Viedokļi
Aptaujas

Keišs musulmaņu rektora tēlā un vēderdejotājas. Alvja Hermaņa izrāde “Pakļaušanās” 16

Jāņa Deinata foto

Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē 9.septembrī pirmizrādi piedzīvojis režisora Alvja Hermaņa iestudējums “Pakļaušanās”, kas tapis pēc Mišela Velbeka romāna. Franču rakstnieka utopiskais romāns stāsta par situāciju 2022. gadā Francijā, kur varu pārņēmuši musulmaņi. Kādas pārdomas skatītājiem rosinājis uzvedums?

Arturs Maskats, komponists: “Vēl šodien dzīvoju izrādes iespaidā. Tātad uzvedums bijis iedarbīgs. Izrāde Jaunajā Rīgas teātrī ir sabiedriski politisks notikums – kā vēršanās pie mums pašiem un par mums pašiem. Maldīgi būtu iedomāties, ka izrāde ir par notikumiem Francijā un nākotnē. Nē, stāsts ir par mūsu pašu dzīvi, vērtībām tepat Eiropā. Alvja Hermaņa darbs ir kā rāmā dīķī iemesta bumba. Vislabākais būtu, ja pēc izrādes sāktos radoša diskusija sabiedrībā. Stāsts ir par Eiropas civilizācijas nākotni, mūsu vērtību apzināšanos un izpratni par to, kurp ejam, kas notiks nākotnē Latvijā. Varbūt šis sabiedriski politiskais izrādes vēstījums ir pat pārāks par uzveduma kā mākslas darba izraisītām izjūtām. Kaut gan režija kopumā ir ļoti precīza, man liekas, ka, piemēram, par daudz vietas izrādē atvēlēts vēderdejotājām. Toties ir izcili aktieri – gan Vilis Daudziņš, gan Andris Keišs un Kaspars Znotiņš.”

Ieva Rozentāle, LTV1 kultūras redakcijas vadītāja: “Izrāde ir ietekmīga un ietilpīga, pateicoties materiālam – Mišela Velbeka utopiskajam romānam, kas ir tās pamatā. Šo materiālu Alvis Hermanis diezgan tīrā veidā uzlicis uz skatuves. Man liekas, ka tā daļa skatītāju, kas lasījusi Velbeka romānu, būs mazāka par to, kas tagad ar izrādes starpniecību saņems Velbeka vēstījumu. Man Hermaņa uzvedums nav pārsteigums, zinot Velbeka intelektuāļa sajūtu izdzīvošanu, kas caurstrāvo vairākas viņa grāmatas. Izrādes galvenais varonis ir vecās Eiropas intelektuālis, snobs, reizē nihilists, reizē ļoti gudrs cilvēks, kas sapinies ētiskajās vērtībās. Un šī viņa iekšējā traģēdija atklājas utopiskā situācijā, kad Francijā valda musulmaņi. Tas ļoti sasaucas ar situāciju, kādā mēs principā patlaban visi atrodamies, – notiek slēpta vai mazāk slēpta cilvēcisko emociju, arī reliģiju sadursme kopējā pasaules telpā. Uzvedums varētu izraisīt izbrīnu un neticīgu sašutumu – kur nu kaut kas tāds pie mums! Bet radīt šādas emocijas varbūt arī bija izrādes mērķis. Pieļauju, ka daudzi skatītāji savas īstās izjūtas publiski nemaz nevēlētos atklāt. Kaut arī uz skatuves ir vistīrākā groteska, domāju, ka dažs labs uz Austrumu pasauli varētu sākt skatīties pavisam citādi – kā uz lielo iespēju zemi. Izrāde liek domāt par to, ka vērtību sistēma, ar ko Eiropa tā lepojas, patiesībā ir ļoti trausla. Turklāt katrai Eiropas nācijai ir savas tradīcijas un savi principi. Un mēs jau arī zinām – ja labklājības līmenis ir ārkārtīgi augsts, tad cilvēkiem zūd vajadzība pēc kaut kā tiekties vai cīnīties par sev būtisko. Izrāde ir vizuāli krāšņa, ko paspilgtina arī vēderdejotāju priekšnesumi. Mākslinieciskā aspektā izrāde ir neviendabīga. Es teiktu, ka tā pat ir kā vizuāla lekcija un romāna lasījums, nevis teātra izrāde ar izteiktu, intensīvu un spraigu darbību. Es ieteiktu režisoram uzvedumu paīsināt.”

Ieva Dzērve, koncertmeistare: “Esmu lasījusi Velbeka romānu un tāpēc uz teātri gāju ieintriģēta. Zinot Hermani, biju iedomājusies, ka viss būs izjaukts, sagriezts kājām gaisā un būvēts no jauna, taču režisors diezgan cieši turējies pie romāna sižeta un stāsta secības. Tāpēc brīžiem bija sajūta, ka uz skatuves redzamais ir tāds kā romāna atstāsts. Dažās epizodēs es pat nojautu, kāds būs nākamais teikums, un nekļūdījos. Hermanis atteicies no tās romāna daļas, kurā vairāk runāts par galvenā varoņa profesora zinātnisko darbu, atstājot nelielo epizodi, kurā jaunās musulmaņu universitātes rektors pieglaimīgi pacildina profesora disertāciju. Es ar nepacietību gaidīju Andra Keiša uznācienu musulmaņu rektora tēlā, un aktieris kā allaž bija lielisks, taču grāmatā viņa tēls man šķita raksturā krāšņāks. Kopumā gribētos izrādi vēl asāku, ar vēl kādu pipariņu. Dekorācijas ar arābu rakstiem rotāto sienu pa visu skatuvi iespaidīgas – Parīzē Arābu institūtam ir ļoti līdzīga fasāde.”

Galerijas nosaukums
LA.lv