar nolūku vai nejauši?


– Mēģinājām apsteigt “Džimlai rūdi rallallā” (Māra Putniņa un Jāņa Cimmermaņa filmai par veco ļaužu pansionāta iemītniekiem, kuri iestājas armijā, lai aizraujoši pavadītu dzīves pēdējos gadus, pirmizrāde paredzēta 5. martā. – V. K.). 
Bet re, kā nesanāca. Joks. Ja jautājumā ir mājiens par 16. martu, tad man ir sajūta, ka neesam pārāk sirsnīgi mīlējuši latviešu karavīru ne toreiz – Otrā pasaules kara laikā – un diemžēl arī ne tagad, kaut arī tik sirsnīgi dziedam par karā dotu bāleliņu… Kad 2004. gadā stājos Kultūras akadēmijā studēt režisoros, uzrakstīju personisku stāstu ar nosaukumu “Divi vectēvi”. Par diviem vīriem, kuri, maniem vecākiem apprecoties, kļuvuši par radiniekiem un vienvakar, pasēžot pie šņabja glāzītes, kādā brīdī atskārtuši, ka abi ir karojuši vienā un tajā pašā laikā, vienā un tajā pašā frontē, tikai pretējās ierakumu pusēs. Pāris gadus vēlāk redzēju Alvja Hermaņa režisēto Viļa Daudziņa “Vectēvu”. Acīmredzot, mūsu ir pietiekami maz, lai tautas kopējās vēstures sāpju punkti nepastarpināti atbalsotos gan personiskajā pieredzē, gan mūsu rados, draugos, paziņās. Taču, lai cik dīvaini, karavīrs latviešu tautai nekad tā īsti līdz galam nav simpatizējis…

A. J.: – Ja nu vienīgi 1918. gadā, kad izcīnījām savu valsti.

K. K.: – Apziņā velkas iesūnojušie priekšstati no padomju laika, no obligātā dienesta, par armiju kā apspiedēju, svešo. Turpretī Norvēģijā, kur sabiedrība neatbalsta valdības lēmumu armiju sūtīt uz Afganistānu, ciena un mīl savus karavīrus. Jo skaidri zina, ka būt svešajā zemē nav viņu lēmums. Pie mums šī izpratne par atbildību jūk.

A. J.: – Žurnālists Roberts Fisks, kurš vairāk nekā divdesmit gadus ir britu laikraksta “The Independent” Tuvo Austrumu korespondents, saka – kara realitāti daudz vairāk var redzēt filmā par ierindnieku Raienu nekā ziņu materiālos televīzijā. Tā ir divkosīga attieksme – no vienas puses, jā, mēs, valsts, tur karojam, bet tos sliktos kadrus jums, tauta, labāk neredzēt, tos izgriezīsim. Nē, ja paraksties par kādu lēmumu, tad paraksties arī zem katras bildes, kas no turienes nāk. Bet kāpēc gan sevi apgrūtināt ar tādām sāpīgām lietām?

Izrādē mums nav tik svarīgi kaut kādi tēlu savstarpējie konflikti, uz ko balstās klasiskā dramaturģija, bet vispirms mēģināsim atrast atmosfēru, to realitātes garšu, kā būtu, ja mēs paši būtu tur. Šo sajūtu cenšamies dabūt sevī un nodot skatītājiem.

– Kārli, jums kā aktierim uz skatuves ieroci nākas turēt rokās trešo reizi – “Heavy Metal”, “Leģionāros” un “Indrānos”.


K. K.: – Nu, Noliņš (Kārļa Krūmiņa spēlētais varonis Blaumaņa “Indrānos” Māras Ķimeles režijā Valmieras teātrī un Elmāra Seņkova režijā Krievu Drāmas teātrī. – V. K.) 
jau šāva tikai vārnas…

– Kas no līdz šim paša spēlētā vai režisētā sagādājis vislielāko gandarījumu, visizjustāko pēcgaršu?


– Tāds ārēji necils notikums. Tas arī saistās ar “Leģionāriem”, izrādi, kuru esam rādījuši Igaunijā, Somijā, Krievijā, Itālijā un citur. Zviedrijā pēc izrādes neliels bankets. Skatītājos viens večuks, internētais, viens no tiem leģionāriem, kuri ir mūsu izrādes varoņi. Pēc izrādes viņš stāvēja, neko nedarīja un… vienkārši smaidīja. Vēlāk parunājāmies. Viņam bija palaimējies izmukt no nometnes, pirms Zviedrija izdeva latviešu leģionārus Padomju Savienībai. Ja man vēl brīžiem bija kādas iekšējās šaubas par veidu, kā savā izrādē atklājam leģionārus, vecā vīra smaida mirklī tās pazuda. Pagaisa pavisam.

Izrāde – “Heavy Metal”


Režija un telpa: Andrejs Jarovojs

Dramaturģija: Andrejs Jarovojs un aktieri

Spēlē: Anta Aizupe, Aigars Apinis, Kārlis Krūmiņš, Kristaps Ķeselis

Pirmizrāde Ģertrūdes ielas teātrī 10. martā, nākamā izrāde – 12. martā.

Radošā vizītkarte


ANDREJS JAROVOJS 


2012./2013. g. sezonā – teātra balvas “Spēlmaņu nakts” nominācija “Gada sasniegums laikmetīgajā dejā” par izrādi “Pietiekami labs” (ĢIT).

2004./2005. g. – teātra balvas “Spēlmaņu nakts” nominācija “Gada debija teātrī” par izrādēm “P. S. Sprīdītis” (teātris “United Intimacy”) un “Plastilīns” (Jaunais Rīgas teātris).

KĀRLIS KRŪMIŅŠ


Režisors – “Pārmaiņu pārbaude” un “Policija” (“Dirty Deal Teatro”), “Mērfijs” un “Truša alā” (Nacionālais teātris), “Kolperta kungs” un “Svētceļnieks” (ĢIT) u.c.

Aktieris – izrādē “Dzīvot dzīvi” (ĢIT) un “Leģionāri” (ĢIT), izrādē “Vecene” (Nacionālais teātris), izrādē “Cilvēks šinelī” (“Dirty Deal Teatro”), Noliņš (“Indrāni”, M. Čehova Rīgas Krievu teātris).

2. vieta starptautiskajā jauno režisoru forumā Kišiņevā; 2011./2012. g. – teātra balvas “Spēlmaņu nakts” nominācija “Gada aktieris” par lomu Valtera Sīļa režisētajā izrādē “Leģionāri. Diskusija ar kaušanos” ĢIT.

2008./2009. g. – teātra balvas “Spēlmaņu nakts” nominācija “Gada spilgtākā debija”.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.