Hermaņa Brauna fonda direktore: mūzikai ir ļoti liela nozīme mūsu dzīvē 0
Mākslai, īpaši mūzikai, ir ļoti liela nozīme mūsu dzīvē, īpaši Latvijā, kura pēc būtības ir muzikāla valsts, intervijā aģentūrai LETA uzsver Hermaņa Brauna fonda (HBF) direktore pianiste Inna Davidova.
Tomēr mākslas lomas ir ļoti dažādas – izklaidēt, iepriecināt, izglītot, paplašināt redzesloku. Tas viss mūsu prātā ir saistīts ar mākslu. Davidova visu savu mūžu, kopš 15 gadu vecuma, kad sākās viņas pirmās koncertlekcijas, vēlējās dalīties ar klausītājiem ar labu mūziku, ar labu mākslu un idejām.
“Laikam mans uzdevums dzīvē ir izglītot,” atzīst HBF direktore. Ir cilvēki, kas HBF darbības 15 gados ir apmeklējuši vairāk nekā 700 koncertus. “Jūs varat iedomāties – kāda tā ir bagāža. Mūsu pastāvīgais klausītājs ir dzirdējis izcilus stīgu kvartetus, daudzus simfoniskos un kamerorķestrus, izcilus pianistus un vijolniekus. Cilvēkiem, kas regulāri apmeklē mūsu rīkotos koncertus, mūzika ir kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, viņi bez tās vairs nevar iztikt. Manuprāt, cilvēks, kas alkst pēc mākslas, negrib, lai viņu visu laiku izklaidētu un uzskatītu par provinciāli, kuram var pārdot “trešo šķiru”,” uzskata Davidova.
Pateicoties fonda aktivitātēm, Latvijas koncertdzīvi bagātinājušas tādas jaunas tradīcijas kā ziemas festivāls “Winterfest”, astoņus gadus vasaras festivāls “Summertime”, Baha “Ziemassvētku oratorijas” un Hendeļa oratorijas “Mesija” atskaņojums ik gadu Ziemassvētku laikā. HBF lielais projekts – koncertu cikls “Pilsētai un pasaulei” – ir atzīmēts kā valstiskas nozīmes notikums kultūras jomā.
Iespēju sākt koncertu producentes darbību, par kuru bija domājusi jau sen, Davidovai palīdzēja gadījums. Viņa vienmēr bija kaut ko organizējusi, ne tikai spēlējusi klavieres, bet arī stāstījusi par mūziku. Gribēja aicināt uz Rīgu ārzemju mūziķus. 90. gadu sākumā viņa strādāja Mākslas darbinieku namā, nodarbojos ar māksliniekiem, ar koncertu organizēšanu, lekcijām. Toreiz vēl bija stipra Latvijas filharmonija, tāpēc nebija pat domas kaut ko sākt darīt patstāvīgi.
1997. gadā filharmonijas kamermūzikas festivālā Davidovai piedāvāja koncertu, kurā pašai bija jāspēlē, bet dziedātāju viņa varēja uzaicināt pēc savas izvēles. “Piedāvāju uzstāties kopīgā koncertprogrammā slavenajam basam, Krievijas Tautas māksliniekam Anatolijam Safiuļinam – klasiskam kamerdziedonim, ar kuru strādāt ir katra koncertmeistara sapnis. Mēs sagatavojām koncertprogrammu un sapratām, ka esam “muzikālais pāris” un ka mums būtu jātaisa vēl daudzas programmas. No filharmonijas nāca piedāvājums arī 1998. gadā kopā ar Safiuļinu veidot kādu koncertprogrammu. Safiuļinam ienāca prātā, ka tā varētu būt Fjodora Šaļapina jubilejai veltīta programma. Koncertam bija jānotiek 15. februārī, kad Šaļapinam ir dzimšanas diena. Janvāra sākumā uzzināju, ka filharmonijai šim koncertam nav naudas. Kad pārjautāju, ko man darīt, jo Šaļapinam veltītais koncerts bija paredzēts ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā, filharmonijas direktors Gints Kārkliņš teica: “Es domāju, ka tev jādibina sava koncertaģentūra”. Nezinu, vai viņš toreiz pasmējās par mani vai, tieši otrādi, bija sajutis, ka man ir pa spēkam to paveikt,” pastāstīja Davidova.
Davidova atzīst, ka viņai nebija, kur likties. “Sapratu, ka nekādā gadījumā negribu atteikties no koncertprogrammas kopā ar Safiuļinu. Bija ieplānotas arī pasaulslavenās dziedones Irinas Arhipovas uzstāšanās Rīgā. Arī šiem koncertiem filharmonija atteica finansējumu. Arhipovai Rīgā bija paredzēti divi koncerti: viens Rīgas Domā, otrs kopā ar studentiem Vāgnera zālē. Tā sanāca, ka Hermaņa Brauna fonda sākums bija ļoti spožs – Safiuļins ar kamermūzikas programmu un pasaulslavenā dziedone Arhipova. Arhipovas koncertiem bija sameklēti divi sponsori, kas daudz bija sasolījuši, bet pēdējā brīdī atteicās. Arhipova bija jau ieradusies Rīgā, dzīvoja viesnīcā, bet man nebija ne kapeikas viņas honorāram. Tā bija viena no retajām reizēm, kad tiešām biju izmisumā. Piezvanīju “Parex bankas” īpašniekam Valērijam Karginam uz banku. Iespējams, tā bija zvaigžņu sakritība, ka sekretāre mani ar viņu savienoja. Kargins teica: “Es zinu, kāpēc tu zvani. Tev ir vajadzīga nauda Arhipovai, bet es nedošu tāpēc, ka koncerts ir jau rīt, tu man nepaspēsi noorganizēt nekādu reklāmu.” Uz to es Karginam atbildēju, ka ne tāpēc zvanu, lai viņš man iedotu naudu, es gribu lūgt no bankas kredītu, gribu aizņemties naudu. Kargins atbildēja: “Tev taču nekā nav, ar ko garantēt kredītu”. Es atbildēju, ka garantēšu ar savu labo vārdu. “Nu labi, atnāc uz banku,” atbildēja šokētais Kargins. Es aizgāju, un pēc stundas man bija nauda. To kredītu es pēc gada atdevu. Tāds bija sākums,” atceras HBF direktore.
“Manas zvaigznes tā stāv, ka man par velti nekas nebirst, ir ļoti nopietni jāstrādā. Bet es visu mūžu nodarbojos ar to, kas man patīk, un, ja man par to vēl mazliet maksā… Es negribu pazemināt māksliniecisko prasību latiņu. Man gribas, lai koncertos uzstājas labākie mākslinieki. Ne tikai ar skaļiem vārdiem. Es uzskatu, ka kādam māksliniekam veiksme var būt ļoti aktīva, bet otram mazliet nav paveicies dzīvē, bet tāpēc jau viņš nav sliktāks mākslinieks. Tāpēc es meklēju māksliniekus ne pēc skaļiem vārdiem, bet pēc būtības,” norāda Davidova.
HBF galvenais ir atrast savu ceļu tajā publiskajā telpā, kurā ir ne tikai mūzika, bet arī teātris, opera, ir visādi alternatīvie pasākumi, kuri arvien vairojas. Man liekas, ka HBF tas izdodas, jo mums ir komanda un idejas, ko piedāvāt klausītājiem, atzīst Davidova.
