Latvijā
Sabiedrība

Hokeja plašā sirds 16

Foto – Shutterstock

Palīdzība slimiem bērniem, sociālās aprūpes centriem, pirmajiem treneriem, ekipējuma ziedošana un ēdināšanas nodrošināšana jaunajiem censoņiem – Latvijas hokejisti ir cilvēki ar plašu sirdi, kuri sabiedrībai māk sniegt palīdzīgu roku gan finansiāli, gan iedvesmot ar savu piemēru.

Latvijas valstsvienība šonedēļ Dānijā jau 22. gadu pēc kārtas uzsāk cīņas pasaules čempionāta elites divīzijā. Pie materiāla par hokejistu labdarību sāku strādāt, kad Latvijas hokeja dīķis vēl bija rāms, bet pavasara vēji to tradicionāli saduļķoja. Negaidītu rezonansi ieguva arī ziedojumu tēma, proti, 2016. gada rudenī Latvijas Hokeja federācijā varu pārņemot Viesturam Koziolam&Co, tika izplatīts paziņojums, ka izlases spēlētāji ziedos 40 tūkstošus jaunās paaudzes ripas bruņinieku atbalstam. Kas tā arī netika izdarīts. Taču saukt hokejistus par sīkstuļiem nav pamata. Šajā rakstā pieminēta tikai neliela daļa no uzrunātajiem, virkne norādīja, ka labdarībai neiet ar līkumu, tomēr vēlas to paturēt pie sevis. Tāpēc liels paldies tiem, kuri piekrita sarunai. Tā nav zīmēšanās. Vienkārši – es jautāju, viņi atbildēja.

“Man dzīve ir sakārtojusies tā, ka varu atļauties palīdzēt citiem, tāpēc arī to daru. Varbūt tas nāk no ģimenes un audzināšanas, esmu jaunākais bērns, un man mācīja palīdzēt. Protams, vispirms tuviniekiem un, ja ir iespējas vēl, tad arī citiem,” stāsta Kaspars Daugaviņš. “Piemēram, palīdzība mazturīgām ģimenēm. Tas, protams, ir plašs jēdziens. Ir tādas, kur cilvēki paši negrib strādāt, taču daudzi cenšas, dara, bet finansiāli tāpat ir grūti. Es gan tā īpaši nekad neesmu vērtējis, kurš ir pirmais gadījums un kurš otrais. Neesmu FIB aģents, vados pēc iekšējās sajūtas vai arī citi pasaka, kam palīdzība tiešām nepieciešama.”

Ziemassvētku vecīši

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Savulaik spēlējot Ziemeļamerikā, Kaspars ar komandas biedriem piedalījies pasākumā, kurā divi hokejisti sarīko Ziemassvētkus vienam bērnam no nabadzīgas ģimenes. “Kad pārstāvēju Rīgas “Dinamo”, piedāvāju to arī mūsu džekiem, viņi piekrita. Ziemassvētki man ir vieni no mīļākajiem svētkiem, dāvanu laiks. Gribu, lai vairāk priecīgu brīžu būtu arī bērniem, kuriem vecāki nevar atļauties iegādāties visu nepieciešamo. Kluba pārstāvji atrada ģimenes, teicām, lai vecāki palūdz bērnam uzrakstīt vēstuli Ziemassvētku vecītim, kādas dāvanas gribētu saņemt. Tad mēs, spēlētāji, gājām un pirkām,” atminas Daugaviņš. “Bērni, kuri nav izlutināti ar lielām dāvanām, neko superdārgu neprasa. Lielākoties kaut ko tādu, kas citiem ir, bet viņiem – nav. Atceros, Amerikā viens bērns bija uzrakstījis, ka grib “Play Station”, pazvanījām mammai, vai viņiem ir televizors. Neesot. Nopirkām arī to, lai var konsoli spēlēt.”

Reizēm viņš saskaras arī ar ne gluži godprātīgu cilvēku rīcību – nekaunīgi rakstot un pieprasot palīdzību. Vēlāk hokejists uzzinājis, ka tas pats personāžs vērsies pēc palīdzības arī pie citiem, bet jau ar citu stāstu, acīmredzot – izdomātu. “Ja man lūdz palīdzību sociālajos tīklos, neatsaucos, varbūt pāris reizes tikai tā ir bijis. Pats grūtākais ir, kad saproti, ka nevari palīdzēt visiem. “Šajos jautājumos mani vienmēr atbalsta sieva Santa, kopā skatāmies un domājam,” atzīst Kaspars. Lai arī tas nav labdarības vadmotīvs, viņš piekrīt teicienam, ka dots devējam atdodas.

Vecāku piemērs

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Oskara Bārtuļa attiecības ar Latvijas izlasi nav vieglas, par ko viņš saņēmis arī kritikas šaltis. Taču daudzi Oskaram ir pateicīgi par palīdzību, jo aizsargs pielicis savu roku, lai atvieglotu daudzu ikdienu – vai tā būtu Bērnu slimnīca, jaunā hokeja paaudze vai kāds cits palīdzības sauciens.

“Es augu pārtikušā ģimenē, acu priekšā bija vecāku rīcība – viņi palīdzēja citiem, un man tas iegājies jau no bērnības. Domāju, ka arī manas atvases redz šo piemēru, mēs kopā daudz ko darām, braucam uz bērnu namiem,” stāsta Oskars. “Ar ģimeni izdomājam visādus projektus. Piemēram, pagājušajā vasarā man un sievai bija 30 gadu jubileja, taisījām diezgan lielu ballīti un viesiem lūdzām ziedu vietā nest mantas, piemēram, lego, bet dāvanu vietā – naudu, un visu ziedojām Bērnu slimnīcai, mazie varēja aizlidot uz rehabilitācijas nometni Itālijā.”

Spilgti atmiņā paliekot viesošanās pie bērniem. “Esam bijuši sociālās aprūpes centrā “Tērvete” – kad tevi sagaida ar pašu ceptām picām, pozitīvi uzņem, pavadām laiku kopā, tas paliek atmiņā, uzlādē un dod jaunu enerģiju,” atzīst Bārtulis, piebilstot, ka, sniedzot atbalstu, cenšas arī pats piedalīties procesā, lai izprastu situāciju. “Dažreiz arī uzticos citiem. Neteikšu, ka ļaunprātīgi mēģinājuši izmantot, reizēm gan ir tā, ka bija runāts vienā veidā, bet reāli ir citādi. Taču domāju, ka ziedojums sasniedz mērķi.” Oskars uzskata, ka Latvija ir vienota un draudzīga valsts – ja kādam vajag saziedot operācijai, tas diezgan ātri tiek izdarīts.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Oskars Bārtulis izveidojis savu bērnu hokeja klubu “BHC 37”, bet visus izdevumus ar vecāku finansējumu neizdodas nosegt. “Meklējam sponsorus, pats pielieku. Svarīgākais, ka klubs attīstās un nāk vairāk bērnu,” uzsver pieredzējušais spēlētājs, kurš kopā ar citiem izlases spēlētājiem regulāri palīdz jaunajiem hokejistiem ar ekipējumu. Vasarās viņš rīko savā un Kārļa Skrastiņa vārdā nosauktu nometni jaunajiem censoņiem. “Ar Kārli par labdarību bija ļoti viegli runāt. Darām? Darām!” aizsaulē aizgājušo kolēģi atceras Bārtulis. Viņi nāk no dažādām hokejistu paaudzēm, bet sadraudzējušies 2010. gada Vankūveras olimpiskajās spēlēs, dzīvojot vienā numuriņā. “Arī mūsu ģimenes satuvinājās un joprojām ir siltas attiecības.”

Agrāk, spēlējot NHL, Bārtulis iesaistījies fondā, par katru rezultatīvo piespēli 500 ASV dolārus ziedojot labdarībai, bet par katriem vārtiem – 1000 dolārus. “Prieks, ka sportisti un komandas daudz palīdz bērniem,” viņš teic.

Gada notikums

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Kaspars Daugaviņš piebilst, ka Ziemeļamerikas hokejā un sportā kopumā labdarības tēma ir daudz attīstītāka nekā Eiropā: “Tur lielākajai daļai spēlētāju ir fondi vai arī caur klubiem piedāvā iesaistīties. Notiek visādas klubu akcijas – izrāda cieņu karavīriem, vēža slimniekiem. Kreklus parasti pārdod izsolēs un naudu ziedo.”

Tomēr arī Latvijā sporta klubi cenšas attīstīt šo jomu. “Mūsu ceļi ar sporta un tieši hokeja cilvēkiem krustojušies bieži – gan ar Rīgas “Dinamo”, gan Latvijas izlasi. Piemēram, klubs dod hokejistu parakstītus kreklus vai nūjas un mēs arēnā pārdodam par ziedojumiem. Bijušas dažādas Ziemassvētku akcijas. Naudu realizējam sociālos projektos, palīdzot bērniem ar īpašām vajadzībām. Tāpat ģimenes, kas nevar atļauties, var bez maksas apmeklēt hokeja spēles, ir bijis pat, ka 1000 cilvēku tiek uz spēli,” stāsta organizācijas “Palidzesim.lv” vadītāja Ilze Skuja.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Bērniem un jauniešiem tikšanās ar hokejistiem esot ļoti iedvesmojošas. “Esam bijuši speciālajās internātskolās, kur mācās jaunieši ar garīga rakstura un funkcionāliem traucējumiem. Viņi iepriekš nezina, ka atbrauks hokejisti, un tas ir tāds notikums, ka pusgadu vēl runā un atceras,” turpina Skuja. “It kā šķiet – sīkums, bet viņiem tas ir ļoti svarīgi. Cilvēciskais faktors ir ārkārtīgi būtisks – ka nebaidies no īpašā bērna, dodies tiešā kontaktā. Sportisti ar savu piemēru un iedvesmu viņiem var sniegt ļoti daudz. Paspiež roku un izstāsta, kāds bijis ceļš līdz panākumiem.”

Hokejisti izrādot arī personisko iniciatīvu, reiz uz aprūpes centru “Teika” veduši dāvināt trenažieri. “Tas vairāk nāk no ārzemju spēlētāju puses – viņi iedibinājuši ziedošanas kultūru. Latvieši kopumā ir nedaudz noslēgti, bet, ja pamudina un aicina, tad esam atsaucīgi. Arī sportistiem nav problēmu iesaistīties, viņi ir atsaucīgi – uzrunājot par kādu akciju, nekad nav bijis problēmu,” atzīst Skuja. Naudu labdarībai ziedojis arī kādreizējais Latvijas izlases kapteinis un galvenais treneris Oļegs Znaroks.

Kad viņš vēl pats spēlēja Latvijas izlasē, ik pavasari viens no centrālajiem tematiem bija prēmijas par startu pasaules čempionātā. Taču vīri arī mācēja dalīties, atminas kādreizējais izlases aizsargs Normunds Sējējs, piemēram, reiz esot savākuši naudu logu maiņai Bērnu slimnīcā: “Ja bija laba ideja, kas visiem patika, – čaļi atsaucās. Protams, ne vienmēr, jo katram jau bija savas vajadzības. Atceros, ka sākumā deva labdarības organizācijām, bet beigās nesaprata, kas par to naudu ir izdarīts, tad vēlāk ņēmās paši – konkrētai personai, konkrētai lietai. Neziedoja jau tūkstošus. Pāris simtus no katra, kopā 30 cilvēki – tajā laikā par šo naudu varēja kaut ko iesākt.”

Ļoti labsirdīgs cilvēks bija aizsaulē aizgājušais hokejists Sergejs Žoltoks. Pirmajos gados pēc aizbraukšanas uz ASV viņš, spēlējot fārmklubā, pelnīja strādnieka līmenī, taču kāda slima bērna ārstēšanai Rīgā iedevis 1000 dolāru. “To uzzināju tikai no kādas draudzenes, jo pats Sergejs ar tādām lietām nelielījās,” man reiz atzina viņa māte Dženija Čagina, piebilstot, ka dēla labo sirdi daudzi arī izmantojuši savtīgos nolūkos. “Viņš tā steidzās dzīvot, tik daudz bija uzkrāvis uz saviem pleciem. Tiklīdz radiem bija kādas problēmas, uzreiz vērsās pie Sergeja. Un viņš neatteica.

Aizkustinājuma asaras

Pirms četriem gadiem labdarības fondu izveidoja futbolists Raivis Hščanovičs, lai palīdzētu bērniem ar onkoloģiskām saslimšanām. Viņš lūdza sportistiem ekipējumu un pārdeva to izsolē. “Hokejisti bija vieni no pirmajiem, kas atsaucās, un masveidīgi. Lielākajai daļai pašiem ir bērni, līdz ar to viņi saprot, kas ir kas. Ar Oskaru Bārtuli un Mārtiņu Karsumu gājām uz bērnu slimnīcu. Dziedājām dziesmas, mazie bija sagatavojuši priekšnesumus. Iedomājies – tu esi istabā, kurā apkārt ir desmit ar vēzi slimi bērni, viņi ir ļoti priecīgi, dzied un tev jādzied līdzi. Protams, no aizkustinājuma var izrausties arī asaras,” Hščanovičs ir pateicīgs sportistiem par milzīgo atsaucību.

Hokeja vārtsargs Ivars Punnenovs divus pavasarus pēc sezonas beigām Šveicē piekrāmējis savu automašīnu ar vārtsargu ekipējumu un vedis uz dzimteni savam kādreizējam trenerim Ģirtam Ūdrim, kurš tos tālāk nodevis mazajiem censoņiem. “Zinu, ka jaunie vārtsargi, kas saņem šo ekipējumu, ir laimīgi, jo pats savulaik 10, 11 gadu vecumā dabūju kājsargus, kurus, kā man teica, bija pircis Artūrs Irbe. Tāpat vienus dabūju arī no Edgara Masaļska, lietotus, ar uzvārdu virsū. Man daudz par lielu, tomēr vārtsargi var izmantot. Biju bezgala lepns un laimīgs, gāju uz treniņiem ar papildu motivāciju,” stāsta Ivars.

Latvijas Hokeja federācijas kādreizējais ģenerālsekretārs Māris Baldonieks uzsver Artūra Irbes un Sanda Ozoliņa ieguldījumu hokeja tradīciju turpināšanā: “Agrāk viņi hokeja skolas internāta audzēkņiem apmaksāja ēdināšanu. Artūrs ar NHL palīdzības fondu starpniecību rada iespēju palīdzēt, veda inventāru. Arī es mēģināju Zviedrijā dabūt lietotas mantas, 90. gados tas bija ļoti būtiski. Tagad daudzi atmet ar roku – nevilkšu mugurā to, kas kādam jau bijis, bet tie bija citi laiki, inventārs bija dārgs un nevarēja jau nemaz īsti nopirkt. Ar mazajiem izmēriem varēja trīs paaudzes izaugt.”

Aizsargs Artūrs Kulda ir devis ekipējumu labdarības izsolēm. “Mēs ar sievu Rīgā bieži vedam mantas – tehniku, apģērbu – uz vietām, kur tās savāc un nodod tālāk. Agrāk par to nezināju, bet sieva ir malacis, arī dzīvnieku patversmēm vedusi pārtiku.” Kaspars Daugaviņš arī viesojies suņu patversmēs, vecākiem jau otrais četrkājainais draugs iegūts tieši tur. “Pašam pagaidām nav suņa, jo karjera neļauj – grūti būtu izvadāt līdzi, man patīk lieli suņi. Bet noteikti būs!” viņš nosaka.

Paldies, trener!

Basketbola zvaigzne Kristaps Porziņģis pēc pirmās sezonas Nacionālajā basketbola asociācijā savam pirmajam trenerim Edvīnam Sprūdem dāvāja 50 tūkstošus eiro. “Latvijas hokejā nav tādu nostāstu, ko savulaik dzirdēju no Maskavas “CSKA” direktora Sergeja Gimajeva – NHL čaļi pēc pirmās sezonas aizveda viņu uz autosalonu – izvēlies mašīnu, otrs dzīvokli nopērk labā rajonā, trešais vienkārši iedod čemodānu ar naudu,” teic daudzus izlases līmeņa hokejistus izaudzinājušais treneris Ēriks Miļuns, piebilstot, ka svarīga ir mēroga apzināšanās. Jā, daži latvieši ir dabūjuši miljonu līgumus, bet tāpat viņi visi kopā nav nopelnījuši tik, cik ar nākamo līgumu dabūs Kristaps Porziņģis.

“Man ir paveicies ar audzēkņiem,” turpina Miļuns, “kas kaut ko sasnieguši, un ir stāsti uz abām pusēm – gan tādi, kur ar prieku un lepnumu atceras, gan arī tādi, kur nekādi īpaši pateicības vārdi nav bijuši. Ar to es domāju emocionāli, nevis dāvanas. Lai gan Ralfs Freibergs katru pavasari pēc sezonas kaut ko simbolisku atved, agrāk arī Armands Bērziņš. Man katru gadu uz vārdadienu ir salidojuma spēle, uz kuru sapulcējas bijušie audzēkņi, pēc tam arī viskiju iedzeram. Ir patīkami, kad pat pēc daudziem gadiem nāk klāt un saka – paldies par tiem laikiem, dzīvē iegūtais rūdījums ir ļoti palīdzējis. Piemēram, režisors Miks Ozoliņš, atbraucis no ASV, sacīja, ka bez hokejā gūtās pieredzes būtu daudz grūtāk tur izdzīvot. Tāpat cilvēki, kas darbojas dažādos biznesos.”

Hokeja trenerim Jevgeņijam Banovam šoziem tika veikta gūžas protezēšanas operācija, kurai naudu iedevis kādreizējais audzēknis Oskars Bārtulis. “Oskars mani uzaicināja pakonsultēt savu bērnu komandu. Pēc tam runājām, un es teicu, ka man vajadzīga operācija, varbūt var ar citiem maniem audzēkņiem sazināties – Gunti Galviņu, Mārtiņu Karsumu. Ja samestos, būtu ļoti pateicīgs,” stāsta Banovs. “Oskars pateica – trener, es pats jums palīdzēšu, un nākamajā dienā pārskaitīja trīs tūkstošus eiro. Tagad staigāju bez kruķiem, liels paldies, un es atkal labprāt palīdzēšu viņa komandai. Bārtulis ir labs puika, uzaicināja mani ar sievu uz savu 30 gadu jubileju, bija krāšņas svinības Jūrmalā. Audzis kārtīgā ģimenē.”

Palīdz iekārtoties

Savukārt treneris Igors Smirnovs ir pateicīgs Kasparam Daugaviņam par dēla Denisa karjeras veicināšanu. “Kad Kaspars spēlēja Ženēvā, komandai bija ļoti laba sezona un viņi jaunatnes sistēmai meklēja divus ārzemniekus, 1999. gadā dzimušus puišus. Kaspars piedāvāja man, aizbraucām uz četrām dienām vizītē, dzīvojām pie viņa mājās, mūs visur izvadāja, parādīja. Vasarā klubs piedāvāja aizbraukt uz nometni, un pēc tam Deniss tur palika, tāpat arī Sandis Smons. Domāju, ka tā bija ļoti laba izvēle, jo tur sagatavošanās process ir augstākā līmenī.” Šosezon Smirnovs bija “Servette” kapteinis, rezultatīvākais spēlētājs un kļuva arī par Šveices U-20 čempionu.

Vēlāk Ženēvā nokļuva arī Normunda Sējēja dvīņi Nils un Nauris. “Nav jau tā, ka es izkārtoju, puikas paši visu pierādīja laukumā. Es vienkārši devu iespēju atbraukt un parādīt savu meistarību. Iepatikās vadībai un piedāvāja palikt,” Daugaviņš nevēlas liekus laurus, taču atzīst, ka viņam rūp tas, kas notiek ar Latvijas hokeju, jauno paaudzi. “Gribu, lai viņi progresē. Man savā ziņā dzīvē paveicies, ka biju pareizajā laikā un pareizajā vietā, vēlos arī viņiem dot to pašu.”

Latvijas izlases galvenais treneris Bobs Hārtlijs par treneri strādā 30 gadus un teic, ka pateicībā no spēlētājiem saņēmis pulksteņus, dāvanu kartes, bet īpaši silti ir hokejistu vecāku un sievu atzinīgie vārdi. “Ticu, ka trenēšana ir labākais darbs pasaulē. Tas ir jautri, izaicinājums katru dienu, allaž jauns stāsts, kad ierodies hallē,” uzsver Hārtlijs. “Komandas nepārtraukti mainās, arī šobrīd gatavojoties pasaules čempionātam. Trenēšana ir cieņas jautājums, tu nekad nevari būt labs visiem spēlētājiem, taču jāizturas ar cieņu. Man ļoti patīk, kad apkārt ir daudz labu cilvēku, tāpēc arī ļoti izbaudu darbu ar Latvijas izlasi. Federācija, fani – visi ir tik aizrautīgi.”

LA.lv