Kultūra
Literatūra

Nav pienākuma tamborēt cukurotas mežģīnes. Saruna ar Daci Judinu 0


Dace Judina
Dace Judina
Foto – Timurs Subhankulovs

Rakstniece Dace Judina-Nīmane ir viens no latviešu literatūras fenomeniem – viņai iznāk vismaz pa vienam romānam ik gadu, turklāt rakstīšanas laikā Dace kopā ar dzīvesbiedru Arturu Nīmani apmeklē bibliotēkas, uzstājoties ar īpaši sagatavotām programmām, kurās skan gan dziesmas, gan dzejas un prozas lasījumi.

Nupat Dacei klajā nākusi desmitā grāmata – detektīvromāns “Ceturtais kauliņš”, kura lasītājiem ir lieliska iespēja kopā ar Annu Elizabeti izmeklēt dzimtas noslēpumus Austrijā un pētīt varas tīklus tepat Latvijā. Dzimtas saknes rakstniecei šķiet tuvs un svarīgs temats – nesen “Lauku Avīzes” apgādā iznāca dzimtas triloģijas pirmais romāns “Septiņi vakari” (Ozoli. Dzimtas un māju stāsts).

Galerijas nosaukums

Zinām, kā Dace Judina ienākusi rakstniecībā un kādēļ tieši detektīvromāna žanrā, bet jāatzīstas godīgi – neko daudz nezinām par tevi pašu. No kuras puses nāk dzimta, kuras sakņu spēks jūtams katrā tavā grāmatā?

Esmu dzimusi Rīgas 1. slimnīcā, tātad tīrasiņu rīdziniece, tepat Krišjāņa Valdemāra un Elizabetes ielas stūrī pavadīta bērnība. Tēva un mātes dzimtas nāk no Zemgales – tēva dzimta no Dobeles, mammas – no Rundāles puses. Cik esam izpētījuši par dzimtas mājām “Mazzeltiņiem”, jau 1707. gada dvēseļu skaitīšanā māja ierakstīta kā pilntiesīga saimniecība ar ēkām un infrastruktūru, pēc būves tipa tā varētu būt celta tūkstoš sešsimto gadu vidū. Dzimtas saknes ir vēl senākas. Šodien tā ir plaša un sazarota, dzimtas koks aizņem 8 x 4 A4 lapas blīvā tekstā un zīmējumos.

Arī plašām dzimtām parasti ir viens vārds, zem kura visi pulcējas. Kāds ir tavējais?

Ārenti. No manas memmītes, mammas mammas, puses ir Skujas, no vectēva – vispirms Zeltiņi, tad Ārenti, no tēva puses – Judini. Daudz kas izpētīts un apkopots, bet ir lietas, par kurām vēl vajadzētu izrunāties. Labi, ka mūsu dzimtā nav paraduma slēpt skeletus skapī, lai gan vecākie dzimtas locekļi reizēm šo to nestāsta… Grūti atrast vecos dokumentus, jo Jelgavas un Mežotnes baznīcas arhīvs ļoti cietis Otrajā pasaules karā, tur gāja pāri frontes līnija, viss bija sabumbots un nodedzis. Bet tas tikai mudina rakt dziļāk. Āķis lūpā, meklē policijas arhīvos un, kad atrodi, – uhh!

Kas uzkurina interesi par dzimtas vēsturi?

Ja nezini vakardienu, kāda var būt rītdiena? Vai var būt puķe bez saknēm? Ieliec vāzē, tā nozied, un cauri. Ir vajadzīga piederības sajūta. Mēs ironizējam par vācu un britu cacismu – kā viņi pēta, no kuras dzimtas tu esi. Tāpat amerikāņiem – ASV iedzīvotāju sastāvs taču veidojās no četrām plūsmām, un tad nu katrs šķetina savu dzimtas līniju atpakaļ līdz senčiem, kuri no “Maijpuķītes” nokāpuši (kuģis “Mayflower”, ar kuru 1620. gadā 102 angļu separātisti aizceļoja uz Ameriku. – L. K.), vai līdz Viljama Iekarotāja laikiem, bet visi pārējie ir fui. Negribu teikt, ka mums vajadzētu iet šo ceļu, bet tomēr – savu asinslīniju vajadzētu pieskatīt. Agrāk un vēl starpkaru Latvijas laikā valdīja stingri patriarhālie likumi: vecākais dēls mantoja zemi, vidējais gāja amatu mācīties, jaunākajam nekas cits neatlika kā ieprecēties dzimtā, kur bija meitas. Kopumā es tajā neredzu neko sliktu – dzimtas bija stipras un tālaika cilvēkos bija stingrs kodols.

Latvijas laikā mūsu mājas bija labākās apkaimē. Tur saimniekoja vectēva brālis, viņš kopā ar citiem progresīviem saimniekiem nodibināja arī pienotavu. Saimniecības grāmatās redzams, ka viņš ņēmis ļoti lielus vekseļus no bankas un pusgada laikā naudu atmaksājis, saimniecība bija gudri nostādīta – viņš ne tikai labi pelnīja, bet varēja savu peļņu plānot. Un neba nu kalpu pulki bija nodarbināti – pašu ģimene, puisis, meita, un viss. Bet, protams, 1940. gadā viņš dabūja brīvbiļeti pareizajā virzienā. Ko tās mājas pēc tam pārdzīvojušas…

…bet palikušas dzimtas īpašumā.

Jā, bet grūti bija ar to īpašumu. Vēl jau mums turpinās iekšējā izmeklēšana, kāpēc vectēva brāli ar ģimeni izsūtīja – attāli radi nosūdzēja, lai dabūtu māju, bet tas, kurš dabūja, nespēja noturēt. Vēlāk mans vectēvs mājas izglāba, bet pēc kara beigām pārstrādājies nomira. Vecmamma palika viena ar pieciem bērniem, bet mājas noturēja.

Kad 20. gadsimta 80. gadu beigās varēja pieteikties uz bijušajiem īpašumiem, mamma ar tēti to izdarīja. Sākās tiesu process par dzimtas māju un zemes atgūšanu un izsūtīto radu reabilitāciju, bet tikmēr “uzņēmīgi rīkotāji” pamanījās daļu izsaimniekot. Pat piedāvāja mammas māsai, ka maksās 50 000 rubļu, lai vācas no mājām ārā. Kad gan tante, gan mamma atteicās, dienu pirms tiesas māja tika aizdedzināta. Tādas kriminālas nejaušībiņas – līdz tam tehniskā kārtībā esošo ugunsdzēsēju mašīnu nevarēja iedarbināt, trauksmes sirēna nedarbojās… Viens mājas gals izdega pilnībā. Tiesu sāga ilga 12 gadus. Toties tiem, kuri bija pie vainas, liktenis lika ļoti dārgi samaksāt. Tāpēc, kad man prasa, kur ņemu iedvesmu, nav tālu jāmeklē.

Tagad viss ir nokārtots. Cenšamies māju atjaunot sākotnējā godībā, kas nav ne viegli, ne lēti, jo gribas, lai ir silti un ērti, bet – kā senatnē. Žēl to seno māju, kuru jaunie īpašnieki taisa eiroremontu, liek plastmasas logus, parketu un rīģipsi. Senās dzimtu mājas taču ir dzīvas, ko tikai tās varētu izstāstīt, ja prastu runāt! Nevajag tās pārveidot – ja grīdai ir bijis klons, lai paliek; lai paliek lielie akmeņi, nevajag raut ārā…

Tu ļoti iestājies par latvisko dzīves izjūtu, arī “Facebook” tavā profilā bieži raisījušās diskusijas par to, vai Latvijā dzīvojošajiem, valstij lojālajiem cittautiešiem vajadzētu vai nevajadzētu pasē rakstīt tautību “latvietis”.

Mēs jaucam trīs, manuprāt, skaidri nošķirtas lietas: Latvijas iedzīvotājs, Latvijas pilsonis un etnisks latvietis. Nedrīkst un nevajag šīs trīs lietas jaukt. Es varu lepoties ar krievu, baltkrievu, vācieti, ukraini sev blakus, viņš var būt lojāls Latvijai, var būt pilsonis, bet nevajag teikt, ka esi latvietis. Kas piedalījās Latvijas valsts dibināšanā 1918. gadā? Tur bija arī vācieši, krievi un ebreji, viņi gribēja savu, neatkarīgu valsti, taču nepretendēja kļūt par latviešiem. Valsts piederība un etniskā piederība nav viens un tas pats, bet mums grib visu sabērt vienā grāpī un apmaisīt. Vai atkal taisīsim kā agrāk “odin sovetskij russkij narod” (viena padomju krievu tauta – tulk. no krievu val.)?

Man šis ir sāpīgs jautājums, jo, skolās strādājot ar jauniešiem, bijuši visādi piedzīvojumi. Čaļi staigā pa skolu sarkanos kreklos ar zelta zvaigzni un uzrakstu CCCP – padomju simboliku; ja uz to aizrādi, tevi pasūta labi tālu vai mašīnai riepām nolaiž gaisu. Vai arī, pēc pulciņa nodarbībām kopīgi dzerot tēju, kāda meitene izmet: “Mamma saka – mēs apspiežam krievvalodīgos, ielu plāksnītes ir tikai latviešu valodā.” Divdesmitgadīgie jaunieši nezina, kā bija tad – ar plāksnītēm krievu valodā. Tātad ģimenē par šiem jautājumiem nerunā vai arī vecākiem šķiet normāli, ka bērni iet uz skolu apģērbā ar padomju simboliku un prasa divvalodību…

Tu par pusaudžiem un jauniešiem, gan no cita skatpunkta, raksti arī savos romānos…

Jā, un vienmēr, kad grāmatā skaru sāpīgāku tēmu, atrodas kāds, kurš saka: “Nu fui! Kā tu vari tā rakstīt, tas taču ir izdomāts! Tā dzīvē nenotiek.” Pēc pirmās grāmatas, kur rakstīju par Valmieras maniaku, redaktore teica, ka esmu ļoti nežēlīga sieviete. Toreiz nodomāju – es esmu nežēlīga!? Es galināju? Turklāt – es rakstu no psiholoģijas puses, pētu, kas un kādēļ novedis varmāku un upuri līdz krustpunktam; netīksminos ar nozieguma vietas un veida aprakstiem, uzšķērstiem ķermeņiem, kā dara iecienītie skandināvu detektīvi, tas pats Nesbē. Savulaik ģenerālis Blonskis nopietni lika pie sirds, lai nerakstu noziedznieku rokasgrāmatu, respektīvi, lai detalizēti neatklāju ne nozieguma veikšanas, ne izmeklēšanas anatomiju. Skandināvu krimiķu autori lielā mērā tieši to dara. Reizēm šķiet, ka pārāk mīksts sociālās labklājības spilvens un problēmu trūkums raisa alkas pēc asinīm.

…lūk, uzraksti par pusaudžu noziedzību un dabū dzirdēt, ka jaunieši taču ir balti un pūkaini, viņi dzīvniekus neslaktē (kaķus krāsnī nebāž!), viens otru nebendē, mežā zemē neaprok. Un to tev pasaka tā, ka sajūties kā pēdējais nelietis un melis. Kā mani pirms kāda laika soctīklos “audzināja” jauns uzņēmējs, kad atļāvos nošērot dzelteno ziņu par nāves spēlēm pusaudžu vidū!… Vai tagad, kad par šo fenomenu nopietni raksta lielie, centrālie izdevumi, nevajadzētu tikpat publiski atvainoties? Vairāk nekā 20 gadu nostrādāju presē, no tiem septiņus – iekšlietu presē, neesmu rakstījusi neko tādu, ko nevarētu parakstīt. Arī grāmatas top pēc nopietniem pētījumiem…

Protams, ļaunie, varmācīgie tīņi nav vairākumā, Latvijā ir ļoti daudz ļoti gaišu, jauku, gudru bērnu un pusaudžu. Taču žurnālista, tāpat rakstnieka pienākums nav tamborēt apcukurotas mežģīnes, bet izvilkt uz augšu un parādīt to, kas sabiedrībā nav kārtībā. Tagad, starp citu, noticis kaut kāds lūzums: pēkšņi visi raksta par sociāli atstumtajiem.

Man gan liekas, bērnu, jauniešu nežēlība nav mūsdienu fenomens, tikai “pateicoties” tehnoloģijām, mūsdienās ir vieglāk ļoti sāpīgi nodarīt citiem pāri.

Jā, tehnoloģiju aspekts ir svarīgs. Mēs ar draugiem esam runājuši, ka labu darbu izdarītu tas, kurš izslēgtu sociālos tīklus, jo tajos līdzās labajam un radošajam tomēr ir ļoti liela melnās enerģijas plūsma. Nesaprotu vecākus, kuri pērk bērniem viedtālruņus. Kādam nolūkam bērnam vajag tālruni? Lai piezvanītu mammai un tētim, pateiktu, kur viņš ir, vai viss kārtībā. Tā vietā viņi (arī stundās) sēž “WhatsApp”, “FB”, “Draugos”, “Instagrammā”, sūta viens otram nesakarīgus tekstus, vieplīšus un pat savas plikbildes, bet mēs, pieaugušie, brīnāmies par pedofiliem, izaicinājuma un nāves spēlēm.

Vēl, man šķiet, agrāk bija stingrākas robežas gan attiecībā uz ģimeni un dzimtu, gan valodām un valstīm. Arī stingrāks kodols, ko, tiesa, nereti ielika ar visai radikālām metodēm. Bet – izplūdis fokuss un kontūras nevar radīt skaidru bildi! Šis “elastīgo robežu” fenomens un tas, ko saucam par demokrātiju, bet kas tāda sen vairs nav… tāpēc mēs esam tur, kur esam.

Nesen lasīju tulkotu materiālu par darbiem, kurus pirms 150 gadiem prata un darīja bērni desmit gadu vecumā. Nevajag pat tik senus laikus – bērnībā katru vasaru dzīvoju laukos, mans pienākums bija noslaucīt taciņas, nogrābt pagalmu, atnest ūdeni no akas, nomazgāt traukus, un man tāpēc ne rokas, ne galva nenokrita. Bet tagad bērniņiem nedrīkst likt tāfeli klasē noslaucīt vai mājās aiz sevis sakopt, savas zeķes izmazgāt, jo tā esot paverdzināšana. Viņi perfekti zina savas tiesības, visu administratīvo kodeksu noskaitīs. Tikai tie pienākumi… Bet, ja neviens nav atcēlis vecāku un skolas pienākumus attiecībā pret bērniem, tad kādēļ citādiem jābūt bērna pienākumiem?

Jūs ar Arturu bieži braucat uz novadiem, jums ir dvēseliska, nopietna un arī romantiska koncertprogramma. Kā jūti – vai dvēseliskums šobrīd cilvēkiem nepieciešams?

Dvēseliskums mūsdienu cilvēkam ir ļoti vajadzīgs. Ja nebūtu, vai gan mūs aicinātu uz vienu un to pašu vietu trešo… piekto reizi? Vienalga, vai lasām romāna fragmentus vai dzeju, var redzēt, kā klausītāju acis kļūst spožākas, slepus norit pa kādai lāsei… Latvietis ir interesants kukainis – slēpjas aiz somiņas, aiz avīzes, lai neredz asaras, un divas stundas, kamēr iet programma, klusē. Beigās nāk klāt, dāvā pašceptu maizi, rakstainas zeķes, stāsta dzīvesstāstus. Tāpat kā latviešu žurnālisti – viņi neuzdod jautājumus preses konferencē, bet pēc tās pie dalībniekiem veidojas garas rindas.

Viesošanās ar psihoterapeita funkciju…

Jā, savā ziņā. Cilvēcības faktors vajadzīgs. Pasākumos arvien sadziedamies – mūs, latviešus, dziesmas ļoti atver! Turklāt mēs nebraucam nevienu mācīt, bet runāties un klausīties. Tikai tā rakstnieks var kaut ko iegūt. Ko tu vari uzrakstīt, ja nepazīsti cilvēkus?

Jums mājās ir daudz dzīvnieku. Kā viņi atnāca?

Jūrmalas miteklī ir divi suņi un divi kaķi. Pirmais, pelēkais vilks Rego, kas tagad laukos sargā mammu, ieradās no “Ulubeles”. Piezvanīja draudzene, kura zināja, ka gribu vilciņu. Aizbraucu, šis man ierāpās klēpī un aizmiga, sapratu – būs pelēcis. Viņam bija tīši salauzta ķepa, taisījām operāciju, mazulim gāja grūti, bet nu ir liels, skaists, pašapzinīgs vilks.

Savukārt, kad iepazināmies ar dārgo komponistu (Dace paskatās uz vīru Arturu. – L.K.), viņam bija melns vilks. Kad pirmoreiz iebraucu Artura māju pagalmā un izkāpu no mašīnas, Džeris apvēlās un uzreiz deva vēderu – pieņēma un atzina par labu esam. No Liepājas nācis arī rudais runcis Pičs. Vēl mums ir švītīga melni balta kaķenīte. Laukos – trīs kaķi. Visiem mūsu suņiem ļoti patīk kaķi, silda un mīļo. Dzīvnieki… Mēs viņus jūtam, viņi mūs jūt. Tajā ir kaut kas mistisks. Sākot rakstīt “Annu Elizabeti”, vispirms uzrakstīju melno, tad pelēko vilku, un tad viņi abi parādījās dabā. Pūču salā Annu Elizabeti sagaidīja rudais runcis Barons, un viņš parādījās arī te: Liepājas Pičs ir tieši tāds – liels, resns un ruds. Mazo sunīti Džīnu, kuru izglābām un kura mājo pie mums kopā ar lielo, melno vilku, arī vispirms uzrakstīju.

Labi, ka pēc grāmatām parādās dzīvnieki, nevis, teiksim, līķīši pagalmā…

Saistītie raksti

Neticēsi, bet, kad romānā “Trīs klikšķi līdz laimei” nokurināju ļaundares mašīnu, nosvila mans mīļais “Audi”. Ar rakstīšanu jāpiesargās, jo daudzas uzrakstītās lietas pēc tam tiešām notiek, kaut kur tas štepselītis saslēdzas. (Arturs: “Varētu teikt – tam, kurš regulē mūsu dzīvi, patīk, kā tu raksti, bet viņam ir savdabīga humora izjūta.”)

Vēl atliek pajautāt, vai tavas mājas tuvumā nemājo kāda pūce, ja reiz Annu Elizabeti nomitināji Pūču salā…

Jūrmalā ne, bet laukos ir daudz pūčveidīgo. Tur aug lieli, veci koki, arī dižkoki – putniem patīk. “Dīvaino Līgovakaru” man izstāstīja pūce. Izeju uz lievenīša, pūce tur netālu sēž ozola zarā, raugās lielām acīm un u-u-uhu, – kaut ko stāsta. Eju iekšā, sēžos, rakstu, un ir sajūta, ka aiz muguras viens stāv un diktē, kas jāraksta. Mamma bieži zvana un stāsta – laiks braukt, pūce jau gaida un sauc!

LA.lv