Foto – Dainis Bušmanis

Mūsu “parketa virsniekiem” pietrūkst vīrišķības. Saruna ar Egilu Helmani 17

“Esmu apguvis tuvcīņu Krasnodaras apgabalā pie ģenerāļa Kadočņikova. Esmu vadījis nodarbības Vestpointas Militārajā akadēmijā, apmācījis ASV jūras kājniekus un Ruandas speciālo uzdevumu vienību. Esmu bijis Somālijā, Afganistānā, esmu redzējis karu,” par savu pieredzi stāsta Militārās tuvcīņas un patriotiskās audzināšana skolas dibinātājs, Ogres novada domes deputāts un Nacionālās apvienības valdes loceklis Egils Helmanis. Viņa vērtējumu par Latvijas spējām sevi aizstāvēt uzklausīja Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. “Sēžu ceļmalā un netieku mājās!” Latviete ar asarām acīs stāsta par nedienām ar elektroauto
VIDEO. Artuss Kaimiņš savā raidījumā pamatīgi nokaitina LTV leģendu Andreju Volmāru, kurš pamet sarunu pusratā
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Šobrīd daudz runā par Latvijas aizstāvēšanu, speciālisti gan uzreiz norāda, ka nav vairs Otrā pasaules kara laiki un tagad karošana notiekot citādi. Jautāšu jums kā nacionālam patriotam un cilvēkam, kuram militārās lietas nav svešas, – kā jūs vērtējat iespēju praktiski aizstāvēt, piemēram, Ogri, kuras pašvaldības deputāts esat?


– Vispirms ir jāsaprot, ka lielākais apdraudējums nenāk no ārpuses, bet no mums pašiem, no pārspīlētas piesardzības un pat gļēvulības. Kaut vai piemērs ar 16. marta notikumiem – valdība paziņo, ka pie Brīvības pieminekļa nedrīkst iet, uz Lesteni drīkst iet. Arguments – pie Brīvības pieminekļa politiķi nepieminot kritušos leģionārus, tikai ejot izrādīties. Lai gan patiesībā pie Brīvības pieminekļa politikas nav – cilvēki klusējot atnāk, piemin kritušos, noliek ziedus. Lestenē gan dažreiz notiek politiska izrādīšanās, jo ierodas deputātu kandidāti, saka runas. Tas būtu pirmais solis – beigt liekuļot un sēt bailes sevī par to, cik mēs esam nevarīgi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Otrs – beidzot Latvijas specdienestiem ir darbs. Tiem ļoti vērīgi jāskatās, kas notiek apkārt, – vai neveidojas kādas “pašaizsardzības vienības”, neskan pretvalstiski lozungi. Un ja tas notiek, tad jāreaģē.

Protams, arī armijai un zemessardzei ir jābūt sagatavotai, bet manā uztverē svarīgāka ir nevis tehniskā, bet psiholoģiskā sagatavotība. Par karavīru neviens nepiedzimst, par karavīru kļūst, un atļaušos teikt, ka tieši tuvcīņa ir tas, kas parāda – cik labi sagatavots tu esi kā karavīrs. Jā, es arī esmu dzirdējis stāstus, ka tagad karo citādi un lielāka nozīme esot tehnikai – nospied podziņu, raķete aizlido, pašam nekas nav jādara. Taču, ja apskata konfliktus, kas ik pa laikam izceļas dažādās pasaules vietās, nākas secināt, ka tie joprojām attīstās diezgan pirmatnējā un brutālā veidā. Piemēram, nupat Kijevā – ielu cīņas ar pašizgatavotiem ieročiem. Tāpat Krimā – ne jau ieroči bija noteicošais. Tuvcīņa ir izdzīvošanas māksla, kur var atklāt sevi. Atceros, ka es palīdzēju sagatavot jaunos virsniekus Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Reiz treniņā vienam no viņiem ar šauteni nedaudz ieskrambāju roku, un viņš man asarām acīs saka: “Helmaņa kungs, jūs mani saskrāpējāt…” Es tūlīt pat viņu izdzinu no zāles. Es 90. gados mācījos tuvcīņu Krasnodarā kopā ar krievu puišiem un redzēju, ka viņi ir “taisīti no citas mīklas”. Latviešiem pietrūkst vīrišķības. Tam ir loģisks izskaidrojums. Daudzas mātes dēlus audzina vienas pašas, viņiem pietrūkst vīrišķā piemēra. Tālāk seko skola, kur atšķirībā no pirmskara laikiem vairākums skolotāju ir sievietes, arī tur šo pieredzi iegūt nevar. Diemžēl ar laiku tas atstāj iespaidu arī uz bruņotajiem spēkiem. Ir izaudzināti daudzi “parketa virsnieki”, kuri māk skaisti iet parādē, māk izdancināt dāmu, labi teikt uzrunas, bet nav gatavi karot. Mums ir arī kaujas virsnieki, taču zīmīgi, ka daudzi no viņiem ir atstumti. Piemēram, Jānis Kušķis, kurš izveidoja un septiņus gadus vadīja Latvijas speciālo uzdevumu vienību. Viņš ir atvaļinātais virsnieks, bet es zinu, ka krīzes situācijā viņš būtu gatavs rīkoties, diemžēl par visiem Latvijas virsniekiem es nevaru teikt to pašu.

Domāju, ka pašreizējā situācija ir jāizmanto kā pozitīvs moments, lai par šiem jautājumiem beidzot nopietni runātu un vērstu lietas par labu – atsijātu pelavas no graudiem.

M. Antonevičs: – Jāatjauno obligātais militārais dienests?


– Tas varētu nebūt, bet jauniešu militārā apmācība ir nepieciešama. Tie varētu būt divi mēneši vasaras brīvlaikā, kurus vidusskolnieki varētu pavadīt nometnēs. Puišus atrautu no “mātes krūts”.

– Vai jūsu Militārās tuvcīņas un patriotiskās audzināšanas skolā var iegūt šādu pieredzi? Cik jauniešu tajā darbojas?


– Mums ir vairākas filiāles, un kopā tie varētu būt vairāk nekā 100 jaunieši. Tas nav daudz, un, ja mēs paskatāmies statistiku, cik vispār Latvijā ir dažādu cīņu skolu, tad aina ir diezgan bēdīga.

– Kas ir šie jaunieši, kuri pie jums mācās?


– Pārsvarā viņi ir no laukiem, un tas ir ļoti zīmīgi. Tur ir mūsu genofonds, kas vēl palicis! Tāpēc man ir žēl, ka Latvijā notiek diezgan mērķtiecīga lauku “iznīcināšana” – aizver skolas, neatjauno ceļus un tamlīdzīgi. Tā tas notiek ļoti daudzās jomās. Piemēram, tagad sajūt briesmas un uzreiz skatās apkārt: “Ēē, kur ir zemessardze?” Bet zemessardze ir apzināti novājināta.

Reklāma
Reklāma

V. Krustiņš: – Kurš to vājinājis?


– Tāda ir bijusi valsts politika. Valsts vairāk rūpējas par ārējo čaulu, nevis par zemessardzes spējām. Jautājums – cik zemessargi tiek gatavoti reālām situācijām? Notiek dažādas nodarbības mežā, lai gan diez vai reālā kaujas situācijā tas noderētu. Ja būs karš, tad galvenās cīņas notiks pilsētā. Svarīgas būs 3 – 5 dienas, kamēr kāds atnāks palīgā.

– Bet ko tad darīs zemessargi Ogrē? Uzzinās, ka Rīgā nomests desants, sēdēs un gaidīs, kas notiks tālāk?


– Es gribēju uzsvērt, ka galvenās cīņas būs pilsētā, un to mēs redzam no visiem konfliktiem – Sīrijā, Ukrainā un citur. Ko darīt zemessargiem Ogrē, ja būs kara situācija? Vispirms uzspridzināt tiltus, lai pretinieku armijas kolonnas netiek uz Rīgu. Katram būtu savs uzdevums, bet šīm darbībām jābūt koordinētām. Tai ir jābūt kā piramīdai, kur pašā augšā ir valsts, tālāk armija, zemessardze, policija un kaut kur apakšā arī tuvcīņas skola. Nevajag veidot kaut kādas pašdarbības vienības, kas tikai šķeltu valsts spēku, nevis to stiprinātu. Jāņem vērā, ka arī otra puse to var darīt. Godīgi sakot, krievu puikām interese par tuvcīņu ir lielāka nekā latviešiem. Taču mani reizēm pārsteidz valsts attieksme. Piemēram, es Ogrē esmu izveidojis vienu no labākajām tuvcīņas treniņu zālēm Latvijā. Tur ir viss profesionālais inventārs. Es piedāvāju zemessargiem – nāciet trenēties! Nē, nevarot…

– Kāpēc?


– Tas būšot nevēlams precedents…

M. Antonevičs: – Jūs jau minējāt, ka viss parasti sākas ar brutāliem konfliktiem, un, visticamāk, sākumā nemaz nebūs armijas. Taču, kā izrādās, Zemessardzei nemaz neesot pilnvaru iesaistīties iekšējo konfliktu risināšanā, tas paliek policijas ziņā. Vai tas ir pareizi?


– Noteikti ne. Es nedomāju, ka Krievija te vedīs tankus. Latvijā ir ļoti daudz uzņēmumu un īpašumu, kas pieder Krievijas investoriem, un es šaubos, vai viņu mērķis ir tos sabojāt. Ticamāki ir mēģinājumi izraisīt nesaskaņas un iekšējus nemierus. Protams, svarīga ir profilakse, lai šādus mēģinājumus novērstu jau saknē, taču ir jābūt gataviem arī nākamajiem soļiem.

– Kā jūs savā skolā audzināt jauniešos patriotismu?


– Mēs stāstām par Latvijas vēsturi – kas bija strēlnieki, kas bija leģionāri, par ko viņi cīnījās! Mans personīgais stāsts ir tāds, ka mana vectēva māsu izsūtīja uz Sibīriju, kur viņa nomira. Vectēvs negāja karot par nacistisko Vāciju un Hitleru, viņš gāja atriebt savu ģimeni un izdarīt visu iespējamo, lai tas nekad neatkārtotos. Krievijā joprojām atceras latviešu strēlniekus, tā ir kā kvalitātes zīme labam karotājam. Mums ir jāstāsta šie stāsti, lai iedvesmotu jauno paaudzi. Vissvarīgākais ir stiprināt garu un tikai pēc tam fiziskās spējas. Man dažreiz pārmet, ka tuvcīņas nodarbības esot traumatiskas. Bet izdzīvošanas mākslu nevar iemācīties, ja nedara pa īstam. Tuvcīņas skola ir laboratorija, no kuras veidojas karavīrs. Un, ja viņš satraucas par skrambām, kas iegūtas apmācībā, tad kaujas situācijai viņš nebūs gatavs.

V. Krustiņš: – Vai tuvcīņā iegūtā pieredze var noderēt arī politikā?


– Noteikti. Arī te ir ļoti svarīgi mācēt noturēt “triecienu”. Šajā ziņā, piemēram, izceļas Aivars Lembergs, kurš sev veltītos sitienus uztver ar smaidu un humoru. Tas viņam palīdz noturēties. Varētu teikt, ka politiskajā tuvcīņā viņš ir ideāls. Gan kaujā, gan politikā ir vajadzīgs vēss prāts un apziņa, ka galvenais nav ārējā forma, bet saturs.

Uzziņa


Egila Helmaņa profesionālie sasniegumi 


1993. Austrumu cīņu institūts – brūnās jostas pakāpe teikvondo.

1996. Starptautiskā kaujas mākslu asociācija Maskavā – instruktora diploms specializācijā “Universalā kaujas sistēma”.

1999. Krievijas Mācību konsultatīvais zinātniski praktiskais krievu kaujas mākslas centrs Sanktpēteburgā – instruktora diploms tuvcīņā.

2002. Kadočņikova skola Krasnodarā Krievijā – Kadočņikova stila tuvcīņas instruktora diploms ar tiesībām pasniegt tuvcīņu civilpersonām un spēka struktūrām.

2009. Krievu cīņas mākslas federācija, krievu cīņas mākslas nacionālā akadēmija – otrā līmeņa instruktors, metodiķis.

2012. Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā – sambo trenera kvalifikācija.

2012. Septītais dans “Pangamot” cīņas veidā.

2013. Kanādā, Toronto – instruktora diploms Vladimira Vasiļjeva sistēmā.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.