Pasaulē
Citur

Juris Lorencs: Himeras dzimšana? Ļaus attīstīties un piedzimt dzīvnieka embrijam, kurā “iestādītas” cilvēka šūnas1


Juris Lorencs
Juris Lorencs
Foto: Ieva Leiniša/LETA

Kaut kas tāds jau ir redzēts fantastikas un pasaku filmās. Neparastas būtnes – pa pusei cilvēki, pa pusei dzīvnieki. Zvēri ar cilvēka saprātu. Un cilvēki, kuri pieņēmuši dzīvnieka veidolu. Jaukteņi, mākslīgi radītas būtnes, no grieķu mitoloģijas izkāpušas himeras.

Varbūt tieši tāpēc šī ziņa no Japānas liekas tik neomulīga.

Hiromitsu Nakauči, Tokijas universitātes pētnieks, saņēmis valdības atļauju veikt vēl nebijušu eksperimentu – ļaut attīstīties un piedzimt dzīvnieka embrijam, kurā “iestādītas” cilvēka šūnas. Līdz šim šādi eksperimenti tika pārtraukti noteiktā grūtniecības stadijā, vēl pirms pilnīgas augļa iznēsāšanas.

Pētījumu mērķis esot pārbaudīt, cik labi cilvēka orgāni spēj augt dzīvnieka organismā.

Pagaidām izmēģinājumos tikšot izmantotas peles un žurkas, bet pētnieki jau raugās cūku virzienā, kuru fizioloģija ir visai tuva cilvēkam. Ja tas izdotos, tad katrs no mums (pareizāk laikam būtu teikt – tas, kurš spētu samaksāt) varētu sev izaudzēt “rezerves” sirdi, aknas vai nieres no paša cilmes šūnām. Jautājums par orgānu saderību tad atkristu gluži automātiski.

Un tomēr daudzi zinātnieki pret šādiem pētījumiem izturas skeptiski. Tiekot pārkāpta bīstama “sarkanā līnija”. Iemesls – joprojām nav īsti skaidrs, vai cilvēka gēni nespēj “iefiltrēties” citos dzīvnieka orgānos. Piemēram, smadzenēs, kas, iespējams, ļautu izveidoties saprātīgam dzīvniekam. Pagaidām tiek uzskatīts, ka šāda attīstība nav visai varbūtīga, tomēr pilnībā to izslēgt nevarot.

“Spēlēšanās ar uguni”, “Cilvēks sevi noliek Dieva vietā” – lūk, daži virsraksti pasaules medijos.

Man pašam ir aizdomas, ka ar šādiem eksperimentiem slepenībā nodarbojas jau labi sen, turklāt bez jebkādiem morāliem tabu. Iespējams, pat ar cilvēkiem – lai gan to aizliedz starptautiskā likumdošana. Mēs nevaram izslēgt, ka izmēģinājumi notiek privātpersonām piederošās laboratorijās. Tām pat nav jāatrodas kādas noteiktas valsts teritorijā, laboratoriju iespējams iekārtot arī uz kuģa, kas kursē neitrālos ūdeņos.

Ja runājam par valstīm, kas, iespējams, slepus varētu veikt šādus eksperimentus, tad prātā nāk divas iespējamās grupas. Pirmā – dažas lielvaras, pirmām kārtām kodolvalstis. Piemēram, ASV, Krievija un Ķīna. Otrā – mazākas valstis, kuras nepārtraukti izjūt eksistenciālu apdraudējumu, – Izraēla, Ziemeļkoreja, varbūt Irāna.

Katrā ziņā veikt ģenētiskos eksperimentus ir daudz vienkāršāk un lētāk nekā uzmeistarot kodoltermisko bumbu.

Šo pētījumu mērķis visdrīzāk pat nav radīt jaunu superieroci, pārdabisku monstru ar cilvēka prātu un dzīvnieka ķermeni. Drīzāk tās ir bailes kaut ko “palaist garām”, nokavēt. Tā teikt – drošības pēc, varbūt vēlāk noderēs.

Kas gan ir diezgan droši – ka daudzas valstis strādā pie mākslīgā intelekta izmantošanas militāriem mērķiem. Te nav runa par terminatoram līdzīgiem cilvēkveidīgiem robotiem, bet par automatizētām karošanas programmām, kas pašas momentāni spēj pieņemt lēmumus, kurus mērķus iznīcināt, kurā brīdī šaut raķetes vai iedarbināt pretgaisa aizsardzības sistēmas utt.

Lai gan daudzi prominenti zinātnieki ir brīdinājuši par katastrofālām sekām, kādas varētu radīt no kontroles izkļuvis mākslīgais intelekts, lielāko daļu sabiedrības tas īpaši neuztrauc – atšķirībā no cilvēka un peles hibrīdiem. Kāpēc? Jo mākslīgais intelekts ir neredzams, tas ir vien virtuāls objekts, kas slēpjas datora dzīlēs.

Un te nu mēs nonākam pie kultūru, reliģiju un civilizāciju atšķirībām. Kristīgajos Rietumos un islāma pasaulē valda uzskats, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības. Tās ir kultūras, kurās par bio­ētikas problēmām vismaz tiek diskutēts.

Saistītie raksti
Nav brīnums, ka pirmā oficiālā atļauja tik drosmīgiem, savā ziņā pat izaicinošiem eksperimentiem kā peles un cilvēka hibrīda radīšana izsniegta Japānā.

Neraugoties uz ārējo līdzību ar Rietumiem, savā dziļākajā būtībā tā ir pilnīgi atšķirīga civilizācija, kuras pamatā ir budisms un sintoisms. Reliģijas bez Dieva, bez idejas par cilvēka dievišķo radīšanu, bez grēka jēdziena kristīgās baznīcas un islāma izpratnē. Japānim, veicot ģenētiskos eksperimentus, neeksistē jautājumi “kā uz to skatās Dievs” un “vai es to drīkstu darīt”. Vienīgā ētiskā problēma šajā situācijā ir praktiska – “vai tas nav bīstami”. Bet man pašam nāk prātā līdzība ar pasaku – džins vēl nav izlaists no pudeles, bet pamodināts gan.

LA.lv