Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. jūnijs, 2013
Drukāt

Horvātijas žurnālists: iestāšanās ES nebija iekšpolitisko cīņu temats


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Jūnijā Latvijā viesojās Horvātijas sabiedriskā radio un televīzijas žurnālists Dražens Korda, kura darba uzdevums bija Latvijā izveidot dokumentālo radioraidījumu par Latviju un tās pieredzi Eiropas Savienībā. Lai palūkotos uz Horvātiju un tās dalību ES ar horvātu acīm, kādā jūnija vakarā ielūdzu kolēģi uz interviju.

 

– Horvātijai vien jāsagaida 1. jūlijs, un tā oficiāli būs ES dalībvalsts. Kāpēc horvātiem ir svarīgi būt Eiropas kopienā?

– Pat bijušās Dienvidslāvijas laikos horvātiem bija spēcīgas saiknes ar Rietumeiropu. Kaut arī Dienvidslāvija bija komunistiska valsts, tā bija atvērtākā no tā saucamajām Austrumbloka valstīm. Daudzi horvāti jau 60. gados devās peļņā uz Rietumeiropu, galvenokārt Vāciju. Arī kara laikā tika domāts par integrāciju ES. Politiskā elite oficiālā līmenī definēja, ka divi galvenie Horvātijas ārpolitikas mērķi ir iestāšanās ES un NATO. Atbalsts iestājai ES jau 90. gados bija ļoti liels, mēs gaidījām lielāku politisko atbalstu no Eiropas kopienas, piemēram, novērotājus kara plosītajās vietās. Pēc kara nācija psiholoģiski distancējās no tā saucamā Balkānu mantojuma. Tomēr vēlāk Horvātijas politikā liela uzmanība tika piešķirta reģionālajai sadarbībai, un mūsdienās Horvātijas valdība atbalsta savus kaimiņus ceļā uz ES. 2009. gadā mēs iestājāmies NATO. Viens no mērķiem tad jau tika sasniegts. Daudzi horvāti atceras, kā pēc Bukarestes samita, kurā tika pieņemts lēmums par mūsu uzņemšanu NATO, uz Zagrebu atbrauca ASV prezidents Džordžs Bušs.

Daudzi atceras, kā viņš teica runu Zagrebas centrālajā laukumā, sakot būtisku frāzi: “Neviens vairs neuzdrošināsies jums uzbrukt!” Mūsu drošības garantija bija sasniegta, kamēr kaimiņvalstīs vēl pastāv nestabilitāte.

– Bieži latvieši, kas bijuši Horvātijā, slavē tās ceļu infrastruktūru. Kā šis veiksmes stāsts attīstījies?

– Viens no Horvātijas valdības projektiem bija lielceļš no Zagrebas uz Splitu. Toreiz tas bija vēl nekad nepabeigts sapnis no 1971. gada kustības “Horvātu pavasaris” bijušās Dienvidslāvijas laikā. 70. gados šī liberālā kustība iestājās par lielāku autonomiju zem komunistu varas. Ceļš bija sens sapnis, kas vijās cauri gadsimtiem. Tika savākta nauda ceļa būvniecībai, taču pret šo kustību iestājās Belgradas režīms. Leģendas vēsta, ka savāktā nauda izmantota ceļu projektiem Serbijā un citur bijušajā Dienvidslāvijā.

2000. gadu sākumā solījums tika īstenots, kas bija tā laika valdības apsolījums, un tika izbūvēts gan ceļš uz Splitu, gan citas šosejas. Kad vēlēšanās sociāldemokrātu valdība Ivicas Račana vadībā zaudēja Horvātijas demokrātiskajai apvienībai, pēkšņi lielceļu būvniecības izmaksas sāka pieaugt. Parādījās arī ziņas par korupciju vairākos ceļu būvniecības līgumos. Ceļu būvniecība atsaucās uz IKP pieaugumu 2003. gadā pēc 90. gadiem, kad valsts IKP bija raksturīgs kritums.

– Kāds pašlaik ir Horvātijas iedzīvotāju dzīves standarts? Ko horvāti var atļauties?

– Deviņdesmitajos realitāte bija kara bēgļi, kā arī rūpnīcu slēgšana. Daudzi cilvēki nonāca uz ielas. No 2001. līdz 2007. gadam dzīves līmenis strauji auga. Vidējās algas bija daudz lielākas nekā Latvijā un citās Centrāleiropas valstīs, tikai Čehijā un Slovākijā tās bija lielākas. Horvātijā rūpnīcu slēgšanas dēļ daudzi cilvēki palika bez darba un samērā jauni cilvēki bija spiesti doties pensijā. Uz pensiju sistēmu ir uzlikts milzīgs slogs. Finanšu ministrs Slavko Liničs izteicies, ka Horvātija spēj atļauties pusi no finansējuma pensijām. Pašlaik mums ir 0,5 procentu IKP kritums un tiek izteiktas prognozes, ka nākamgad varbūt būs pieaugums par 1,2 procentiem.

Horvātija ir dziļā krīzē kopš 2008. gada. Mums gandrīz nav ārzemju investīciju, algu līmenis stagnē vai iet uz leju. Horvātijas ārējais parāds ir ap 55 procentiem no IKP un tuvojas 60 procentu atzīmei, kas ir pieļaujams ES.

– Kā pašlaik finansiāli klājas Horvātijas tautai?

– Cilvēki ir ļoti satraukušies par nodarbinātību, jo ir augsts bezdarbs. Valstī darbojas arodbiedrības, tās ir rīkojušas vairākus streikus. Lai uzlabotu valsts finansiālo situāciju, valdība vēlas samazināt dažādas priekšrocības strādājošajiem, solot, ka tās tiks atjaunotas, kad situācija valstī būs labāka.

Attiecībā uz esošo Zorana Milanoviča valdību sabiedrībā aug neapmierinātība. Mums bija referendums par dalību ES, taču tajā iestāšanās tika atbalstīta ar mazāku īpatsvaru nekā iepriekšējās aptaujās. Šāds samazinājums skaidrojams ar ekonomiskajām problēmām un arī tiesas prāvām pret horvātu ģenerāļiem.

– Vai Horvātijas sabiedrībā aug eiroskepticisms?

– Cilvēki, kurus varam saukt par striktiem eiroskeptiķiem, ir margināla grupa. Premjera Ivicas Račana valdīšanas laikā starp partijām tika panākta vienošanās, ka iestāšanās ES ir nacionālais mērķis, un to partijas nedrīkst izmantot savstarpējās cīņās. Tas ļoti palīdzēja laikā, kad notika Horvātijas sarunas par iestāšanos ES. Tiesa gan, eiroskepticisms ir lieta, kas sastopama cilvēku ikdienas dzīvē un medijos. Tas varbūt skaidrojams ar valsts ekonomisko situāciju. Par iestāšanos Horvātijā nav eiforijas, taču cilvēki saprot, ka nav citas alternatīvas kā ES. Tomēr cilvēkiem, redzot eirozonas krīzi, radusies sajūta, ka mēs nākam uz ballīti, kad tā ir beigusies. Ja runājam par svinībām – tās valdība rīkos 30. jūnijā, taču tās atbilstoši taupības laikiem būs pieticīgas.

– Kas ir mūsdienu Horvātijas ekonomikas pīlāri?

– Viens no pīlāriem ir tūrisms. Kaut arī industrijai ir savas problēmas, pēdējos septiņos gados šī nozare plaukst. Horvātijai esot Dienvidslāvijas sastāvā, jau 80. gados mūsu valsts bija populārs galamērķis. Kara laikā tas tika aizmirsts, taču tagad mūsu valsts ir viens no topa galamērķiem pasaulē. Ienākumi no tūrisma ar katru gadu pieaug.

Horvātijā liela nozīme ir kuģu būvniecībai, taču ES pieprasīja restrukturizāciju, kuģubūvētavas bija zem spiediena, un dažas no lielajām kuģubūvētavām tika privatizētas vai pārdotas. Liela kuģa uzbūvēšana valsts IKP dod miljoniem dolāru. Mums ir daudz mežu, ražojam mēbeles, attīstīta ir arī farmācijas industrija. Rīgā redzēju garšvielas “Vegeta” reklāmu – tās ražo starptautiski zināmais koncerns “Podravka”, kas vēl joprojām pieder valstij. Pašlaik viens no lielajiem stāstiem ir mēģinājumi Adrijas jūrā atrast dabasgāzi un naftu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+