Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
27. septembris, 2012
Drukāt

Humanitārā joma – akadēmijas rūpju bērns

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Latvijas Avīzē” viesojās LZA prezidents JURIS EKMANIS. Pašlaik viņš iecelts arī par Valsts prezidenta Stratēģiskās attīstības komisijas priekšsēdētāju. Ekmaņa kungu intervēja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

 

V. Krustiņš: – Ekmaņa kungs, kāda ir zinātnes vieta Nacionālajā attīstības plānā?

J. Ekmanis: – Attīstības plāns nedaudz atgādina vidējo studenta kursadarbu. Zināms, ka tas būs jānodod, bet pie tā ķeras klāt pēdējā mēnesī ar iepriekšnolemtību: atvainojiet, gribēju labāk, bet sanāca, kā sanāca. Arī NAP vajadzēja sākt veidot vismaz gadu agrāk, lai atliktu laiks diskutēšanai, slīpēšanai. Par zinātni – tā daudzviet plānā ielikta, skarot sadarbību ar uzņēmējiem, zinātnieku skaita dubultošanos līdz 2020. gadam, viņu ciešāku iesaistīšanos ražošanā. Pret šo stratēģiju nav ko iebilst. Paliek tāds “sīkums” – kā tas notiks? Par to NAP plānotāji vēl nav pastāstījuši. Man ir iespaids, ka ciparos viņi vadījušies no aptuveni loģiskiem apsvērumiem. Zinātnieku divtik vairāk – izklausās ciešami, turpretī, ja apgalvotu, ka būs desmit reizes vairāk, visi brīnītos: ko jūs? Bet nav svarīgs skaitlis – svarīgi, kā paredz pie tā nonākt. Kādi būs tam veltīti pasākumi un stimuli? Daudzi joprojām brauc prom no Latvijas, bet zinātnē ir īpašs riska faktors, un zinātnieki – visjūtīgākais slānis. Tie ir augsti kvalificēti, ar valodu zināšanām, ar plašiem kontaktiem ārzemēs. Tikko nebūs virzības, lai zinātne attīstās, tā no Latvijas daudzi var pārcelties uz citu valstu laboratorijām. Bija sāktas labas lietas ar Eiropas sociālo fondu naudu – programmas jauno pētnieku piesaistei. Taču līdzekļi šogad beidzas, un ko darīs pāri par 600 iesaistītie jaunie doktori un doktoranti no nākamā gada 1. janvāra? Nezinu, kas notiks ar šo mūsu zinātnes nākotni. Ja viņiem nodrošinās tālākās perspektīvas šeit, es piekrītu – zinātnieku skaits tiešām divkāršosies, bet citādi ne. Tad – zinātnieku iesaistīšana uzņēmējdarbībā. Jauki, bet, ja uzņēmējs ir tik vārgs, ka knapi velk dzīvību, uz kādām inovācijām viņš spēj būt gatavs? No kurienes šī rosme radīsies – viss ir tādā “būs, nebūs” līmenī. Es labprāt redzētu no NAP izrietošus rīcības plānus un darbības mehānismus. Otrs, kas satrauc, ir milzīgais vēlmju saraksts, ko nozares grib “sakraut” pār NAP. Tās ir vēlmes, mazākais, par 17 miljardiem latu, ko grib izpildīt līdz 2020. gadam, bet reālā summa, uz ko Latvija pati un no Eiropas naudām var pretendēt, ir trīs līdz četri miljardi latu. Tāpēc vēlmes pieckārt jāmazina.

 

Taču tas, ka šāds plāns rodas, ka notiek apspriešana, pat ja to kritizē, ir labi. Tas nozīmē, ka cilvēki domā līdzi par savu nākotni, liek priekšā alternatīvas idejas. Iepriekšējā plāna nelaime bija, ka ideju pienesums bija tikai no ministrijām un ar to viss beidzās. Sabiedrība par to nezināja, idejas paputēja, un piedevām uzklupa krīze.

 

– Kāda tagad ir ministriju loma un teikšana NAP izstrādē? Atcerēsimies, ka Ķīļa vadīto resoru sauc Izglītības un zinātnes ministrija!

– Jā, taču zinātne nav tikai R. Ķīļa ministrijas prerogatīva, tā jāaprūpē kopā ar Ekonomikas, Vides, Kultūras ministrijām. Bija vēl viena kļūda, gatavojot iepriekšējo NAP, jo to uzdeva taisīt Reģionālās attīstības ministrijai. Pēc tam citas ministrijas attiecās apmēram tā – jūs uztaisījāt, jūs arī pildiet, bet mūs lieciet mierā. Tāpēc svarīga ir koordinācija, jo zinātnes labā viena ministrija neko neizdarīs. Esmu zinātniskā institūta direktors, un mūsu projekti ir kopā ar daudzām institūcijām, no kurām vien pāris ir saistītas ar IZM. Mans priekšlikums ir, ka jādod zinātniskām institūcijām vairāk patstāvības. Droši vien es būšu opozīcijā ierēdņiem, ministriem, taču uzskatu, ka ministrijas jāveido kā servisa dienestus. Tās nedrīkst būt centrālā vara un virsvadība ar tiesībām pateikt – tu man nepatīc, naudu nedošu vai otrādi. Galavārds pieder nozares ekspertiem.

– Izmantojot gadījumu, pajautāšu jūsu domas par R. Ķīļa kunga un augstskolu rektoru uzskatu pretišķībām.

– Tur ir gan uzskatu kopība, gan uzskatu dažādība. Skaidrs, ka reformas nepieciešamas. Biju viens no atklātās vēstules parakstītājiem, kad jau pirms pāris gadiem ar eksprezidentiem un rektoriem lūdzām – dariet kaut ko, reformējiet. Toreiz sāka drusku reaģēt. Pašlaik iestājies tāds kā latviskās mentalitātes sindroms. Latvietis, pēc rakstura ziemeļnieks, grib lēnām un pamatīgi saprast, kas viņam īsti jādara. Mani uzjautrināja, kā Latvijā 90. gadu sākumā cilvēki sastapās ar pirmajām ārzemju reklāmām. Lūk, plakāts vēstīja – kaimiņš jau nopircis moderno zāles pļāvēju, kāpēc tev tāda nav!

 

Latvieša pirmais un dabiskais jautājums bija – kam man tas vajadzīgs? Otrais – nu labi, izskaidrojiet, kādi pļaujmašīnai tehniskie parametri, ar ko tā pārāka, tad varbūt padomāšu. Un te tāpat iesaucas – vajadzīgas reformas! Jāceļ augstākās izglītības kvalitāte! Tas pareizi, bet rektors grib saprast – kas viņam tāpēc jādara? Kā process notiks?

 

Tas, kas no malas izskatās pēc konflikta, pēc abu pušu nesaprašanās, domāju, pakāpeniski atrisināsies, jo reformu vajadzību neviens nenoliedz. Vajadzētu skaidrāk parādīt stimulus. Kad Somijā ministrija vēlējās apvienot vairākas augstskolas, uz to vedināja ar lielu finansiālu stimulēšanu. Te vajag rīkoties pēc līdzīga aprēķina, bet, ja vienā rītā pasaka – divas trešdaļas augstskolu jālikvidē, visi ir šausmās. Reformas ir jāizstāsta līdz galam. Tā tikai jaunam cilvēkam var likties – kolosāla ideja, iešu kā tanks, un pārējie būs sajūsmā. Es tādas lietas diezgan esmu savā darbā izbaudījis, un sevišķi zinātniekam vajag saprast ne tikai to, kā jādara, bet kāpēc jādara tieši tā.

– Visu cieņu agrāko laiku profesoriem, bet mūsdienās esot līdz 1000 studiju programmām, un tad raisās bažas, vai ir pietiekami mācību spēku, lai tās kvalitatīvi apkalpotu? Šķiet, jūsu nozarē fizikā programmu nemaz nav tik daudz, bet uzņēmējdarbību visi ir braši mācīt!

– Tajā pašā laikā uzņēmējdarbībā katastrofāli trūkst menedžeru, kuri spēj rakstīt zinātniskus projektus. Patlaban saradušās sīkas firmiņas, kas tam piešāvušās. Zina “pareizo” valodu un terminoloģiju, uzraksta, aizsūta uz ministriju. Tur sēž šīs pašas specialitātes un izlaiduma absolventi, kuri saprot šo birokrātisko valodu. Taču, kad projekts nonāk pie izpildītāja, viņš nekā tur nesaprot, jo nav apmācīts šajā varbūt labi domātajā terminoloģijā. Es piekrītu, ka programmu un profesoru ir par daudz; daži ir par vieglu svērti augstajam titulam. Ko darīt? Varianti ir. Kāpēc Rīgas Ekonomiskā augstskola ir laba? Viens no iemesliem, ka tur uz katru studentu finansējums no Latvijas un Zviedrijas naudas bija daudzkārt lielāks nekā vidēji valsts augstskolās. Tādējādi iespējams piesaistīt pasniedzējus no ārzemēm, un tas rada līmeni. Kazahstānā vai Turkmenistānā līmeni ceļ tā – Vidusāzijā pīlārs ir valsts prezidents. Kolīdz viņš izdomā – mums vajag pasaules līmeņa augstskolu! – tā seko norādījums dot naudu, cik vajag, lai pirktu profesorus un aparatūru.

 

Ja mēs gribam sasniegt līmeni paši savā sulā “pa lēto”, tad 1000 pasaules augstskolu reitinga topā netiksim. Tas, ka programmas pārklājas, ka nav augstskolu kooperācijas, protams, ir absurds, bet labojams.

 

– Sakiet, vai mūsu profesori saņem tās pašas algas, ko piesaistītie ārzemnieki?

– To man grūti pateikt, bet es neesmu pārliecināts, vai, piemēram, divkāršojot profesora algu, dubultojas arī pasniegšanas kvalitāte. Man liekas būtiski, lai mūsu profesūra vairāk ieietu pasaules apritē, pastrādātu ārpusē, justu turienes vējus pūšam. Mans kolēģis prof. Juris Žagars tagad pusgadu lasa lekcijas Francijā, pusgadu – Ventspils Augstskolā. Viņš stāsta, ka franči pieprasījuši lasīt kursu tādā līmenī, ka tagad Juris spēšot uzrakstīt pāris mācību grāmatas latviski mūsu studentiem – ar Eiropas klasi un tematiku. Viņš to uzskata par izdarāmu pienākumu. Kaut mums būtu lielāka profesoru apmaiņa vismaz ar Tartu vai Viļņas universitāti – arī šī pieredze noderētu. Otra vājā vieta, kas vairāk vai mazāk skar visas augstākās mācību iestādes, ir studentu prakses iespējas. Grūti izvietot studentus reālos apstākļos un vidē, kur topošais inženieris jūt, kā notiek ražošana, kur jaunais vadības speciālists nonāk blakus spēcīgiem menedžeriem.

– Agrāk humanitārās lietas, valoda, vēsture vairāk koncentrējās Zinātņu akadēmijā. Kāda tagad ir humanitārās nozares vieta, it īpaši vēsturei? Tai mūždien trūkstot naudas vai līdzekļi tiekot saskaldīti.

– Šobrīd, manuprāt, šī joma pieder svarīgākajiem LZA rūpju bērniem. Mums izdevies izcīnīt piecas prioritāras valsts programmas, un viena no tām ir par nacionālo identitāti. Prioritātes turpinās četrus gadus, jācer, ka turpmāk tās neatcels, jo tās ir no labākajām pēdējos gados notikušajām lietām. Pirmkārt, katrai prioritārai nozarei ir definēts naudas piešķīrums. Otrkārt, pietiekami plaša spektra pētnieki pie viena galda runā par vienu kopīgu tēmu.

 

Ja turpmākais pasūtījums arī akcentēs, piemēram, izvērst vēstures pētīšanu, protams, ka to varēs izdarīt. Ceru, ka šīs 
programmas nenomirs un ka tās lieki nereformēs. Jūsu avīze, starp citu, varētu zināmā mērā būt aizbildnis nacionālās identitātes programmai, stāstīt par tajā notiekošo, tās nozīmīgumu.

 

– Paldies par rosinājumu, atbalstīsim. Tagad – par prof. A. Deniņa iecerēm celt lielu rūpniecisku kompleksu Latgalē. Jūs līdzdarbojaties ar A. Deniņu vienā biedrībā, ko zināsiet teikt par šādām iniciatīvām?

– Deniņa idejai piesaistīt Latvijai lielus investorus aizsākums bija šopavasar. Ja šeit organizē projektus metanola, spirta ražošanai ar nopietnu investoru piesaisti, tas ir iespējams un atbalstāms. Detalizēti es nezinu, kā šis plāns attīstīsies, taču skaidrs, ka mums ir tik daudzas tukšas vietas, it īpaši Latgalē. Ja tur kaut kas tautsaimnieciski atdzīvojas un notiek, tas būtu tikai apsveicami.

– Visbeidzot – par Zinātņu akadēmijas vadīšanu. Jūsu pilnvaru laiks ir izsmelts, bet jauno prezidentu, izšķirdamies starp Ivaru Lāci un Ojāru Spārīti, akadēmiķi nespēj ievēlēt. Novembrī būs vēlēšanu otrā kārta.

– Zināmā mērā ir labi, ka LZA prezidenta vēlēšanas raisījušas nelielu kņadu, jo iepriekšējās reizēs gāja varbūt pat pārāk akadēmiski gludi. Kopš akadēmijas dibināšanas 1946. gadā tās vadībā allaž bijuši dabas zinātņu vai tehnisko disciplīnu pārstāvji un nekad – humanitārie. Tagad parādījās kandidāti – fiziķis un mākslas zinātnieks. Tas vairākumam akadēmiķu padarīja grūtāku izšķiršanos, kam dot priekšroku. Pavasara pilnsapulcē pārsvars bija humanitāro zinātņu pārstāvja Spārīša pusē, taču nepietika balsu apstiprināšanai amatā. Atkārtotu balsojumu toreiz nevarēja veikt, jo procedūra paredz balsojumu pa pastu.

Tāpēc 29. novembrī noteicām LZA prezidenta vēlēšanu otro kārtu ar tiem pašiem kandidātiem. Bet pa to laiku akadēmiķis Ivars Lācis atteicās kandidēt – viņš bija saņēmis mazāk balsu, tāpēc savas izredzes uzvarēt pārvērtēja. Atlikuši divi varianti – akadēmiķi Ojāru Spārīti ievēlē vai neievēlē.

– Ja neievēl?

– Nekas liels nenotiek. Gaidīsim līdz nākamajai pilnsapulcei, bet LZA bez vadības nepaliks. Nākamajā reizē, ja tāda tiešām būs vajadzīga, būs jauni kandidāti. Bet domāju, ka šajos laikos būtu svarīgi, ja arī humanitāras nozares pārstāvis nāktu pie teikšanas.

– Kā jūsu vadībā darbojas Valsts prezidenta Stratēģiskās attīstības komisija? Vai spējat ietekmēt lietas?

 

– Šī ietekme var būt tikai caur Valsts prezidentu, jo komisija ir padomdevēja struktūra, kur aktualizē un pēta problēmas, liek priekšā risinājumus. Tad seko prezidenta rīcība – pēc viņa ieskatiem. Cenšamies turēties pie konkrētības – runājam par pašvaldību lomu un tās varbūtēju palielināšanu, par izglītības nākotni, par NAP, jo Mārtiņš Krieviņš ir arī SAK loceklis.

 

E. Līcītis: – Interesanti, ka komisijas locekļi ir M. Kučinska kungs un A. Barševska kungs – redzamākie oponenti tiem ministriem, kuri sakās veicam reformas izglītībā un pašvaldībās.

– Abi kungi ir mani vietnieki komisijā, bet nudien nedomāju, ka viņi pārstāv opozīciju reformām. Katrai grupai var būt savs viedoklis – Lielo pilsētu asociācijai ir viens uzskats, lauku reģioniem cits. Tie jāsaskaņo. Vai nākotnē būs pastāvošais pašvaldību modelis vai to skaits mazināsies – ir dažādas platformas valsts attīstībai.

– Kad būs beigusies NAP sabiedriskā apspriešana, kad dokuments būs izceļojies valdības un Saeimas apspriešanā, kādu galarezultātu jūs paredzat šim septiņgades plānam?

– Pārresoru koordinācijas centru tālab arī izveidoja premjerministra pakļautībā, lai tas nebūtu “uz vienas līnijas” ar visām ministrijām. Tāpēc par galarezultātu jāprasa un cietākais vārds būs jāsaka V. Dombrovskim pašam. Kā man šķiet, kas notiks? Cerams, definētie trīs rīcības prioritārie virzieni tiks akceptēti vismaz valdības līmenī, lai Briselē varam runāt par naudas piešķīrumu. Tas, manā uztverē, ir primārais uzdevums. Tālāk dokumentā rakstītais nepaliks akmenī iekalts. Plānu precizēs, mainīs, koriģēs, būs izvērsums un kontrolskaitļi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+