Latvijā
Sabiedrība

Helsinkieši savu misiju izpildīja. Kāds ir viņu tālākais liktenis? Intervija ar vēsturnieku Jāni Maurīti 14


Vēsturnieks Jānis Maurītis pie 1987. gada notikumiem veltītā stenda Kara muzejā: “Vajadzēja tikai pirmo impulsu. Un “Helsinku – 86″ grupa to deva.”
Vēsturnieks Jānis Maurītis pie 1987. gada notikumiem veltītā stenda Kara muzejā: “Vajadzēja tikai pirmo impulsu. Un “Helsinku – 86″ grupa to deva.”
Foto – Karīna Miezāja

14. jūnijs ir ne tikai 1941. gada Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Tā ir arī diena, kad 1987. gadā līdz ar cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki – 86” aktīvistu rosināto ziedu nolikšanas akciju pirms 30 gadiem pie Brīvības pieminekļa aizsākās atmoda. Vara nebija gaidījusi, ka ar latviešu un krievu valodā raidošo Rietumu radiostaciju palīdzību izplatītajam aicinājumam pie pieminekļa pieminēt padomju okupācijas varas nobendētos un represētos būs tik liela atsaucība. Nelīdzēja ne daļas helsinkiešu aizturēšana, ne dienas laikā Brīvības pieminekļa pakājē sarīkotie “riteņbraucēju svētki”. Bija pienācis lūzuma brīdis. Sākās “kalendāra nemieru” sezona, ko turpināja notikumi 1987. gada 23. augustā un 18. novembrī.

Kara muzejā saistībā ar minētajiem notikumiem atklāta izstāde “Uzdrošināšanās”, ko sagatavojusi muzeja Pēckara vēstures nodaļa un vēsturnieks Jānis Maurītis. “No sākuma domājām “Uzdrīkstēšanās”, bet tad sapratām, ka uzdrošināties latviešu valodā tomēr skan spēcīgāk nekā uzdrīkstēties – ja drīkst, tad jau visiem liela mute. Bet vispirms bija jāuzdrošinās, un tas ir helsinkiešu nopelns,” teic Maurītis, pavēstot, ka izstādē starp citu būs arī Evas Bitenieces tautas­tērps. Tas pats, kas redzams vēsturiskajās fotogrāfijās, kur viņa pirms 30 gadiem stāv pie Brīvības pieminekļa kopā ar Rolandu Silaraupu un tur plakātu “14. jūnija upuru piemiņai”.

Galerijas nosaukums

Vai tas, ko helsinkieši 1987. gada 14. jūnijā paveica pie Brīvības pieminekļa, bija revolūcija?

J. Maurītis: Helsinku grupas uznāciens, tas, ka daži cilvēki aicināja nākt pie pieminekļa nolikt ziedus, pati par sevi jau nebija revolūcija. Revolūcija bija process kopumā, – ka tur ieradās tūkstošiem cilvēku un okupācijas vara bija šokēta. Var teikt arī to, ka šī revolūcija kā PSRS, tā okupētajā Latvijā bija nobriedusi gan ideoloģiski, gan ekonomiski, gan morāli. Vajadzēja tikai pirmo impulsu. Un Helsinku grupa to deva. “Helsinku – 86” pastāvēšana tolaik bija zināma ļoti šauram cilvēku lokam. Tikai tiem, kas par spīti traucējumiem mēģināja saklausīt latviešu un krievu valodā raidošo “Amerikas Balsi” un “Brīvo Eiropu/Brīvību”. PSRS teritorijā šīs stacijas vairāk vai mazāk slāpēja, tomēr tas, ka 14. jūnijā atnāca tik daudz cilvēku, liecina, ka viņi kaut ko bija dzirdējuši. Klausījās jau arī krieviski raidošās BBC un “Deutsche Welle”, kuras netraucēja. Pieņemu, ka varbūt arī tur bija kas pateikts. Ja man tagad jāsaka, kā pats to toreiz uzzināju, pat vairs neatceros. Bet “naidīgo radiobalsu” pastāvīgs klausītājs es biju un droši vien tā arī uzzināju, jo nekādu kontaktu ar cilvēkiem, kas šo akciju rīkoja, man nebija.

Cilvēki nojauta, ka laiki mainījušies un viņus visus nesametīs milicijas mašīnās, kā tas būtu noticis vēl dažus gadus agrāk?

Jā. 1983. gadā tieši tā izrīkojās ar Latvijas Neatkarības kustību (LNK), kurā bija arī vairāki vēlākie helsinkieši. Bet, kad bija sākusies pārkārtošanās, atklātums un pārbūve… Ja skrūve atskrūvēta, process nobriedis, tad noturēt vairs viegli nevar. Vietējās varas spēkiem vien, nelietojot klaju varmācību, neko vairs nevarēja apturēt. Bet Mihails Gorbačovs Maskavā nevēlējās sapostīt savu demokrāta tēlu Rietumu acīs un komunisma uzvarai 1987. gadā neviens latvietis vairs neticēja.

Dažādās intervijās laikabiedri nosauc dažādu 1987. gada 14. jūnija akcijas dalībnieku skaitu. Runā, ka ziedus nolikuši 5000 – 10 000 cilvēku, ja pierēķina tos, kuri nāca pie pieminekļa arī turpmākajās divās dienās. Varbūt vēsturniekiem zināmi precīzāki dati?

Var jau būt, ka vairāku dienu laikā tāds daudzums savācās. Todien Bastejkalns un parks tā pakājē bija ļaužu pilns. Kādi pāris tūkstoši tur noteikti bija. Neviens jau tolaik neskaitīja. Varbūt tikai milicija ar čeku, bet man nav bijis pieejas tādiem dokumentiem, pat ja tādi eksistē. Ja jau LPSR VDK zinātniskās izpētes komisija pie tādiem netiek, kur tad mēs… Un nav jau arī skaits tik svarīgs. Vara toreiz bija šokēta par helsinkiešu uzdrošināšanos aicināt uz akciju 14. jūnijā. Tik šokēta, ka pēkšņi atcerējās par Brīvības pieminekli, kuru līdz tam vispār bija aizliegts pieminēt, un sarīkoja pie tā tieši 14. jūnijā “riteņbraucēju svētkus”. Pie pieminekļa taču bija sabiedriskā transporta galapunkts, tomēr satiksmi apturēja šo “svētku” dēļ. Doma bija, ka varbūt daži desmiti cilvēku, gribēdami nolikt ziedus, sanāks, redzēs, ka tur notiek kas cits, pastāvēs, pastāvēs un izklīdīs. Bet tā nenotika. Riteņbraucēju svētkus līdz bezgalībai vilkt nevarēja. Cilvēki pulcējās Bastejkalnā. Es pats tur biju klāt. Kalna augša bija pilna, bet nāca vēl un vēl. Ziedus lika līdz vēlam vakaram. Rīgas izpildkomitejas mašīna riņķoja ap pieminekli un skaļruņos atkārtoja: “Izklīstiet, netraucējiet satiksmi!” Pie pieminekļa pēc ziedu nolikšanas stāvēja kāds pārsimts cilvēku. Uz ietvēm laukuma malā skatītāju bija daudz vairāk. Bet neviens netika aizturēts. Cilvēki nāca arī nākamajā dienā. Pēc pāris dienām ziedus ar ūdensstrūklām “slaucīja” prom.

Par helsinkiešiem rodas iespaids kā par cilvēkiem, kas nevarēja būt pa prātam nevienai varai. Kā gan citādi viņi būtu vēlāk atstumti malā.

Tur var vilkt paralēles ar Ukrainas “Maidanu” – nevienai valdībai jau tādi cilvēki lāgā nepatīk. Tomēr nevar teikt, ka valsts viņus nebūtu atzinusi. Helsinkieši ir saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeņus. Tiem, kas veidoja šo grupu – Linardam Grantiņam, Mārtiņam Barisam, Raimondam Biteniekam, Rolandam Silaraupam, Jānim Rožkalnam, Jānim Vēverim – ir piešķirti šie apbalvojumi. Kāpēc šie cilvēki neparādās vēlāk? Tāpēc, ka helsinkieši nāca no “ierindas cilvēkiem”, nevis no elitārās inteliģences. Viņiem nebija izglītības, kādu vajadzētu, un ar šīm akcijām viņi faktiski savu potenciālu izsmēla.

Starp citu, “Helsinku – 86” programmatiskajos memorandos nemaz nav prasību par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. Tur ir vispārdemokrātiskas lietas, ko vēlāk 1988. gada vasarā pārņem Radošo savienību plēnumu rezolūcijā un LTF programmā. Īstenībā viņi arī paši ne pārāk centās virzīties tālāk. Tajā ziņā jau Jurim Vidiņam taisnība, kad viņš 1989. gada aprīlī, veidojot “Latvijas Atdzimšanas partiju” (nejaukt ar tāda paša nosaukuma partiju, kas tika izveidota vēlāk), paziņoja, ka Helsinku grupa savu uzdevumi ir veikusi. Vidiņš “Helsinkos – 86” iestājās 1988. gada janvārī un faktiski ir vienīgais, kurš pēc tam parādījās politikā, Saeimā. Viņš bija pietiekami ambiciozs. Pēc Vidiņa iestāšanās 1988. gada maijā Helsinku grupa sašķēlās, jo sākās apvainojumi, ka viens no helsinkiešu līderiem Juris Ziemelis, tāpat kā neatkarīgā žurnāla “Auseklis” redaktors Ivars Žukovskis, ir “čekas aģenti”. Bet padomājiet, cik lielā mērā cilvēks var būt “aģents”, ja viņš 20 gadus par savu pārliecību nosēdējis cietumā! Varbūt viņš kaut ko parakstīja, lai tiktu ārā, taču viens paraksts neko nenozīmē. Tāpēc es pilnībā esmu par “čekas maisu” satura un ziņotāju segvārdu atšifrējumu publicēšanu. Tad arī redzēsim patieso vēstures ainu, kurš par kuru ziņojis.

Bet es daļēji saprotu, kāpēc viņos radās aizvainojums. Linardu Grantiņu 1987. gadā ieslodzīja nometnē uz pusgadu, un ir dzirdēts, ka ar cietuma administrācijas svētību viņu tur gribēja nosist. Pēc atbrīvošanas viņu piespieda emigrēt uz Vāciju. Neveda jau kā Solžeņicinu rokudzelžos līdz robežai, tomēr trimda bija piespiedu lieta. Grantiņš pēc tam pārmeta, ka viņu neviens neaizstāvēja, ka visi klusēja, kad vajadzēja runāt. Tas bija tiešs pārmetums latviešu inteliģencei. Bija tādi cilvēki kā Jānis Peters, Džemma Skulme, Imants Ziedonis, kas toreiz tomēr jau būtu varējuši kādu vārdu sacīt. Bet viņi ļoti labi zināja robežu, ko nedrīkst pārkāpt. To arī Eduards Berklavs memuāros “Zināt un neaizmirst” atzīmē, ka rakstījis neoficiālas vēstules latviešu inteliģencei, piemēram, Peteram, bet viņš aiznesis vēstules Latvijas PSR Rakstnieku savienības kompartijas sekretāram. Tas “pa taisno” atdevis čekai. Diemžēl mums jāatzīst, ka helsinkiešu 14. jūnija uznāciena sakarā no latviešu inteliģences puses nebija nekādas reakcijas.


Kāpēc pretošanās kustības dalībnieki, kurus čeka pēc 1987. gada notikumiem piespieda emigrēt, piemēram, tas pats Grantiņš, Silaraups, vēlāk nesteidzās atgriezties atjaunotajā valstī?

Nu, Grantiņam ir veselības problēmas. Silaraups, cik stāstījis Rožkalns, joprojām tur lielu aizvainojumu, ka Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) un Gunārs Meierovics izrādīja viņam lielu neuzticēšanos, nevēlējās sadarboties. Cilvēks ir vājš, un par visiem mēs nezinām, kādi bija viņu patiesie mērķi. Es te nerunāju par “Helsinku – 86” dalībniekiem, bet vispār par to laiku. Bija cilvēki, kas toreiz piekopa “pretpadomju darbību” tikai ar vienu mērķi – tikt prom no PSRS. Viņi neticēja, ka te kaut kas var mainīties. Taču ir arī pretējais piemērs – Konstantīns Pupurs. Viņš atgriezās no ASV pēc desmit gadiem.

Kāds ir citu tā laika varoņu tālākais liktenis? Vai par helsinkieti Heino Lāmu, kurš pazuda bez vēsts 1998. gadā, jo­projām nekas nav zināms?

Jā, Lāma Rīgā iekāpa autobusā, lai brauktu uz mājām Kuldīgā, un pazuda bez vēsts. Dīvaini, kā cilvēks varēja tā pazust. Taču nedomāju, ka viņš kādam bija drauds. Viņš nebija atslēgas persona, lai ar viņu kāds tā izrēķinātos. Drīzāk tīri krimināls gadījums. Oficiāli viņš joprojām ir meklēšanā. Juris Ziemelis un alūksnietis Alfrēds Zariņš ir miruši. Mārtiņš Bariss dzīvo Liepājā, bet sabiedrībā vairs neparādās. Raimonds Bitenieks tikko kandidēja pašvaldību vēlēšanās Liepājā no Nacionālās savienības “Taisnīgums”, bet ievēlēts netika. Edmunds Cirvelis dzīvo pansionātā Vācijā. Jānis Vēveris strādā muitā un staigā mundierī. Liepājā ir arī Eva Biteniece.

Kā komentēsiet tēzi, ka LTF un radošā inteliģence atmodu it kā “piesavinājusies” vai pat “nozagusi”?

“Piesavināties”, “nozagt” ir par stipru teikts, ja atzīstam neatkarīgas valsts atjaunošanu. “Ietekmējās” būtu precīzāk. Nākamie vienkārši pārņēma viņu aizsākto. Tie pirmie Helsinku grupas cilvēki noteikti nebija tādi, kas pēc tam būtu varējuši ko būtiski ietekmēt ekonomikā, Augstākajā Padomē vai vēlāk Saeimā. Tas ir tāpat kā ar Pilsoņu kongresu, kur arī spīd cauri aizvainojums, ka “mēs bijām tie īstie”. Nevajag lolot ilūzijas. Notikumu gaitā pamatos nekas nemainītos. Ja nu vienīgi personālijās un niansēs. Bet 1987. gada 14. jūnijā helsinkiešu nopelns ir nenoliedzams. Viņi iekustināja tautas masu, pacēla karogu, taču potenciāla tālākai darbībai viņiem nebija.

LA.lv