Foto: AFP/LETA

Uldis Šmits: Hibrīdkara pirmie mērķi 13

Semjuela Hantingtona grāmatā “Civilizāciju sadursme” atrodama karte, kurā iezīmēta Rietumu civilizācijas austrumu robeža. Viens tās nogrieznis sakrīt ar Latvijas austrumu robežu. Civilizācijas nošķirošā līnija ir krietni senāka par 1918. gada 18. novembrī proklamēto un 1921. gada 26. janvārī de jure atzīto valsti. Juridiskā atzīšana apstiprināja Latvijas piederību mūsdienu Eiropas politiskajai telpai un kultūrtelpai. Bet noteicošā bija piederības apziņa, ko vēlāk 20. gadsimta realitāte un PSRS totalitārā režīma nelikumīgi ieraktie robežstabi nespēja iznīcināt. Sevis apzināšanās par Rietumu civilizācijas sastāvdaļu palīdzēja latviešiem atgūt valsti, kura starptautiski tiesiskajā izpratnē joprojām pastāvēja.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Veselam
Neviens to pat nenojauta – pasaulē populāros kosmētikas produktos vēzi izraisošas ķīmiskas vielas 800 reižu pārsniedz normu 42
Lasīt citas ziņas

Nav nejaušība, ka cilvēku prāti, pagātnes uztvere, caur kuru tiek uztverta arī tagadne un starptautisko tiesību pamatprincipi, nu kļuvuši par hibrīdkara pirmajiem mērķiem. Jo tie ir galvenie šķēršļi Kremļa “krievu pasaules” koncepcijas ceļā. Baltijas valstis minētās koncepcijas iedarbību izjuta, vēl pirms tā bija formulēta un ieguvusi klaji agresīvas izpausmes. Apzīmējums “krievu pasaule” norāda uz etnisku pieeju (vai pat Ļeņina šaustīto lielkrievu šovinismu), lai gan tiek klāstīts, ka tas vairāk saistāms ar saknēm, kultūru un pašidentifikāciju. Taču šo jēdzienu tikpat labi mēdz attiecināt uz “krievu zemēm”. Kā Krimas pussala, kas konkrētajā gadījumā nozīmēja arī zaļo vīriņu un “referenduma” piesegā veiktu aneksiju. Ukrainai atņemtās pussalas vēsture ir arī viens no piemēriem vairākkārtējai atšķirīgu civilizāciju robežu varmācīgai pārbīdīšanai, pēdējo gadsimtu gaitā īstenotu masu deportāciju viļņiem un kolonizācijai. Tāpēc Putins var apgalvot, ka Krima ir “krievu zeme” un pasludināt to par “mūsu” pretēji Krimas tatāru gribai, kuri nespēja iespaidot savas izsenis apdzīvotās teritorijas likteni. Tas, iespējams, pārvērtīsies par ko līdzīgu agrākajam t. s. Baltijas jautājumam, kad Rietumu valdošās aprindas neatzina Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iekļaušanu Padomju Savienībā. Bet neko nedarīja, lai starptautiskā nozieguma sekas novērstu, un atkarībā no politiskās konjunktūras vējiem palaikam apsvēra “realitātes” akceptēšanu vai, gluži pretēji, nāca klajā ar okupācijas nosodījumu.

Baltijas valstis tomēr netika aizmirstas. Arī tāpēc, ka tās reiz bija panākušas juridisku atzīšanu: Igaunija un Latvija 1921. gada janvārī, Lietuva – nākamā gada novembrī. Tolaik Meierovica vadītajiem Latvijas diplomātiem droši vien nācās kuluāros sastapt Ukrainas pārstāvjus, kuri tāpat klauvēja pie Antantes Augstākās padomes lēmēju un Tautu Savienības durvīm. Vienotas valsts izveidošanu 1919. gada 22. janvārī proklamējušie Ukrainas politiķi ne mazāk par latviešiem vēlējās nacionālo neatkarību. Uz Austroungārijas impērijas un cara impērijas drupām dzimusī ideja toreiz neīstenojās, bet neizzuda – tagad Ukrainā 22. janvārī atzīmē Vienotības dienu. Tā ir arī atbilde uz propagandas tēzēm, ka ukraiņi nav “īsta” nācija, lai gan šī pati propaganda viņus bieži apsūdzējusi “nacionālismā”. 1990. gada 22. janvārī viņi sastājās ķēdē no Kijevas līdz Ļvovai, kas atgādināja Baltijas ceļu, bet 1991. gada decembra sākumā deviņdesmit procenti nobalsoja par neatkarību. Padarot neizbēgamu to, ko Putins vēlāk nosauca par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Mums PSRS sairums pavēra iespēja atjaunot vēsturisko taisnīgumu un valstis, ko baltieši bija aizstāvējuši kauju laukos un diplomātisko cīņu arēnās, izkarodami brīvības pirmās desmitgades. Padomju Ukraina šajā laikā piedzīvoja represijas, kolektivizāciju un golodomoru. Ilgāku atrautību no Eiropas, kas varbūt izskaidro apņēmību šo pagātnes netaisnību pārvarēt. Kaut Hantingtona kartē vilktā civilizācijas nošķirošā līnija Ukrainu dala, un ir kāds, kurš ļoti vēlas, lai tā tiktu sadalīta pavisam reāli. Bieži sākam apzināties, “kas mēs esam”, vien tad, kad izprotam, “pret ko mēs esam”. Atskārsme ir iestājusies.