Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
6. septembris, 2013
Drukāt

Hermanis: kultūras ministres aktivitātes jau kļūst bīstamas

LETALETA

Visiem Latvijas māksliniekiem, kuri savā jomā kaut ko ir sasnieguši, kultūras ministre liekas katastrofa, – ja līdz šim viņas aktivitātes vienkārši izskatījās anekdotiskas, tad tagad tas jau kļūst bīstami, uzskata režisors un Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis.

 

Viņš min, ka ministres aktivitātes ir bīstamas ne tikai Latvijas Nacionālajai operai (LNO), bet visai nozarei kopumā.

Režisors atklāja, ka viņam savulaik kāds cilvēks, kurš dažādās valdībās pavadījis daudzus gadus ministra amatā, reiz atzinies, ka “nacionāļi” ir partija, kas valdības iknedēļas sapulcēs visslinkāk un ar vismazāko entuziasmu attiecas pret kultūras jautājumiem.

“Kad beidzot šai partijai pienāca izdevība izvirzīt savu ministru šai nozarei, mēs esam dabūjuši kaut ko tādu, kas vēsturē ieies kā pārpratums. Nekompetence komplektā ar zināmām rakstura īpašībām kļūst bīstama apkārtējiem. Viņa pati to nekad neatzīs, tāpēc vēršos pie viņas partijas biedriem: visiem vadošajiem mākslas un kultūras darbiniekiem līdz šim bija kauns par jūsu, nevis mūsu, ministri, bet tagad tas jau kļūst bīstami mums visiem. Lūdzu, izdariet secinājumus,” pauž Hermanis.

Viņš min – ja nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK nav spējīga šim ministra postenim atrast kompetentu kultūras nozares profesionāli, tad partija izrāda klaju necieņu Latvijas kultūrai kopumā un visi partijas lozungi par latviskumu un nācijas vērtībām ir “pupu mizas”.

Tāpat režisoram ir viedoklis par notiekošo saistībā ar LNO. Viņš akcentē, ka nav Eiropā nevienas operas, kur lēmumus pieņem kolektīvi izveidota valde. “Nedrīkst būt nekādas valdes. Šis ministres izgudrojums līdzinās kolhozu izgudrojumam. Operu visur vada viens cilvēks – intendants. Arī atsauce uz darbaļaužu vēstulēm (arodbiedrību) ir pēdējais, ko drīkst ņemt vērā. Teātri ir tāds organisms, kur demokrātiskas metodes nedrīkst pieļaut,” uzskata Hermanis.

Viņš ir pārliecināts, ka kolektīva viedoklis teātros nav arguments. “Apzinos, ka tas skan augstprātīgi, tāpēc paskaidrošu – tas ir nevis tāpēc, ka teātros strādā muļķi, bet tāpēc, ka tur strādā mākslinieki, kuri vienmēr ir egocentriski motivēti. Teātros vienmēr ir vairāk ar dzīvi neapmierināto cilvēku nekā apmierināto. Tāds ir dabas likums. Jo īpaši operās strādā liels skaits cilvēku, kurus vecāki jau no bērnības ir gatavojuši žilbinošām starptautiskām karjerām, bet realitāte izrādās citāda. Orķestra bedre, koris, mazas algas un rūgtums dvēselē,” klāstīja režisors.

Pēc viņa teiktā, vēsture pierāda, ka visos gadījumos, kad teātra darbinieki sāk rakstīt sūdzību vēstules ministrijai, viņiem atliek cerēt, ka ministra amatā tobrīd ir nekompetents, toties populistiski noskaņots cilvēks. “Šādas oktobra revolūcijas miniatūrā teātra vēsturē bieži pieredzētas. Teātrī ir kā uz kuģa. Kapteinis uzņemas atbildību, un viss. Kam nepatīk, lai nekāpj virsū. Citādi vienmēr atradīsies kāds matrozis, kurš gluži kā Eizenšteina “Potjomkinā” atradīs zupā tārpu un sakūdīs visu kuģa komandu pret kapteini,” skaidroja Hermanis.

Viņš neslēpj, ka arī viņu Jaunā Rīgas teātra pirmsākumos paša aktieru kolektīvs gribēja nomest, jo viens jaunais režisors visus bija sakūdījis. Hermanis min, ka toreiz esot paveicies, jo kultūras ministre bija Ramona Umblija, kompetents cilvēks, kas zināja, kā šo “velnišķīgo mehānismu” apturēt.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+