Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
21. februāris, 2013
Drukāt

Helēna Heinrihsone. Fetišs rāmītī


Foto - Rolands ŠulcsFoto - Rolands Šulcs

Par fetišu var kļūt jebkas. Fetiši ir lietas, kas iemieso daļu no mums, ir mūsu vēlmju orientieri. Spožo krāsu mākslinieces Helēnas Heinrihsones “Fetiši” – rozes, galvaskausi, izbāžņi – kļūst par viņas darbu motīviem. Līdz 15. martam tie aplūkojami mākslinieces jaunākajos darbos galerijā “Bastejs”.


 

Krēslaina ziemas pēcpusdiena, vecā spīķera ēkā mākslas galerijas stikloto ieeju apgaismo lāpas, palēnām sarodas cilvēki. Pēc tradīcijas Helēnu Heinrihsoni sveic ar rozēm. Tās, kā allaž, viņas rokās un arī gleznās galerijas otrajā stāvā. Sajūta klusa un svinīga, itin kā dzimšanas dienā. Un tā jau arī ir – tikai šoreiz ne tikai jaunas izstādes sākums, mākslinieces “pusapaļās” jubilejas gada sākums. “Fetiši” ir pirmā (taču ne pēdējā) Helēnas Heinrihsones izstāde šajā gadā. Tiesa, jubilejas un gada skaitļi, viņasprāt, nav iemesls izstādēm, tādēļ viņa koķeti atvairās, jaunā izstāde nemaz neesot uvertīra veselai rindai izstāžu gada garumā. “Tas notiek brīvi – kad sakrājas un ir galerija, ar ko sarunāt,” smaida māksliniece.

Šobrīd galerijā “Bastejs” deviņos neliela formāta darbos Helēna turpina rotaļāties ar spožu krāsu laukumiem un saviem iemīļotajiem tēliem – rozēm, izbāžņiem, lūpām, krūtīm, galvaskausiem. Jaunākajā izstādē iemiesotas viņu fascinējošas lietas, viņa teic – “fetiši”. Fetišs var būt jebkas. Jebkurš objekts, esot fetiša statusā, izraisa asociāciju virkni, kas ļauj domai sekot iztēlei. “Esmu dzimusi fetišiste,” smej Helēna. Jau bērnībā viņa piešķīrusi priekšmetiem maģiskas īpašības, kas palīdz izdzīvot – uzmundrina vai nomierina. Uztur cerību. “Pasaule ir pilna ar lietām, kuru nozīmi nosaka mūsu attieksme pret tām!” Tur tās ir – smaržas “Paloma Picaso” un melna retā parfīma pudelīte, “Grāmata”, “Rozes un pieci vērotāji” – pamīšus mazos laukumos sabirušas rozes un galvaskausi.

“Es pieķeros un rodu atbalstu zināmās lietās. Piemēram, rotās, lai gan nemēdzu īpaši rotāties, tomēr zinu, ka man tās ir. Jā, varbūt tā ir zināma atkarība. Tās dod drošības sajūtu, tomēr ne materiālā ziņā.”

Lai arī esam raduši, ka Helēnas Heinrihsones gleznas top eļļas tehnikā uz audekla, šoreiz māksliniece pievērsusies akvarelim un papīram. Tādēļ, ka akvarelis ir īpaša pasaule. Tādēļ, ka tas nepieļauj pārgleznošanu. Tā ir māksla pieskarties saudzīgāk – tam jābūt caurspīdīgam. Papīrs, tas ir pašvērtība. “Fetišs,” pasmejas Helēna. “Kādreiz gleznoju neskaitāmas kārtas vienu pāri otrai, tad ir dziļums. Šoreiz centos gleznot “alla prima” (ar pirmo reizi).” Darbs uz papīra ir sarežģīts, jo pieprasa arī noformējumu, ietvaru. “Man patīk grezni rāmji,” smejas Helēna, atklājot – izstādes darbu krāšņie ietvari rūpīgi izmeklēti dažnedažādos Rīgas antikvariātos. “Patiešām veci!” viņa stāsta. Tie uzglabā kādu netveramu šarmu, unikālu stāstu, nejaušu kā zara atstāts robiņš kādā no gleznu rāmjiem.

Gleznotāja pēdējos gados bijusi visai ražīga – vēl tikko galerijā “Māksla XO” Helēnas krāsas bija skatāmas izstādē “Dzīvoklis”, kur akvareļos bija iemiesots viņas daudzkrāsainais nozīmīgo lietu patvērums un gūsts.

Māksliniece priecājas, pasniedzējas darba ritms vairs neesot tik saspringts kā agrāk, beidzot atliekot vairāk laika gleznošanai. “Tas ir azarts! Gadiem ejot, citi to zaudē, man tas tikai pieaug.” Tā ir dzīves baudīšana, nevis darbs, pat ja tas nozīmē strādāt vairāk. “Šajā reizē varu atļauties lasīt grāmatas un baudīt dzīvi sev izprotamā veidā.”

Darba laiks ir nenoteikts – lielu prieku tagad dod ikdienas lietas, kaut vai remonts dzīvoklī. “Baudu savu jauno virtuvi, sienas šķīvjus no Spānijas, krustus. Man ļoti patīk keramika. Vairāk sēžu un skatos uz lietām, nevis gatavoju.” No mīļajām lietām gan esot grūti atteikties – Helēna smej, ja nu vienīgi par labu meitai (māksliniece Anna Heinrihsone) vai mazmeitai – arī šovakar Helēna ir tikai viešņa pašas izstādes atklāšanā – jāsteidz uz mazmeitas žetonu vakara svinībām. “Viņu jau labu laiku interesē rakstniecība. Tas ir skaists vecums, kad vēl nav iestājies balanss starp pusaudzi un pieaugušo. Viņa neizbēgami augusi mākslas pasaulē, varētu arī dziedāt. Cerējām, ka viņa būs scenāriste – ar tiem viņa sāka. Pārmetās uz romāniem, tas gan tāds lēns process, rakstniekam tomēr kaut kas jāuzkrāj, tas nav akvarelis!”

Šķiet, arī pašas mākslinieces vaibstos saglabājies kaut kas no pusaudža nebēdnības. Kā izskatīties tik labi? Helēna smaidot atklāj noslēpumu – viss atkarīgs no azarta. “Ne jau aktiera azarts, kuram tas ir smags pienākums. Vienkārši, ja cilvēks kaut ko vēlas, tad viņš arī panāk. Mani skumdina būt pārāk krunkainai,” smejas gleznotāja. “Sešdesmitajā jubilejā kopā ar ģimenes draugiem bijām Romā. Lidmašīna gandrīz avarēja – bija piespiedu nosēšanās. Toreiz likās – ir otra dzīve uzdāvināta. Ceļot vilina savāda alkatība – kaut ko ieraudzīt. Vienkārši redzēt, kā klājas cilvēkiem, kā viņi dzīvo. Jā, salīdzināt ar Latviju.”

Nevajag pārprast – Latvijas vasara, mūsu jūra ir skaistākā, labākā. Tomēr nesenais ceļojums uz Indiju licis saprast – tur cilvēki no daudz kā atsakās, lai būtu pilnīga brīvība.

“Arī viņiem ir zināmi fetiši, tikai tiem nav materiālās vērtības – segums ir iedomās. Tur, Indijā, mēģināju kaut ko pierakstīt, uzzīmēt, bet tas bija tik intensīvi, ka to domu atmetu. Vienkārši vēroju, kā cilvēki prot dzīvot, lai arī varbūt guļ uz ielas – tomēr, cik skaista stāja, viņi ir čakli un gudri. Tauta, kam pieder nākotne.”

“Indijas grupa” – tā māksliniece dēvē apvienību, kurā uz eksotisko zemi devās gan viņas dzīvesbiedrs, gleznotājs Ivars Heinrihsons, gan mākslinieces Frančeska Kirke un Irēna Lūse, arī ārsts Māris Andersons, arhitekts Pēteris Venckovičs un muzikoloģe Ingrīda Zemzare – ceļojumam veltīto izstādi rīkos jūlijā, līdzīgas iepriekš veltītas arī Marokai un Meksikai. Un tad jau vēl šogad kas “lielāks” padomā. Izaicinājums pašai sev. Ainavas debesis, mākoņi. “Pašlaik krāju iespaidus mūsu pusē, starp Kolku un Mazirbi. Kāds no lielajiem domātājiem ir teicis – iedvesma neapmeklē sliņķus. Nemitīgi jābūt tādā stāvoklī, lai tā atnāk. No rīta klīstu pa dzīvokli, gatavojos iet uz darbnīcu. Tie ir mirkļi, kad vēl esi pārliecināts, ka viss izdosies.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+