Mobilā versija
+2.7°C
Urzula, Severīns
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
3. oktobris, 2017
Drukāt

Heda uz pašnāvības robežas (1)

Publicitātes (Aigara Hibnera) fotoPublicitātes (Aigara Hibnera) foto

Anete Berķe

Sestdien, 7. oktobrī, Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvos Henriha Ibsena 1890. gadā sarakstītais stāsts par ilgām “Heda Gablere”. Liepājas teātris iestudēšanai izvēlējies mūsdienu angļu dramaturga Patrika Mārbera skatuves versiju. Režisore Laura Groza-Ķibere titullomu uzticējusi aktrisei ANETEI BERĶEI.

Vai skatuves versija nav tālu no Ibsena?

A. Berķe: Nemaz ne. Pirms sezonas sākuma izlasīju Ibsena lugu. Dramaturgs Patriks Mārbers nedaudz mūsdienīgojis valodu, lai nav tik liriski, gari, izstiepti teikumi. Mūsdienās runā kodolīgāk, līdz ar to arī luga kompaktāka. Bet nekas nav pazaudēts no Ibsena notikumiem, idejas, varoņu raksturiem.

Kāda ir tava Heda?

Kā Ibsenam – sieviete 28 gadu vecumā, kura dažādu apstākļu un meklējumu dēļ nonākusi zemākajā personības lūzuma punktā, kas robežojas ar domu – dzīvot vai varbūt atņemt sev dzīvību. Tās ir visfatālākās sajūtas. Mana varone tomēr domā nevis, kā mirt, bet vairāk meklē iemeslus, kāpēc dzīvot. Un ķeras pie ārējiem līdzekļiem, cilvēkiem, situācijām, pat pie utopiskām lietām. Agrākos jaunības gadus dzīvojusi kā virpulī, nezinot, kur likt savu enerģiju un jaudu, jaunā sieviete nav iemācījusies piepildīt savu dzīvi kaut vai ar sapņu profesiju. Un nu, nolemjot mainīt visu, viņa apprecas. Taču iziešana pie vīra ir beigu sākums. Viņa iedzīta situācijā, kurā vēl vairāk sajūt nebrīvi, ilgojas būt brīva… Taču viņu baida katrs nākamais solis, viņa baidās vēl vairāk iegrimt situācijā, kad nezini, ko iesākt ar savu dzīvi. Lugas darbība notiek divās pēdējās Hedas dzīves dienās. Stāsts ir par to, kas notika vakar un aizvakar. Izrāde sākas ar to, ka Heda atgriezusies no pusgadu ilguša medusmēneša, kas viņu pilnīgi sagrāvis, viņu pārņēmušas pirmsnāves domas, panikas lēkmes un tikai solīti pa solītim, pavērsienu pēc pavērsiena, viņa iegūst cerību dzīvot. Nav ko slēpt, pirmajās dienās, pat nedēļās, kad tikko sākām strādāt pie izrādes, metu eksemplārus pa gaisu, nevarēdama pārkost savas varones domu gaitu un raksturu, nespēdama viņu izprast. Bet tad, slānīti pa slānītim, atklāj, cik cilvēks patiesībā ir trausls. Un mēs mēģinām veidot izrādi nevis par dzīves neapmierinātu, dusmīgu cilvēku, bet par to, kāpēc viņš tāds ir. Hedas rīcība sākumā var šķist absurda un viņas dusmas neadekvātas, un no tām cieš pavisam nevainīgi cilvēki. Jaunā sieva, piemēram, apsmej cepuri, kura it kā pieder mājkalpotājai, bet patiesībā viņa ļoti labi zina, ka tā ir viņas vīra tantes galvas rota. Neadekvātas dusmas, viltīga rīcība, nespēja tikt galā ar sevi, tāpēc pazemo citus. Interesantākais, ka pārējie lugas varoņi Hedas klātbūtnē kļūst it kā par viņas spoguļiem, viņa arī citos izraisa nežēlīgāko īpašību uzplaiksnījumus. Bet, ja dziļāk ielūkojas, kaut kas no Hedas Gableres ir katrā no mums…

Režisore Laura Groza-Ķibere, stāstot par šo uzvedumu, sacīja, ka no svara tas, ka titullomā psiholoģiski līdzsvarota aktrise…

Ir aktieri ar trauslāku psihi vai pat personiskām problēmām. Es, par laimi, varu bez tīri cilvēciskām, personiskām problēmām iedziļināties visās manas varones personības kolīzijās, kaut pati nekad mūžā neesmu pietuvinājusies tik trauslai līnijai kā nāve vai dzīve, izvēlei – dzīvot vai mirt, un režisore laikam bija uztaustījusi šo manu spēju…

…pēc izrādes mājās aiziet kā Anetei un nevis joprojām Hedai Gablerei.

Tā ir, jā (pasmaida). Kaut nokāpju no skatuves kā izspiests citrons vai tukša kā bērza tāss, jo uz tās esmu izlikusi visas emocijas, visiem pārdzīvojumiem izgājusi cauri, kad atgrimējos, novelku Hedas drānas, atkal esmu es pati. Citreiz man grūtāk tēlā ieiet un nevis iziet no tā ārā. Iestudējot šo lugu, meklējām arvien dziļākus un dziļākus slāņus, kas jau robežojās ar psihoanalīzi, līdz ģimenei, bērnības saknēm. Jo tur sakņojas Hedas būtības pamati – tēva attieksmē pret meitu, audzināšanā, tās radītajiem kompleksiem. Kad pirmoreiz izlasīju Ibsena lugu, man likās, tas ir tālu no mūsdienu cilvēka. Taču arī šodien saskaramies ar cilvēku nespēju citam ar citu no sirds izrunāties. Šķiet, kas var būt vēl vienkāršāk, taču – nez kāpēc nesanāk. Ir ļoti grūti dzīvot ar neizrunātu sāpi. Klasiskajā interneta un sociālo tīklu laikmetā diemžēl pazūd kvalitatīvas cilvēciskas, patiesas sarunas. No otras puses, ir tik ļoti grūti sevi atklāt, ja pretim raugās acis, kurās lasi – tevi nespēj uzklausīt un vēl mazāk palīdzēt. Tā ir visu gadsimtu problēma.

Šis tev būs otrais kopdarbs ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi.

Patiesībā jau ceturtais. Divās lomās esmu ielēkusi – izrādē “1984” – dekrētā aizgājušās Agneses Jēkabsones lomā, bet izrādē “Edī­te Piafa” negaidīti iekļauties Piafas draudzenes tēlā. Pēc tam “Ziloņcilvēkā” man jau bija pilna režīma darbs un tāds, protams, ir arī tagad “Hedā Gablerē”. Šobrīd Laura Groza-Ķibere noteikti ir mans režisora etalons, mums sakrīt arī darba stils. Kaut veidojam psiholoģisku drāmu, mēģinājumu procesā daudz jokojam un smejamies, jo režisores skatījumam uz dzīvi piemīt humors, intelekts, intuīcija un pieredze dažādās situācijās. Viņa lieliski strādā ar aktieri – saudzīgi, radoši, pozitīvā gaisotnē, precīzi zinot un protot atklāt savas vēlmes. Viņa atšķiras no daža laba cita režisora, kurš pats savu neizlēmību pārliek uz aktieriem. Netiek galā ar saviem kompleksiem un tad mazliet pamoka aktierus. Jau atnākot uz pirmo mēģinājumu, Laura precīzi pasaka, par ko viņa izrādē vēlas runāt, ko sagaida no aktieriem.

Viens no pieciem “Spēlmaņu nakts” balvai Gada lielās formas izrādes kategorijā nominētajiem darbiem ir Sergeja Zemļanska iestudētās Gogoļa “Precības”, kurās tu spēlē Duņašu. Ar ko tev saistās šī loma?

Starp citu, ar šo izrādi tūlīt brauksim uz festivālu Minskā. Duņaša nozīmēja pamatīgu fizisko sagatavotību, jo šo lomu spēlēju milzīgā polsterī, intensīvās kustībās, enerģētiski ļoti piesātināti. Lai vasarā nezaudētu formu, skrēju krosiņu. Izrādē ir gan asprātīgas horeogrāfijas, gan pārdomu raisošas, ir, kur smieties, ir, kam just līdzi. Režisoram Zemļanskim nepatīk, ka viņa iestudējumus sauc par dejas izrādēm, jo tajās caur kustību, mizanscēnām un etīdēm, bez vārdiem pateikts ne mazāk kā klasiskā iestudējumā. Un skatītājiem viņa valoda patīk.

Kas tevi saista ārpus teātra?

Vasarā – dārzs. Audzēju tomātus, zemenes un burkānus. Ziemā brīvākā brīdī darinu māla traukus, ko dāvinu radiem un draugiem. Bet intensīvā darba laikā vakaros, kad nav izrādes, atslābinos, televīzijā skatoties kādu filmu.

Vai tavā ģimenē ir cilvēki, kas nodarbojušies ar radošām lietām?

Profesionāli – neviens. Bet gan māte, gan tēvs dziedājuši amatieru korī, jaunākais brālis, kuram ir logu firma, aizraujas brīvā brīdī ar gleznošanu, nodarbojas ar veidošanu. Kad mana mamma jaunībā dzīvoja Cēsīs, Liepājas teātris tur ieradās viesizrādēs ar “Skroderdienām Silmačos”. Tā kā bija vajadzīga tauta, līgotāji viņus meklēja turpat radošo cilvēku lokā, kuram piederēja arī koristi. Tā arī mamma reiz nokļuva Liepājas teātra izrādē. To gan viņa man atklāja pavisam nesen. Tagad viņa dzīvo Valmierā, un, kad es ar liepājniekiem ierodos viesizrādēs, allaž nāk skatīties, kā meita spēlē. Uz Liepāju gan viņa aizbrauc reizi gadā, uz tādu kā teātra nedēļu.

Kā sadzīvo ar kritiķu vērtējumiem?

Esmu tikusi diezgan saudzēta, nekas tā īsti sirsniņā nav dūris. Bet arī par kādu asāku rindu ne­skumtu un neapvainotos, ieklausītos. Nav jau arī tā gadījies, ka pašai liktos, cik ģeniāli spēlēju, bet tie kritiķi sabāruši. Drīzāk ar vienu smadzeņu puslodi saproti, ka vērtētājiem savā ziņā taisnība. Bet par daža kolēģa darba vērtējumu gan esmu bijusi gatava ar kritiķiem strīdēties.

Vai piepildās tās ilūzijas, kuru dēļ izvēlējies teātri?

Esmu no tiem aktieriem, kas jau bērnībā sapņojuši par šo profesiju, jau skolā gāju teātra pulciņā, teātris bija mans dzīvesveids. Tagad, protams, esmu mainījusies, un, godīgi sakot, joprojām mīlu teātri, taču neesmu gatava tam atdot visu savu dzīvi. Man ir ļoti no svara, ka mājās ir mīļotais cilvēks, kas gaida atgriežamies no darba. Un domāju, šīs lietas var savienot, ja starp tām atrod harmoniju.

Kino nav sācis vilināt vairāk kā skatuve?

Vienu mirkli man tā likās. Pirms Vizmas lomas seriālā “Saplēstā krūze” man bija tikušas mazas epizodiskas lomiņas. Protams, nekāda kino aktrise neesmu, vēl ļoti daudz būtu jāmācās. Decembrī uz ekrāniem parādīsies spēlfilma “Nameja gredzens”, kur, līdzīgi kā “Saplēstajā krūzē”, esmu viena no draudzenēm. “Nameja gredzens” stāsta par senlatviešu pagānu cilti, par jauniešiem, kas grib mīlēt un būt brīvi un kas notiek, ienākot svešai, Romas varai, kura vēlas pagānus pārkristīt.

Henriks Ibsens, “Heda Gablere”, iestudējums Liepājas teātrī

* Režisore: Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmi – Jolanta Rimkute, komponists – Kārlis Auzāns.

* Lomās: Anete Berķe, Egons Dombrovskis, Leons Leščinskis, Mārtiņš Kalita, Evereta Pjata, Inese Kučinska un Anda Albuže.

* Izrādes: 7. (pirmizrāde), 8., 17., 29. oktobrī.

ANETE BERĶE (1986)

* Liepājas teātra aktrise.

* Izglītību ieguvusi Klaipēdas universitātē.

* 2014. gada rudenī saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu kā Gada labākā otrā plāna aktrise.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. ak, atkal teātris?
    a es pa hedu palasīt gribēju..

Draugiem Facebook Twitter Google+