Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
19. marts, 2013
Drukāt

Ideju par pieminekli Konstantīnam Čakstem skatīs pēc vēlēšanām

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Jautājumu par pretošanās kustību godinošu memoriālu, tostarp Latvijas Centrālās padomes (LCP) vadītāja Konstantīna Čakstes piemiņas, iemūžināšanu, varētu skatīt pēc pašvaldību vēlēšanām, aizvadītajā svētdienā tika nolemts Nacionālās apvienības (NA) birojā rīkotajā diskusijā. 


 

”Mēs to noteikti neveidosim kā priekšvēlēšanu pasākumu,” uzsvēra NA Saeimas frakcijas vadītājs Einārs Cilinskis. Cilinskis ir pārliecināts, ka pieminekļa veidošanā jāmeklē sadarbība arī ar citiem interesentiem un to loks jāveido pēc iespējas plašāks, taču tikai pēc pašvaldību vēlēšanām kļūs redzams, kam interese ir patiesa un kam tā drīz zudīs. Savu ieinteresētību par atgriešanos pie K. Čakstes pieminekļa jautājuma pagājušajā nedēļā pauda arī partijas “Vienotība” Rīgas mēra amata kandidāte Sarmīte Ēlerte. Ēlerte aicināja NA ”pievienoties “Vienotības” Rīgas programmas iniciatīvai: centrālā vietā Rīgā uzcelt pieminekli Latvijas Centrālās padomes (LCP) priekšsēdētājam Konstantīnam Čakstem”. ”Konstantīns Čakste bija patiess latviešu demokrāts, kas nostājās gan pret padomju, gan vācu okupāciju un samaksāja par to ar savu dzīvību. Viņa piemiņa ir jāiemūžina,” savā paziņojumā uzsvēra “Vienotības” 
pārstāve.

NA svētdienas diskusija iezīmēja dažas principiālas nostājas. Skaidrs, ka piemiņas vieta neaprobežosies tikai ar Čakstes personību, bet idejiski tai jāaptver laika posms no 1940/41. gada līdz pat 1991. gadam, kad šī pretošanās vainagojās ar uzvaru – valstiskās neatkarības atjaunošanu.

Kā norādīja tieslietu ministrs Jānis Bordāns, uzsvars vairāk jāliek uz pretošanos okupācijas režīmiem, mazāk uz kādu konkrētu personību izcelšanu un slavināšanu, kaut nepieciešams arī tas.

Vēsturnieks Ritvars Jansons par būtisku uzskata akcentēt LCP un nacionālos partizānus, kuru vidū bija daudz agrāko leģionāru. Abas šīs kustības paziņojumos un dokumentos sludināja demokrātiskas Latvijas atjaunošanas nepieciešamību un to, ka abi okupācijas režīmi ir noziedzīgi. ”Ja runā plašāk, tad jāņem vērā, ka kara laikā LCP nebūt nebija vienīgā pretošanās organizācija. Bija arī skolu jaunatnes pretošanās kustība, kas no represiju viedokļa riskēja ne mazāk par Konstantīnu Čaksti. Pēckara periodā šiem skolniekiem piesprieda gan nāves sodus, gan arī viņi mira Sibīrijas nometnēs dēļ aukstuma un bada,” stāstīja Jansons. Savukārt Ilmārs Latkovskis aizrādīja, ka nedrīkst ”izkrist” 60. – 80. gadu sirdsapziņas cietumnieku periods. Septembrī varētu sarīkot vēstures konferenci, lai iezīmētu to pretošanās kustības dalībnieku loku, kuru piemiņa būtu jāiemūžina. Nav šaubu, ka pretošanās varoņu popularizēšana ir viens no soļiem, kā veidot pozitīvu vēsturisko apziņu, kuras Latvijas sabiedrībā trūkst.

Pagaidām netika nolemts, kāda juridiskā struktūra labāk iederētos idejas īstenošanai, taču visdrīzāk tas būs īpašs fonds. Runājot par iespējamajām memoriāla izvietošanas vietām, kļuva skaidrs, ka agrākā V. I. Ļeņina pieminekļa ”placis” kā piemērots atbalstīts netiek, lai arī K. Čakstes pieminekļa sākotnējie iniciatori savulaik ļoti pie tā turējās.

Tāpat apšaubāma ir Brīvības bulvāra vidusdaļas liepu aleja, jo tur nav īsti vietas pasākumu rīkošanai. No pilsētas plānojuma viedokļa brīvu vietu tāda mēroga objektam Rīgā faktiski nemaz nav tik daudz. Varētu būt runa par Jēkaba vai Alberta laukumu Vecrīgā, skvēru pie Augstākās tiesas, Kronvalda parku, tāpat Ķīpsalu – starp lielveikalu ”Olimpia” un ”Islande Hotel”. Katrai no šīm vietām ir savi plusi un mīnusi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+