Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
2. aprīlis, 2012
Drukāt

Humors – pensionāra vienīgās bezmaksas zāles

Lasītājiem jautāju, vai viņi savā ģimenē, interešu kopā vai pensionāru biedrībā mēdz arī jokot.

 

* Guntis Ranka Rīgā: “Humors ir pensionāra vienīgās bezmaksas zāles. Ja šajos ne pārāk priecīgajos mūslaikos zaudēsi humora izjūtu, atliek vai nu Meža kapi, vai Sarkandaugavas slimnīca. Pirmo aprīli kā joku dienu mēs ar sievu ģimenē īpaši neizceļam. Ikdienas notikumus gan vienmēr cenšos uztvert ar humoru. Bez tā savu dzīvi nemaz nevaru iedomāties, un arī visiem citiem novēlu nezaudēt humora izjūtu.”

* Edgars Kivriņš Rīgā: “Mums ģimenē ar humoru viss kārtībā. Pieaugušais dēls jau savā dzīvē, dzīvojam divatā ar sievu. Viņa joprojām strādā, taču es jau piecus gadus esmu pensijā un savos 67 gados lielākoties atrodos mājās, daudz skatos televīzijas pārraides. Man ir veselības problēmas, tādēļ galvenokārt uzturos mājās, gatavoju arī ēst. Pirmajā aprīlī vajag kādu jociņu, un arī mums ģimenē ir tradīcija vienam otru izjokot, piemēram, ielikt pīrādziņā monētu. Kad tā kādam patrāpās, ar sievu no sirds pasmejamies.”

* Jānis Skriblis Tukumā: “Man vienmēr paticis padzīt humoru. Agrāk, kad bērni bija mazi un es kaut ko tiem stāstīju, viņi pēc tam vienmēr pārprasīja mammai, vai manis stāstītajam var ticēt. Es pat nevaru saprast, no kurienes man rodas tāda vēlme jokoties, vienkārši ir tāds kā klikšķis, un kārtējā izjokošana gatava. Parasti gan tas nav saistīts ar pirmo aprīli. Tā kā gadiem ilgi esmu bijis mednieks un vēl arvien eju medībās – man šogad būs tikai 85 gadi! –, esmu ne reizi vien izjokojis arī medību kolektīvu. Tā reiz zvanu viņiem un nedaudz pārvērstā balsī saku: šeit zemnieks no tādām un tādām mājām, tikko divi vilki iegāja vistu kūtī, vai varat atbraukt un tos nošaut. Mednieki salasījās kopā, bet, kad meklēja kartē minētās mājas, nevarēja tās atrast. Tad arī viņi iedomājās, ka es varētu būt vainīgs un sacīja: ja trāpītos pa rokai, būtu pa muti dabūjis. Izjokoju citus, tomēr arī pats par sevi mēdzu pasmieties.”

* Miervaldis Ceimurs Dundagā: “Man ir 81 gads, un humora laiks, kas kādreiz dzīvē bijis, tagad pagājis. Nu jādomā par nopietnākām lietām. Priecē pārraides TV par skaistiem dzīvnieciņiem, mums pašiem arī ir sunītis. Bet, ziniet, tā hi-hī, ha-hā vairs nedzīvojam. Abi ar sievu esam kristīgas draudzes locekļi, tas mums daudz ko nozīmē. Bet arī draudzē nav svešs veselīgs humors.”

* Arnolds Kalēvics Baldonē: “Man personīgi jokošanās ir dzīvesprieks gan mājās, gan ģimenē, gan citur. Piemēram, esmu atradis tādu joku – kad veikalā nopērku maizīti, kas maksā 18 santīmus, saku kasierei, ka viņa uz kases čeka izsitusi nepareizu summu. Kad kasiere sāk brīnīties, kāpēc tā, atbildu: “Tagad taču visas cenas beidzas ar 9. Pēc tam kopā pasmejamies.”

* Aivars Auziņš Ventspilī: “Kaut arī esmu jau diezgan vecs – 
man tuvojas 80 gadi – un vairs neesmu nevienā kolektīvā, ģimenē 1. aprīlī noteikti ar sievu viens otru paāzējam. Taču savulaik aktīvo piedalīšanos deju kolektīvā, smago auto sacīkstēs un ūdenssportā tagad esmu aizstājis ar mājas dzīvi un dārzu, kas man jāapkopj.”

* Dzidra Bērziņa Valmierā: “Esmu pensionāre jau palielā vecumā, taču ļoti cienu humoru un atzīstu pirmo aprīli kā joku dienu. “Latvijas Avīzē” vienmēr ar interesei izlasu Egila Līcīša feļetonus un aplūkoju karikatūras. Pēc tam visai dienai labs garastāvoklis nodrošināts.”

* Aigars Rozentāls Bauskā: “Savu reizi jau pajokojos, kad tam ir iemesls, bet tā īpaši neko neiestudēju.”

* Sarmīte Čopa Balvu novadā: “Mums ģimenē patīk joki un arī anekdotes. Kad izlasu kaut ko smieklīgu, piezvanu draugiem un palasu priekšā. Pati esmu optimiste pēc dabas. Esmu viena izaudzinājusi trīs bērnus, ir arī trīs mazbērni, kas visi dzīvo tepat Latvijā. Mazbērni mani mēdz īpaši izjokot pirmajā aprīlī – liek zvaigznes skaitīt, ar ūdeni aplej. Visu, ko iemācījušies, pie savas vecmammas izmēģina! Kopā arī minam mīklas, lasām anekdotes un daudz smejamies.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+