Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
5. jūlijs, 2016
Drukāt

Honkonga un Makao – cita Ķīna

Honkongas gaismu simfonija – krāšņā debesskrāpju izgaismošanas izrāde. Skats no kuģīša klāja. Foto - Māris AntonevičsHonkongas gaismu simfonija – krāšņā debesskrāpju izgaismošanas izrāde. Skats no kuģīša klāja. Foto - Māris Antonevičs

Kas nāk prātā, ieraugot sarkanu divstāvu autobusu? Protams, Londona! Bet ja nu buss brauc pa sliedēm un drīzāk izskatās pēc tramvaja? Nekas pārsteidzošs, jūs vienkārši esat Honkongā.

Honkongā divstāvīgi ir gan tramvaji, gan autobusi, un ne jau tikai divstāvīgie transporta līdzekļi ir vienīgā un galvenā saistība ar Lielbritāniju. Saites ir senas un īpašas. Pēc tā sauktajiem Opija kariem 19. gadsimtā Honkonga nonāca britu valdījumā un, vairākas reizes mainoties juridiskajam statusam, tādā atradās līdz pat 1997. gadam, kad svinīgi tika nodota Ķīnas Tautas Republikai. Tomēr Honkonga turpina saglabāt īpašas privilēģijas – savu naudu, karogu, himnu un administratīvo aparātu, vienīgi bez armijas un ārlietām. Īpašo statusu izjūt arī ceļotāji no Latvijas – atšķirībā no Ķīnas te ieceļošanai mums vīzas nav vajadzīgas.

Subjektīvi vērtējot, es teiktu, ka mūsdienās Honkongā dažādu kultūru ietekmes proporcija varētu būt apmēram šāda: ķīniešu – 60%, britu – 30%, citas – 10%. Nav nekā pārsteidzoša netālu no ķīniešu zemnieku tirgus un budistu tempļa pēkšņi nokļūt ielā, kur viens pie otra rindojas angļu stila bāri, turklāt ar attiecīgu publiku iekšā. Un, protams, angļu valoda, kurā, šķiet, runā gandrīz visi vietējie, tāpēc komunikācijas problēmas rodas reti, un vietējie paši steidz palīdzēt, redzot, ka ārzemnieks apjucis pēta sabiedriskā transporta shēmu. Nākotnē tādu izpalīdzību gan varētu apgrūtināt kāda cita tendence. Nevar nepamanīt, ka Honkongu, iespējams, ātrāk nekā pārējo pasauli pārņēmis moderno tehnoloģiju trakums, kad jaunākā modeļa “iPhone” tālrunis ir gandrīz vai obligāts aksesuārs. Braucot metro, kādā brīdī paveros apkārt, un pēkšņi secinu, ka vagonā ar simt pasažieriem nav gandrīz neviena, kurš nebūtu ieurbies savā mobilajā aparātā.

 

Gaismu simfonija

Tā kā Honkongā esmu tikai dažas dienas, atmetu domu par garām pastaigām kalnu takās un vietējām pludmalītēm, jo laika ap­stākļi šoreiz nav piemērotākie – migla, mākoņi, brīžiem lietus… Izrādās, arī šajā ziņā Honkonga cenšas līdzināties savai kādreizējai metropolei Londonai. Patīkamākie laika apstākļi te esot rudenī – oktobrī un novembrī. Taču neatkarīgi no klimata obligāts pasākums ir brauciens ar kuģīti no Honkongas salas uz Kovlūnas pussalu. Vēlams to darīt ap astoņiem vakarā, kad sākas slavenā gaismu simfonija – krāšņa debesskrāpju izgaismošanas izrāde. Ja izvēlas “Star Ferry” (“Zvaigznes prāmi”), tad uz vispārējās Honkongas dārdzības fona brauciens šķiet neticami lēts – 2,50 Honkongas dolāri (ap 0,30 eiro). Pasākums gan ilgst tikai apmēram desmit minūtes. Protams, ir iespēja doties arī garākā un dārgākā kruīzā ar vēsturiska izskata burinieku.

Vakarā Kovlūnā būtu grēks neaiziet uz nakts tirgu Tempļa ielā. Tas ir tāds savdabīgs mikslis, kas atgādina kaut ko no suvenīru veikala, kaut ko no krāmu un lupatu tirgus, kaut ko no ķīniešu mākslas izstādes. Taču pats labākais te ir ielu ēstuves. Apsēdies, pasūti, piemēram, nūdeles ar cūkgaļu un jasmīnu tēju, vēro apkārtējo drūzmu. Lūk, te ir īstā Ķīna, vairs nekādu britu piejaukumu! Honkongas vietējā vara uz šo tirgošanās haosu gan skatās mazliet šķībi, jo vēlas saglabāt sakoptas un attīstītas pilsētas tēlu. Februārī, kad tika svinēts ķīniešu Jaungads, izcēlās diezgan nopietnas sadursmes, jo policija nojauca nelikumīgi uzslietos ielu tirgoņu stendus. Tas savukārt izraisīja neapmierinātību sabiedrībā, kura patstāvīgi bažījas par iespējamo skrūvju pievilkšanu no Ķīnas valdības puses. Īpaši plašas demonstrācijas – tā sauktā lietussargu kustība – Honkongā notika 2014. gadā. Tā sākās kā protests pret vēlēšanu sistēmas izmaiņām. Tomēr konflikts tika atrisināts ar kompromisu palīdzību, un, ja neskaita minēto incidentu februārī, šobrīd Honkongā ir mierīgi.

 

Saskaiti Budas!

Ja gribas vēl lielāku mieru, tad, protams, vajag doties uz budistu tempļiem – to Honkongā ir daudz. Vecākais un slavenākais ir “Man Mo” templis. Tas ir ļoti mazs, burtiski iespiests starp debesskrāpjiem. Vietējie ienāk, aizdedzina vīraka kociņu saišķīti un dodas tālāk savās gaitās. Tempļa nosaukumu veido divu vārdu – literatūras dieva Man un kara dieva Mo – interesanta kombinācija. Bet vai tad kāds apšaubīs, ka izglītība un drošība arī mūsdienās ir ļoti nozīmīgas?

Cits tūristu iecienīts templis un klosteris ir “Cha Lin” ar tam blakus esošo “Nan Lian” dārzu. Šī vieta rada mānīgu senuma priekšstatu, jo patiesībā tai nav pat simts gadu. Skaisti, lai arī nedaudz mākslīgi – spilgti, krāsaini namiņi, dīķis ar zivtiņām, improvizēts ūdenskritums, noslīpēti akmeņi un bonsai kociņi kā tādā Austrumu gleznā. Oriģinālāks ir “Desmit tūkstošu Budu” klosteris. Vai tiešām Budas figūriņu tur ir tik daudz? To nav iespējams pārbaudīt. Kamēr pacietīgi kāpju kalnā, viņi visi mani uzlūko: smaidoši, viltīgi, labsirdīgi, vaļīgi un apgaroti – spēj tik tvert šo skulptūru noskaņas. Bet kalna galā ir vēl daudzi citi Budas. Jāpiesēž, jāatvelk elpa… Tā kā klosteris atrodas nomalē, arī apmeklētāju te nav daudz.

Tūristu vidū populārākais ir “Po Lin” klosteris Lantau salā netālu no Honkongas starptautiskās lidostas. Tur Budas skulptūru nav tik daudz, toties ir viena, kas pārspēj visas, – 1993. gadā atklātais 34 metrus augstais bronzas tēls ir ne vien milzīgākais Buda Honkongā, bet arī viens no lielākajiem pasaulē.

 

Makao – spēlē, spēlē…

Netālu no Honkongas atrodas vēl viens interesants reģions, kur vērts iegriezties un kādu laiku uzkavēties. Makao. Honkonga ir kādreizējā britu kolonija, bet Makao jeb Makau agrāk atradās Portugāles kontrolē, un arī šī ietekme joprojām jūtama – galvenokārt arhitektūrā un virtuvē, jo portugāļu valodu man nekur neizdevās saklausīt.

Makao ierados vēlā vakarā. Lidosta ir mazāka nekā Honkongā, un arī pirmais iespaids pieticīgs, taču, nedaudz pabraucot centra virzienā, var palikt atvērtu muti, apžilbstot no neona gaismām un celtņu izmēriem. Kā tādā Lasvegasā! Makao arī ir Āzijas Lasvegasa – viens pie otra te slejas milzīgi kazino, kuru veidotāji, šķiet, to vien domā, kā izskatīties lepnāk par kaimiņu. Uzcelt Eifeļa torņa kopiju oriģinālā augstumā, iemontēt telpās Venēcijas Lielā kanāla butaforiju, pa kuru peld īstas gondolas un tradicionālajos venēciešu apģērbos tērpti laivinieki dzied itāļu meldiņus. Un, lūk, arī pats lielākais kazino – “Grand Lisboa” – kā gigantisks lotosa zieds.

Intereses pēc ieeju vienā spēļu zālē, un tas sagrauj manu filmu radīto priekšstatu par kazino apmeklētājiem. Te nav bagātu kungu smokingos un dāmu vakarkleitās, kas spēlē pokeru, lēni malkojot martini kokteiļus. Pārsvarā tie ir ļoti vienkārši tērpti ķīniešu strādnieki, kas, šķiet, ieradušies nospēlēt savus grūti krātos ietaupījumus. Nedaudz skumja aina… Bet to, protams, var gaisināt, apstaigājot Makao vēsturisko centru, kur ir liela iespēja uzdurties kādam ielu priekšnesumam vai pavērot ceļotāju grupas, kas priecājas kā bērni par iespēju nobildēties uz Sv. Paula katedrāles drupu fona.

 

 

Pievienot komentāru

Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+