Kultūra
Kultūrpolitika

Alvis Hermanis: Visiem jau gribas kaut kā to tautisko orgasmu dabūt 16


Alvis Hermanis
Alvis Hermanis
foto – Karīna Miezāja

Sestdien, 10. martā, Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvos ALVJA HERMAŅA iestudējums ar Aivara Neibarta (1939 – 2001) dzeju “Dieviņš pillā”.

Dzejnieks, leģendāro “Līvu” tikpat leģendāro dziesmu “Bailes par ziņģi”, “Spoku koks”, “Rožu lauks”, “Ziņģe par bailēm” autors, kuru mīlīgi mēdza dēvēt par Ņurbuli, nodzīvoja nepavisam ne gludu mūžu un gāja bojā mājās ugunsgrēkā 62 gadu vecumā līdz galam nenoskaidrotos apstākļos. JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ir izrādes režisors un scenogrāfs, bet aktrise un arī kostīmu māksliniece – Guna Zariņa. Šajā sarunā ar Alvi Hermani – par latviešu dieviņa grūto ikdienu – par viņa sadzīvi, ilgām, vientulību un mēģinājumiem pilnveidot un uzlabot latviešu valodu.

Dzejnieks Aivars Neibarts ar iesirmo bārdu zināmā mērā patiesi varētu atbilst priekšstatam par latviešu dieviņu un arī to garīgo stāvokli, ko tautas valodā mēdz apzīmēt ar latvisko pillā… Vai apmēram tā uztverams izrādes nosaukuma vēstījuma zemteksts?

A. Hermanis: Vispirms jāteic, ka visi, kuri sestdien nedabūja biļetes uz Dziesmu svētku Noslēguma koncertu un četras stundas skatījās uz to rimbulīti (datora ekrānā), piemēram, tā kā es, ir aicināti uz mūsu izrādi “Dieviņš pillā”. Morālā kompensācija garantēta. Un, protams, tā ir izrāde par latvisko esenci, kur mēs varētu konkurēt ar Noslēguma koncertu.

Jo tas, kā Aivars Neibarts savā dzejā apgājās ar latviešu valodu, kā lietoja burtus, vārdus, skaņas, rada kādas jaunas valodas izgudrošanas liecinieka klātesamības sajūtu. Valoda ir tautas identitātes koncentrāts. Ļoti iespējams, tā ir vienīgais, kas apvieno uz visas zemeslodes palikušos latviešus, jo dzīvesveidi, uzskati un ikdienas ieradumi nu jau izveidojušies visdažādākie. Latviešu valoda ir vienīgais, kas mūs visus kā lielu ģimeni satur kopā.

Bez savas valodas mēs pārvērstos, kā teiktu indiāņi, par vienādiem bālģīmjiem. Bet man bail pat iedomāties tos jaunos vārdus, ko varētu radīt Ņurbulis pēc sestdienas nejēdzībām biļešu rindās.

Es, protams, saprotu, ka Dziesmu svētku estrādē nav vietas visai latviešu tautai, bet tas tomēr nebija labi, ja sestdienā jāsēž un četras stundas velti jālūr uz to virpuļojošo bumbulīti. Tomēr varēja kaut kā izdomāt, lai ātrāk tiktu skaidrībā, esi laimīgo vidū vai ne.

Tāpat kā nebija godīgi “Biļešu paradīzes” interneta veikalu atvērt pusstundu agrāk, nekā oficiāli iepriekš tika izziņots.

Starp citu, esmu laimīgs, ka mūsu teātris izsprucis no “Biļešu paradīzes”. Mūsu mārketinga speciālisti nebija mierā, ka šī iestāde iekasē no cilvēkiem maksu par interneta veikala izmantošanu. Neesmu speciālists, bet kaut kāds Zālamana lēmums dziesmu svētku biļešu sakarā jāpieņem. Jo visiem jau gribas kaut kā to tautisko orgasmu dabūt…

No Jaunā Rīgas teātra skatuves skanējis Skalbe, Brodskis, daudzi vēl tagad atceras frāzi no izrādes “Ziedonis un Visums” – kukainīt, re kā saule spīd… Kādēļ tagad tieši Neibarts?

Dzeja mani vienmēr saistījusi. Kā teicis tas pats slavenais Brodskis, dzeja ir universāla mākslas forma, kas sevī ietver gan mūziku, gan literatūru un savā ziņā pat arhitektūru. Jo kompozīcija, kā tiek veidots dzejolis, ir ļoti arhitektoniska. Man, kas pēdējos piecpadsmit gadus pusi dzīves aizvadījis prom no Latvijas, visbēdīgākajos brīžos, kad visvairāk izjutu prombūtni, tieši latviešu dzejas lasīšana bija viens no veidiem, kā dabūt sevi atpakaļ harmonijā.

Aivaru Neibartu esmu pazinis personiski. Liela daļa padomju laika sabiedrības viņu uzlūkoja kā tādu pļēguru. Taču patiesībā tajā laikā alkoholisko dzērienu lietošana bija vispārīga parādība. Šai baudai ļāvās gan mākslinieki, gan kolhoznieki, gan partijas darbinieki, visi pēc kārtas. Bet es ar Neibartu bieži biju kopā brīžos, kad viņš bija totāli un pilnīgi skaidrā. Un tad varēja just, ka viņam ir ļoti, ļoti smalka dvēsele, atvainojos par tādu patētiskumu. Mani pārsteidza un glaimoja, ka viņš pret mani, gandrīz trīs reizes jaunāku, izturējās kā pret līdzvērtīgu, kaut man tolaik nebija pat divdesmit gadu. Vēl dzīvoju pie vecākiem, kad Neibarts pāris reižu palika mūsu mājās pa nakti, guļot uz grīdas. Kad reiz nākamajā dienā mana mamma ienāca uzpost manu istabu, pa grīdu kā nosētas plivinājās mazas rūtiņu bloknota lapiņas ar pantiņiem Neibarta rokrakstā… Viņš tik bezrūpīgi gāja pa dzīvi, aiz sevis mētādams lapiņas ar pantiem, no kuriem liela daļa, esmu pārliecināts, tā arī pazuda kaut kur kosmosā. Neviens tās neieraudzīja un neizlasīja. Neibarta ģenialitātē bija kaut kas pilnīgi mocartisks. Manā saprašanā viņš ir pilnīgi ģeniāls mākslinieks. Un, ja līdz šim man bijušas izrādes par Brodski un Ziedoni, un Skalbi, un tagad taisu “Dieviņu pillā”, tas nozīmē, ka Neibarts man ir tādā pašā ģenialitātes pakāpē kā iepriekš minētie. Protams, nebiju no viņa tuvākajiem draugiem, tad būtu jārunā ar Arvīdu Ulmi, Haraldu Sīmani, viņa paaudzes cilvēkiem. Tajā laikā latviešiem, Veindenbaumu citējot, dzejnieku patiešām bija vesels bars. Bet tas bars bija pilnīgi ģeniāls. Skolas programmās iegāja Vācietis ar Ziedoni, bet aiz viņiem bija pulka, pulka Dieva dotu dzejnieku. Līdzīgi kā ar Brodski, kas aizēnoja veselu paaudzi ģeniālu dzejnieku toreizējā Ļeņingradā un visā Krievijā. Kaut kā biju nokļuvis Neibarta un viņu draugu kompānijā.

… Pie kazistiem?

Kad es iepazinos ar Neibartu, tas bija krietni pēc Kazas laika. Man Neibarts asociējās ar “Dieva ausi”, kafejnīcu toreizējā planetārijā pie Esplanādes, tagadējā Pareizticīgo katedrālē. Tur drīkstēja pīpēt, pulcējās viss Rīgas radošais andergraunds, pie kura piederēja arī Neibarts. Tautiskais hipijs. Andergraundists tādā nozīmē, ka atradās pilnīgi ārpus jebkādas padomju kultūras konjuktūras. Tas viņu atšķir, piemēram, no Ziedoņa, Vācieša vai Māras Zālītes. Jo viņš bija pilnīgi bez jebkādām cerībām kaut kur dikti publicēties, kaut gan šis tas jau iznāca.

Arī īsļaužiem, kā Ņurbulis dēvēja bērnus.

Tas bija laiks, kad rakstnieki disidenti specializējās uz bērnu grāmatiņām, kā, piemēram, arī Juris Zvirgzdiņš. Neibarts kā parādība septiņdesmitajos astoņdesmitajos bija pilnīgi mitoloģisks, līdzīgi kā gleznotājs baskājis Irbīte Latvijas pirmajā brīvvalstī. Un būt par mākslinieku ārpus konjuktūras un mākslas tirgus ir pilnīgs pretstats mākslinieka sajūtai šobrīd, kad esam pilnīgi un viennozīmīgi mākslas tirgus varā un komercija ir kaut kas tāds, no kā vairs nespējam izvairīties, jo tad kā mākslinieks vienkārši neeksistē. Nezinu nevienu mākslinieku, kas mūsdienās būtu ārpus tā dēvētā mākslas mārketinga, tādu vienkārši vairs nav. Un, ja ir, tad par viņiem vienkārši neviens neko nav dzirdējis.

Jau iepriekš ieminējos par valodu – kā Neibarts to lietoja! Unikāli. Tā it kā ir latviešu valoda, bet tajā pašā laikā viņš radīja jaunu valodas kosmosu, kas piederēja tikai viņam vienam pašam. To nevarēja sajaukt ne ar vienu citu latviešu dzejnieka rakstīto.

Izrādē caur Neibarta dzeju atklāsies viņa skatījums uz pasauli vai arī uzvedums stāstīs par dzejnieka paša likteni?

Gan, gan. Katrā ziņā tas nebūs nekāds dzejas vakars sveču gaismā. Būs pilnvērtīga izrāde.

Kādēļ Neibarta loma uzticēta tieši Gunai Zariņai?

Jā, visu izrādes laiku uz skatuves būs tikai un vienīgi Guna Zariņa. Tāpat kā Kaspars Znotiņš savulaik līda Ziedoņa ādā, tā nu Gunai tas darāms ar Neibartu. Mūsu aktieri tagad dara visu ko. Vilis Daudziņš nupat spēlēja vecmāmiņu (izrādē “Cerību ezers aizsalis” – V. K.), Gunai būs jāspēlē večuks. Pateicoties liberāļu pasaules pārveidošanas plāniem, visa tā genderu ideoloģija nu dikti modē. Un arī mēs cenšamies tai sekot (pasmaida). Dzimumam nav nozīmes. Visi spēlē visu ko. Kaut vai puķu podu, lūdzu, nav problēmu. Bet, ja nopietni, Guna, protams, arī ārkārtīgi jūt latviešu dzeju, viņa tajā ir dziļi iekšā, kas šajā izrādē svarīgi. Apjēgt un būt spējīgam valodu mīcīt kā mālu, spiest kā citronu, izjust pilnīgi ķermeniski. To tikai Guna šajā teātrī var izdarīt līdz galam.

Izrādei īpaši radīta Ingus Baušķenieka mūzika.

Vairāk zināms kā leģendāro “Dzelteno pastnieku” dalībnieks, Ingus jau pats arī diezgan arhaisks, andergraundisks, tāds mitoloģisks tēls no padomju laikiem. Sarakstījis izrādei daudzas dziesmas savā Baušķenieka stilā, kuras dziedās, protams, Guna Zariņa.

Kādreiz esat teicis, ka, skatoties savas izrādes, pašam bijis jāraud. Vai tā varētu būt arī šoreiz?

Skatīsimies patiesībai acīs. Pasaulē vairs tikai nedaudz vairāk kā viens miljons cilvēku runā latviski. Nupat, pirms nedēļas atgriezos no viesizrādēm Āzijā, biju Honkongā. Tāds milzums cilvēku, ka liekas kaut kas neticams. Turpat blakus Indonēzijā, kas nav neko diži liela valsts, šķiet, dzīvo simts miljoni. Varbūt Eiropai kopumā tiks dots mazliet vairāk laika, bet mazajām tautām klāsies plāni. Tas ir tikai laika jautājums. Izvairīties nekādi nebūs iespējams. Mūsu paaudzi citas ādas krāsas masu spiediens mūsu teritoriju virzienā varbūt tik drastiski neskars, bet par savu bērnu likteni tik drošs vairs neesmu. Tāpat kā par to, cik vispār nākotnē latviskā identitāte, valoda un kultūra būs svarīga. Arī tas nav zināms. Tāpēc šobrīd jebkura izrāde, koncerts, mākslas darbs ar latviskuma tēmu jau ir smeldzīgs. Jo mazliet izklausās pēc nekrologa.

Kad bijām nodzīvojušies līdz referendumam par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, jūs televīzijā pateicāt, ka par mazu naudu esam ieguvuši ienaidnieku sarakstu, – domājot tos, kuri balsoja pret. Vai, jūsuprāt, šobrīd valstsvīri dara gana latviešu valodas praktiskai aizsardzībai?

Varbūt par tiem nodevējiem bija teikts mazliet par šerpu, jo referenduma uzstādījums bija negodīgs arī pret krieviem. Viņiem nebija, kur sprukt. Jo tika jautāts – kas svarīgāks: māte vai dzimtene? Tas nav korekts jautājums, bet viņi bija spiesti uz tādu atbildēt. Skaidrs, ka katra valoda, piederība nācijai cilvēkus skar instinkta un zemapziņas līmenī, tiek ieslēgts izdzīvošanas instinkts. Un mums jāieslēdz arī savējais. Neviens cits par mums nerūpēsies. Tikai mēs paši. Valstiskā līmenī jābūt savtīgiem, egoistiskiem, darīt tikai mums izdevīgo un nevis to, kas politkorekti izskatās, patiktos Briselei vai ANO konvencijai par to, ka nacionālas valstis vispār būtu likvidējamas. Kas lielām valstīm neko nekaitē, mazām zemēm, neaizsargātām tautām var būt nāves spriedums. Tam jāstāv pretim. Bet man ir iespaids, ka latvieši, paldies Dievam, savā vairākumā ir konservatīva sabiedrība – šā vārda labā nozīmē – ka tautai veselais saprāts iet pa priekšu un tas atspoguļosies arī cilvēkos, kas sēdēs nākamajā parlamentā.

Varbūt savureiz cilvēki ir pārlieku konservatīvi? Daļa ļoti dusmojas, teātrī dzirdot necenzētus vārdus. Vai tādējādi dzīves patiesību var vērst mākslas patiesībā?

Man arī nepatīk necenzēti vārdi uz skatuves. Kā no teātra mākslinieciskā vadītāja no manis atkarīgs, kurus režisorus aicinu, bet man nav nekādas ietekmes, ko viņi dara savās izrādēs. Cenzūru nepiekopju. Arī savās izrādēs esmu atļāvies visu ko, bet, kā esmu teicis, jā, teātrī var darīt jebko, bet beigās vajag visu satīrīt. Nedrīkst skatītāju laist mājās ar melnu enerģētiku, netīrības sajūtu.

Izrādē “Dieviņš pillā” necenzēti vārdi neskanēs…?

Dīvaini, man nebija ienācis prātā… bet, jā, Neibartam arī ir rupji dzejolīši, bet tie ir ļoti mazzināmi. Man tādas aizdomas, ka tie nekad nebija domāti publiskošanai. Tieši tāpat kā Puškinam – viņam daži rupji pantiņi, kuri arī nebija domāti publicēšanai. Mūsu izrādē tādi nav tikuši.

Vai, iestudējot pasaulē, esat saskāries ar situāciju, kad kultūrai piesaistīta nauda pēcāk izrādījusies apšaubāma, netīras izcelsmes, kā nupat atklājies “ABLV Bank” sakarā un līdz ar tās piespiedu pašlikvidēšanos iesaldēta arī Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja būve?

Man paveicies, ka nekad nav bijusi tieša saskare ar pasaules teātru vai operu sponsoriem, taču uzskatu, ka runas par apšaubāmu un netīru naudu ir liekulība. No biznesa viedokļa jebkas ir legāls, par ko nevar ielikt cietumā. Tātad tas ir jautājums prokuratūrai. Ja runā, ka tajā bankā, lūk, apgrozījusies apšaubāmas izcelsmes nauda, tad, šo pieeju attīstot, nonākam pie secinājuma, ka jebkura nauda ir necaurspīdīga. Mēs taču nezinām, par kādu naudu cilvēks pērk biļeti uz mūsu teātra izrādi. Varbūt viņš nav maksājis nodokļus? Varbūt kaut kur tos eiro nozadzis? To nav iespējams objektivizēt un izkontrolēt. Ulmaņa laikā Latvijas pirmajā brīvvalstī Kultūras fondā nāca procenti no brandavīna. Cilvēki pirka šņabi, un no tā atlēca santīms kultūrai. Cik tad nu tīra tā nauda sanāk? Un cik tīra tagad ir zviedru banku nauda? Cik daudzi latviešu cilvēki kredītu dēļ ir bankrotējuši un bijuši spiesti atstāt bankām savus īpašumus? Nav iespējams atrast ētisku līniju, kur vienā pusē būs skaistā un tīrā nauda, bet otrā – netīrā. Tas ir absurds. Spriest par naudas “tīrību” ir tikpat liekulīgi kā ņemšanās ap čekas maisiem. Pēc manas atmiņas – mana bērnība un jaunība arī pagāja Padomju Savienībā – ar padomju varu sadarbojās visa sabiedrība, izņemot varbūt piecus cilvēkus – Gunāru Astru, Lidiju Doroņinu-Lasmani un vēl kādus trīs. Visa pārējā latviešu sabiedrība sadarbojās. Soļoja 1. maija demonstrācijās, stājās oktobrēnos, pionieros, komjauniešos… Tāpēc tagad ņemšanās ap čekas maisiem arī ir viena liela liekuļošana.

Vai ir bijuši jautājumi, kur esat radikāli mainījis savu viedokli?

Bez šaubām. Laiku pa laikam dzīve liek palūkoties uz pasauli citām acīm. Kādreiz piederēju tai nometnei, kam ultraliberālas idejas likās vienīgās pareizās. Tagad vairs neesmu globālisma piekritējs. Jo globālisms nozīmē to pašu, ko zooloģiskajā dārzā atvērt durvis visiem būriem un krātiņiem un nākamajā rītā palūkoties, kas tur palicis pāri. Tagad man ļoti interesanti novērot, kas notiek Davosas konferencē. Kā zināms, tur sanāk pasaules ietekmīgākie biznesmeņi, politiķi un spriež par nākotni. Pēdējos divos gados arvien vairāk biznesmeņu runā, ka globālismam jāieslēdz atpakaļgaita. Piemēram, Ķīnas lielākās kompānijas īpašnieks Džeks Ma Davosā izteicās, ka nākotnes bizness varētu būt mazās kompānijās līdz trīsdesmit darbiniekiem. Par Davosas konferenci var pasmaidīt, to raksturo arī kā saietu, kur savācas miljardieri un stāsta miljonāriem, kā dzīvo nabagi. Bet nav jau tā, ka manas domas mainītos no viena grāvja otrā. Savulaik piesaucu 21. gadsimta moderno pasauli, bet nu domāju – jārod jaunas proporcijas. Jo skaidrs ir viens – tehnoloģiju attīstības procesam nav nekāda sakara ar progresu cilvēciskā līmenī. Tehnoloģijas tieši otrādi veļ atpakaļ cilvēka patiesās dzīves kvalitātes. Ir muļķība saukt tehnisko attīstību par progresu. Gatavojoties studentu uzņemšanai jaunajā JRT kursā, aprunājos ar pedagoģijas laukā pieredzējušiem mācībspēkiem. Daži no viņiem man teikuši, ka jaunajai paaudzei esot grūti koncentrēties ilgāk par desmit minūtēm. Viena mana paziņa, kura Hārvarda universitātē studentiem māca aktieru meistarību, gribēja iestudēt “Romeo un Džuljetu”. Sanācis skandāls, jo daļai studentu galīgi nebijis skaidrs, kādēļ Romeo jāspēlē puisim, bet Džuljeta meitenei. Sākušās tik nebeidzamas diskusijas, ka viņa no tās idejas vienkārši atteicās.

Ja dieviņš būtu skaidrā, nez vai daudzas šodien notiekošas parādības būtu iedomājamas.

Dieviņš pilnīgi konkrēti ir pillā. To tagad redzam. Pasaule pavisam noteikti jūk prātā. Jāizvērtē vien, vai un cik lielā mērā katrs personiski esam ar mieru šajā vājprātā piedalīties.

LA.lv