I.Latkovskis: Latviešiem ir jāpaceļ galva un balss 2
“Latvijas Avīzē” viesojās Saeimas Sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs ILMĀRS LATKOVSKIS (Nacionālā apvienība). Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Jūs kopā ar Valsts prezidentu tiecāties tuvināt kara veterānus ar nolūku, ka tālāk būtu soļi arī sabiedrības samierināšanas virzienā. Vai tas darbs būtu jau padarīts?
I. Latkovskis: – Tā sauktais samierināšanas jautājums pašlaik nav galvenais mūsu komisijas darba kārtībā. Tas ir svarīgi, bet neliksim visas olas vienā grozā, un ir vēl četri darbības virzieni. Esam uztaustījuši sliedes, pa kurām būtu jābrauc un kur mērķi ir sasniedzamāki nekā šai veterānu lietā. Tur pretinieku ir ļoti daudz, turklāt plašā spektrā – no ļoti nacionāli noskaņotiem ļaudīm līdz pat Krievijas Ārlietu ministrijai. Tā ļoti asi reaģē, un tas jau kļūst interesanti.
– Vai ir plāns, ka likumdevējs kaut kādā veidā nostiprinās prezidenta izvērsto samierināšanas pasākumu?
– Jā, bet es tik ļoti nelietotu vārdu “samierināšana”. Šis pasākums ir sadaļā, ko esam nosaukuši – vēsturisko atmiņu konfrontācijas mazināšana. Tas ir, lai ap vēsturiskajiem datumiem nemitīgi nenotiek naida uzkurināšanas kampaņas. Ir daudz skeptiķu. Tiem, kas ir no nacionālās puses, iesaku padomāt divas lietas. Pirmo, ka runa pamatā ir par karojušiem latviešiem, kur gāja brālis pret brāli, kaimiņš pret kaimiņu. Kurš gāja brīvprātīgi, kurš piespiests, bet tā sanāca, ka ierakumu pretējās pusēs bija tautieši, pat tuvi radinieki. Tāpēc samierināšanās būtu labs signāls tiem, kas iebilst – ko gribēt ar citiem vienoties, ja latvieši paši to nespēj. Otra lieta ir minētā Maskavas asā reakcija. Pietika arhibīskapam Stankevičam un prezidentam Bērziņam ieminēties šajā virzienā, kā sekoja tūlītējas atbildes.
Komisija šai grūtajā situācijā nodomājusi: 1) izstrādāt Saeimas deklarācijas projektu – vairāk kā vispārīgas gribas apliecinājuma dokumentu, ka nešķirosim pareizā, nepareizā pusē karojošus frontes karavīrus, 2) veidot likumprojektu par Otrā pasaules kara veterāna statusu.
Tas būs piņķerīgāks, strīdīgāks jautājums. Tam mērķis būtu: atvieglot vecumdienas cilvēkiem, kuru jaunību paņēmis karš.
– Kāds būs šis atbalsts vecajiem karavīriem?
– No savas puses redzu, ka veselība ir vissvarīgākais. Tātad – atvieglojumi medikamentu iegādei, veselības aprūpe. Tālāk pabalsti. Kam un cik – tas ir gan budžeta, gan diskusijas jautājums.
– Vai šie aprūpējamie būs latvieši, kas cīnījušies sarkanarmijā vai leģionā?
– Domāju, par to arī būs diskusija. Manā skatījumā pirmais loks te ir toreizējie Latvijas pilsoņi, pārsvarā, bet ne obligāti visi latvieši. Citos piedāvājumos esmu dzirdējis runājam par tiem, kas ir pilsoņi šodien, un Latvijas iedzīvotājiem kopumā. Un acīmredzot vispirms uzmanība jāpievērš ierindas karavīriem, kuriem pensiju nemaksā ne Krievija, ne Vācija.
– Tomēr labas gribas samierināšanas nodomiem pretī jaucas spēki, kas ne dienu nerod miera, krievu presē nepaziņodami “jaunumus”, kas attiecas uz Latvijas valsti un vēsturi. Atmosfēru nokaitē. Arī skolotāja Rafaļska lieta ir mērķtiecīga uzkurināšana. Rafaļskis taču to nestāstītu Rīgā Doma laukumā, ja viņam nejautātu – zinot, kam un kāpēc jautā.
– Ja skatās uz vienotu nāciju, kādas mums nav, šajā gadā bijām spiesti reaģēt uz provokācijām – parakstu vākšanām un tamlīdzīgām konfrontējošām darbībām. Reakcijas bija tā sauktās ātrās, neskarot vienotas sabiedrības pamatus.
Spilgts piemērs bija premjera rezolūcija pēc referenduma – lai katra ministrija žigli sagatavo priekšlikumus integrēšanas sekmēšanai. Salasīja ap 100 priekšlikumu, iedalīja diezgan dāsnu naudas summu, noteica prioritātes. Pēc pusgada vairākums no prioritātēm izrādījās ne visai vajadzīgas.
Grūti analizēt – vai tās nebija konsekventas vai bija patiešām nederīgas. Tāpēc saliedēšanas darbā gan mūsu komisijai, gan visā valstī jācenšas izvairīties no šīs ātrās apkārtdancošanas un kampaņveidības attieksmē pret problēmu, kas Latvijā veidojusies vairāk nekā 50 gadus un ieviesta ar vardarbīgām metodēm. Tie varētu būt otri 50 gadi, lai mēs mierīgi, bez represijām atjaunotu pirms tik ilga laika zaudēto līdzsvaru. Tas ir “izšķērdīgs” skaitlis, un, pēc ātrāka risinājuma meklējot, svarīgi ķerties pie fundamentālajām lietām.
E. Līcītis: – Jūs jau pieteicāt šos fundamentālos komisijas darba virzienus sabiedrības saliedēšanā, un, lūdzu, sāciet pa vienam nosaukt!
– Manuprāt, pirmais ir kultūra. Tas, kā veidojas nacionāla identitāte, izrietošā vienotā sabiedrība, liecina, ka mēs tomēr jūtam vienotu kultūras pamatu. Pirmskara Latvijā latviešu īpatsvars bija 75%, taču latviešu kultūru saprotoši bija gandrīz visi šejienes cilvēki, lai kādas tautības tie būtu. 1989. gadā latviešu skaits saruka līdz 52%, bet te bija ieradušies neskaitāmi iebraucēji, kuri neko no Latvijas kultūras pamata nezina. Daudzi arī negrib zināt, jo viņi nāk no cita kultūras pamata. Te nav vienas dienas risinājuma. To atražo skola un ģimene, tomēr pie daudzmaz vienota kultūras pamata ir jātiek. Viena no metodēm te varētu būt Kultūras ministrijas ieviestais Kultūrkanons. To Helēna Demakova uzņēmās ieviest pēc Nīderlandes parauga, lai radītu izpratni, kas ir nīderlandietis, un te bija mēģinājums līdzīgi izpaust latvietību. Tā lieta jāattīsta tālāk – kā kultūras, izglītības un sabiedrības saliedētības instrumentu.
– Vai varat raksturot ar piemēru, kā latviskā Kultūrkanona instrumentu lietot Latvijas skolās, it īpaši, kur mācās cittautiešu bērni?
– Šis kanons ir vērtību kopa. Mēs esam lasījuši vienas pasakas, zinām, kas ir nacionālā romantisma arhitektūra vai Vilhelms Purvītis. Tas ir skolas programmā, to vajadzētu zināt gan latviešiem, gan krieviem. Tas būtu minimums, kas jāiemāca. Salīdzināsim ar Bībeles sižetiem – ja cilvēks tos nezina, viņam daudz kas ir nezināms pasaules mākslā. Un ko tu vari zināt par Latviju un kā vari būt vienotā kultūrā, ja nepazīsti to, kas vieno. Tas ir svarīgi latviešiem pašiem, latviešu diasporai pasaulē un šeit dzīvojošiem cittautiešiem.
– Kas ir otrs svarīgākais virziens vienošanā?
– Kā nr. 2 es nosauktu diasporas saiknes aktualizēšanu ar Latviju. Tagad ir repatriācijas programmas un cerības. Par kādu pētījumu šausminājās – ak, tikai trešdaļa aizbraukušo grasās atgriezties. Es teiktu – būtu daudz, ja viena trešdaļa pārbrauktu dzimtenē. Ar mūsdienu atvērtajām robežām, ar jauniešu vēlmi ceļot, redzēt pasauli un izglītoties nav obligāti jānotur jaunie uz vietas. Viņi gūs pasaules pieredzi un izglītību, varbūt no ārpuses spēs dot Latvijai daudz vairāk gan intelektuāli, gan materiāli. Tā sūri pelnītā nauda, ko arī vienkāršā darba strādnieki pārsūta uz Latviju, ir liels atbalsts ekonomikai.
Svarīgākais, lai peļņā gājējiem nezūd saites ar Latviju. Nevis, ka viņi atbrauc atpakaļ un pat lāgā nezina, kur un ko darīt. Pēdējā pusgadā ir aktivitātes un iezīmētas budžeta naudas summas, lai vedinātu mūsu cilvēkus atgriezties mājās. Tur jāpieliek mērķtiecīgi, praktiski pūliņi, bet bez pārforsēšanas.
Trešais svarīgākais darbības virziens ir pilsonības jautājums. Te jāpārtrauc šī demagoģija, ka pilsonība ir kas tāds, kas pienākas un ko met pakaļ. Pilsonībai ir jābūt lepnumam un vienojošam faktoram. Nosacījumiem, lai naturalizētos, ir jābūt skaidriem un stingriem. Pilsonība pati par sevi ir vienojošs elements.
– Savākti paraksti referenduma rosināšanai par pilsonības iegūšanu uz pavisam citiem noteikumiem – izdāļājot.
– Šī arī ir provokācija: spiest uz to, ka automātiski kaut kam nedod pilsonību, bet, kolīdz dos, tā būs ļoti saliedēta sabiedrība. Nu demagoģija. Te ir pretēja sapratne, ka vispirms cilvēks ir integrēšanās kondīcijā un tad viņš dabū pilsonību. Ja šobrīd joprojām itin kā pastāv pretstatījums, dalījums latviešos un krievvalodīgos, tad man liekas, ka nošķīrumam jābūt – pilsoņi un nepilsoņi. Pilsoņi ir vienojošais kopums, bet nepilsoņi, ja vēlas, tad tiecas kļūt par pilsoņiem, nevis viņiem to pasniedz kā dāvanu par brīvu un tad viņi vēl paskatās – paņemt, nepaņemt.
V. Krustiņš: – Ko teiksiet par Ēlertes bij. padomnieka Berdņikova paziņojumiem, ka nekāda integrācija nav iespējama? Kategoriski nē, līdz ar to “katrai kopienai savs ceļš”. Pēc konstatācijas acīmredzot sekos darbība.
– Tās ir vienas reālas briesmas, par ko runājām, bet savukārt diezgan kategoriski uzskatu, ka šis ceļš mums nav ejams. Tas ir nemitīgas destabilizācijas un panīkuma ceļš. Latviešu jaunieši brauks prom vēl vairāk, un – uz neatgriešanos.
– Un lai tie citi iet? Vai mēģināsim pārliecināt, ka tā nebūtu labi? Dr. Berdņikovs taču nav nekāds sētnieks, bet universitātes vadošais pētnieks, kurš strādājis pie integrācijas koncepcijas!
– Viens ir konkrētās personas izteikumi, kurus var atspēkot vai neatspēkot, bet viņa iezīmētais ceļš ir vieglāk braucams, jo vilciens it kā stāv uz šīm sliedēm.
Vilciens var turp aizbraukt, ja to nemēģinās uzlikt uz citām sliedēm. Latviešiem pašiem jārūpējas par Berdņikova piedāvātā bīstamā ceļa nebraukšanu, jo slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās – un integrācijai (saliedēšanai) tomēr jānotiek uz latviskās kultūras un manis nosaukto pārējo lietu pamata.
Arī latviešiem nevajadzētu no lieka stāvokli padarīt ļaunāku vīpsnājot – integrācija? Tas nu nekādi nav iespējams. Saprotu šo viedokli, bet, ja tā, tad jāsaka – kāds ir risinājums? Vai ir laba alternatīva, ja divkopienu scenārijs ir visai vilinošs?
E. Līcītis: – Vai tas ir daudz gribēts, lai citi zinātnieki, politologi, politiķi atbildētu šādiem Berdņikova apsvērumiem? Te diezgan kautrīgi izsaka patiesības, ka šeit ir nacionāla valsts, ka šeit ir valstsnācija, kas cēlusi valsti savās interesēs, turpretī krievu šovinistiska ārdīšanās notiek vai katru dienu. Loģiski izriet daudzu lasītāju jautājums – kāpēc to nesavalda? Un cits jautājums – vai latviešiem nav augstāk jāpaceļ galva?
– Teikšu savu viedokli – latviešiem ir jāpaceļ galva un balss. Ir jābūt tiecībai būt par savas zemes saimniekiem. It kā pašsaprotami, taču te velkas līdzi apspiestās minoritātes sindroms, kā latvieši jutās okupācijas periodā. Tad bija būtiski ieriebt tam, kas nebija latviskais, bet īpaši nedomājot par valstiskām konsekvencēm. Savas valsts jau arī nebija, pastāvēja LPSR. Tas zināmā mērā tagad traucē pāriet uz saimniekošanu šajā valstī. Latvieši izsaka neapmierinātību, sūdzas par diskomfortu, bet ko darīsim tālāk? Tur ir tā integrācijas politika, kas jāīsteno. Nevar niķoties – krievi šādi un tādi, man viņi nepatīk.
V. Krustiņš: – Sabiedrība gaida reakciju Rafaļska lietā, nevis nevarību, kad ministrs gaida no pašvaldības, pašvaldība noveļ uz direktoru, bet neviens neko nespēj padarīt nelojālam skolotājam, par kura mācības kvalitāti ir absolūti dibinātas šaubas.
– Te risinājums ir atkarīgs no augstāku vai pusaugstāku ierēdņu apņēmīgas rīcības, bet šis gadījums pelna arī politisku diskusiju: vai Rafaļskis ir no Mēness nokritis, vai saskaramies ar sistēmveidojošu jautājumu? Es domāju, ka otrs variants. Ka te nu ir tas, kas 50 gados “saražots”. Mēs neesam to spējuši 20 gados pārveidot.
Krievu skolas arī ir dažādas. Esmu viesojies tādās, kur nevaru iedomāties, ka notiktu tādi Rafaļska gājieni, un ir skolas, kur – teikšu vienkārši – atražo naidu pret Latviju. Joprojām ir, un tas ir sistēmas jautājums – arī attiecībā uz pedagogu sagatavošanu.
E. Līcītis: – Vai arī skola līdzteku kultūrai, vēsturei ir Sabiedrības saliedētības komisijas darba kārtībā? Einārs Cilinskis nesenā sarunā norādīja to kā vismaz vidējā termiņa uzdevumu – pāreju uz vienotu skolu sistēmu ar apmācību latviešu valodā.
– Tas ir viens no jautājumiem, par kuru šobrīd vismaz teorētiski šķiet – labāk būt tā, nekā ir. Mēģinot modelēt situāciju, tik drošs nevaru būt, bet tas ir virziens, uz kuru jāiet. Ja to darītu jau rīt, droši vien sagaidītu problēmas, par kurām pat neiedomājamies, tāpēc tas prasa sagatavotu lēmumu.
V. Krustiņš: – Nenoliedzami, ka pamatoti ir cilvēku pārmetumi, ka nekas netiek darīts pretī apstākļos, kad tiek ražota paralēla vēsture, paralēla sabiedrība, kad neslēptā veidā pieaug agresīva izteikšanās pret šo valsti.
– Tomēr gribētos cerēt, ka šai agresijai nepievienosies jauni cilvēki un ka tur priekšējās rindās paliks vienas un tās pašas daudzkārt redzētās sejas. Gribētos domāt, ka nav pieaudzis iesaistīto cilvēku apjoms, bet jums ir taisnība, ka aug un tiek nokaitēts šīs agresīvās informācijas apjoms.
E. Līcītis: – Ko jūs gribētu teikt secinājumos? Iepriekšējā reizē ieradāties uz sarunu redakcijā kā dedzīgs saliedēšanas idejas piekritējs, topošās sabiedrības vienošanas komisijas vadītājs, kam likās, ka tai lietā ir lielas iespējas. Vai tagad esat mazāk optimistisks? Kādi rezultējoši tālākā laika lēmumi sagaidāmi no jūsu komisijas?
– Jau minēju, ka devām uzdevumu Kultūras ministrijai par Kultūrkanona plašāku ieviešanu. Būs nepieciešamas korekcijas pilsonības naturalizācijas eksāmenos. Iespējams, eksāmena jautājumiem būs jauna redakcija. Tos vajadzētu vairāk mērķēt uz izpratni, nevis uz atmiņu un iekalšanu. Kas attiecas uz sadarbību komisijā, ne viss iet raitiem zobratiņiem un zināmu bažīgumu radīja laiks “ap referendumu”, taču tālāka pavirzīšanās uz bezcerīgumu nesekoja. Manuprāt, kopš nosaukti mūsu darba virzieni, ir atgriešanās pie konstruktīvas sabiedrības.
