Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
15. septembris, 2015
Drukāt

Bēgļu jautājums nebūs valdības krišanas iemesls. Bet tas var būt iegansts! (8)

Foto - LETAFoto - LETA

Zaļo un zemnieku savienības pārstāvji – Saeimas deputāts Armands Krauze (no kreisās), labklājības ministrs Uldis Augulis un Latvijas Zaļās partijas valdes priekšsēdētājs Edgars Tavars tikšanās laikā ar Valsts prezidentu Melngalvju namā, lai pārrunātu bēgļu jautājumu. Šodien Valsts prezidents bēgļu jautājumā konsultējas ar Nacionālās apvienības, kā arī ar partijas "No sirds Latvijai" un Latvijas Reģionu apvienības pārstāvjiem.

Solvita Aboltiņa vakar radiointervijā pārmetusi, ka “ir viena partija, kas realizē lozungu politiku” un biedē iedzīvotājus ar saukli “Bēgļi nāk!”. Taču arī pašas Āboltiņas un citu “Vienotības” politiķu taktiku grūti nosaukt citādi kā par biedēšanu. Tajā pašā radiointervijā Āboltiņa izeikusies, ka saistībā ar bēgļu jautājumu Latvijā esot izveidojusies “konstitucionālā krīze”, jo valdība, kurai ir vairākums parlamentā, nespēj pieņemt lēmumu būtiskā jautājumā. Šis politiķes apgalvojums izraisījis ekspertu neizpratni. Savukārt koalīcijas partneri uzskata, ka “Vienotība” apzināti cenšas dramatizēt situāciju.

 

Taktika vai pārteikšanās?

Konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps iebilst politiķes vērtējumam. “Konstitucionālo tiesību komisija 2008. gadā gatavoja viedokli par Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisma pilnveidošanu. Tajā konstitucionālā krīze definēta kā ilgstošs konflikts starp konstitucionālajām institūcijām vai situācija, kad kāds konstitucionālais orgāns formālu vai politisku iemeslu dēļ kļuvis nespējīgs. Vienkāršas domstarpības koalīcijā vai pat valdības krišana un nespēja izveidot jaunu valdību nav konstitucionāla krīze,” skaidroja eksperts. Viņaprāt, Latvijas pēdējo gadu vēsturē īstu konstitucionālo krīzi nemaz nevar saskatīt. Drīzāk kā piemērus varētu minēt Lietuvas pieredzi ar kādreizējā prezidenta Rolanda Paksa atlaišanu.

Pleps arī norādīja, ka domstarpības partneru starpā esot normāla koalīcijas valdības sastāvdaļa, tādēļ par krīzi runāt šajā gadījumā būtu pārspīlēti. Līdzīgu viedokli pauda arī citi aptaujātie konstitucionālo tiesību eksperti.

Maz ticams, ka juriste, bijusī tieslietu ministre un pieredzējusi politiķe tā vienkārši saputrotos terminos. Visticamāk, tā ir daļa no pašreizējās “Vienotības” taktikas sabiezināt krāsas un dramatizēt situāciju. Āboltiņa runā par “konstitucionālo krīzi”. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Vienotība”) biedē, ka Latvijas nevēlēšanās solidarizēties bēgļu jautājumā var radīt sekas NATO (piemēram, citas Eiropas valstis nevēlēsies piedalīties Latvijas gaisa telpas aizsardzībā). Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (“Vienotība”) apgalvo, ka Latvija vienīgā Eiropā esot negatīvi noskaņota pret papildu bēgļu uzņemšanu.

 

Partneri neredz krīzi

Apgalvojumam par “konstitucionālo krīzi” iebilst arī koalīcijas partneri. “Es drīzāk teiktu, ka ir nevis krīze, bet liela neskaidrība. Esmu pārliecināts, ka bēgļu jautājums nebūs valdības krišanas iemesls. Bet tas var būt iegansts! Mēs nezinām, cik liela ir atsevišķu spēku vēlme kādu citu apstākļu dēļ mainīt koalīciju. Taču šis ir pateicīgs mirklis, lai novestu situāciju līdz strupceļam,” teica Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars. Viņš arī atzina, ka pēdējās dienās no jauna uzliesmojušas pastāvīgi gruzdošās baumas par valdības gāšanu. Parīt Saeimā gaidāms “Saskaņas” rosinātais balsojums par tieslietu ministra Dzintara Rasnača (NA) atstādināšanu. Aizkulisēs baumo, ka balsojumā iespējami “pārsteigumi” no koalīcijas partneru puses. Piemēram, S. Āboltiņa neilgi pirms būtiskā balsojuma publiski kritizējusi Rasnača darbu.

“Es nekādas krīzes neredzu. Ja kāds tādas redz, tad lai arī formulē iemeslus. Man nešķiet, ka viens jautājums, kaut arī tik būtisks, var radīt konstitucionālo, valdības vai vēl nez kādu krīzi. Ar spēcīgu koalīcijas vadītāju un saliedētiem partneriem ne tam vien varētu tikt pāri,” apgalvoja Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis. Tomēr uz jautājumu, vai valdības vadītāja Laimdota Straujuma (“Vienotība”) ir pietiekami stipra un koalīcijas partneri – saliedēti, lai “tiktu pāri” bēgļu jautājumam, Brigmanis neņēmās atbildēt. ZZS neoficiālais līderis Aivars Lembergs jau paguvis izteikties, ka gadījumā, ja Latvijas valdība piekritīs Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera aicinājumam uzņemt papildu bēgļus, tad tāda valdība vairs nedrīkstēšot pastāvēt un būšot jārīko ārkārtas vēlēšanas. “Šajā gadījumā manas domas ar Lemberga kungu nesakrīt. Neredzu iemeslu tik drastiskai rīcībai. Turklāt pagaidām nekas neliecina, ka Junkera piedāvājums tiks pieņemts,” apgalvoja Brigmanis.

 

Saruna pie prezidenta partiju domas nemaina

Jau rakstīju, ka pagājušonedēļ koalīcijas partijas tā arī nespēja vienoties par kopēju pozīciju attiecībā uz EK piedāvājumu, saskaņā ar kuru Latvijai papildus 250 jau akceptētajiem bēgļiem būtu jāuzņem vēl 526 imigranti. Tādēļ diskusijā iesaistījies Valsts prezidents Raimonds Vējonis, aicinot pie sevis uz sarunu Saeimā pārstāvēto politisko partiju pārstāvjus. Vakar ar Vējoni tikās “Saskaņas”, “Vienotības” un ZZS delegācijas, bet šodien pie viņa dosies NA, Latvijas Reģionu apvienības un “No sirds Latvijai” pārstāvji. Prezidents sarunās aicinājis partijas ļoti atbildīgi pieņemt gala lēmumu jautājumā par bēgļu uzņemšanu, izvērtējot gan drošības, gan ekonomiskos aspektus.

Ne “Vienotība”, ne ZZS pēc tikšanās ar prezidentu savas pozīcijas nebija mainījuši. Premjeres partija uzskata, ka Latvijai jādemonstrē solidaritāte bēgļu uzņemšanā ar citām Eiropas valstīm. Turpretim ZZS iebilst pret papildu bēgļu uzņemšanu, norādot uz drošības riskiem. Visticamāk, savu nostāju šodien pēc tikšanās ar Vējoni nemainīs arī NA. Nacionāļi uzskata, ka Latvijai jānosaka īpašs statuss, ņemot vērā, ka migrantu īpatsvars mūsu valstī ir lielākais Eiropas Savienībā un piektais lielākais pasaulē.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. "Brīvprātīgi" p;alielināsim migrantu skaitu katru mēnesi? Atbildēt

    No šodienas tas būs jau valdības krišanas iemesls! Kā ir teicis pat Lembergs: “Ja kāds taisās nodot Latvijas nacionālās intereses,pakļaujoties Eiropas Savienības šantāžai un draudiem,tad tāda valdība nevar pastāvēt. Tad ir jārīko ārkārtas vēlēšanas.”

  2. Es priecājos par ZZS mugurkaulu Tagad zinu par ko balsot Vienotibas vietā par ZZS

    • Tāds trausls tas “mugurkauls”. Esmu gatavs saderēt, ka “muguskauls” ātri vien pazudīs. Šitie ir tādi paši blēži, kā tava mīļotā vienotība, tikai daudz rafinētāki. Un tādiem kā tu arī šitie pasaules vazaņķi būtu savās mājās jāuzņem, tā sakot, audzināšanas nolūkā un citiem pamuļķiem par brīdinājumu.

  3. Ar ko atšķiras IEMESLS un IEGANSTS????

  4. Lielisks raksts ! [Face Book]:

    NEPIETEIKTĀ KARA SĀKUMS.

    “Cilvēktiesību imperiālisms” jeb “Jaunā Laikmeta Totalitārisms”.

    Šobrīd pasaulē visu militāro konfliktu un ģeopolitisko krīžu pamatā ir “civilizāciju sadursmes”. Civilizāciju veido Kultūra un attiecīgo Kultūru nosaka etniskā, nacionālā un reliģiskā identitāte. (S. P. Huntington)
    “Karš ir sliktas politikas turpinājums”,, tā teicis klasiķis Von Clausewitz.
    Neapšaubāmi, Rietumiem ir bijusi slikta politika, kas vispārināti runājot ir rezultējusi daudzu un traģisku kļūdu pieļaušanā. Visvairāk tas attiecas uz ārpolitiku (piem. Tuvajos Austrumos, Afganistānā, Irākā, Āfrikā u.c.), bet kas konsekventi radīja aizvien vairāk problēmu iekšpolitiski. (kā to šobrīd redzam LV un Eiropas savienības valstīs). Pagrieziena punkts notika pēc “dzelzs priekškara” krišanas.
    Pirms aukstā kara beigām pasaule bija bipolāra, un militāro un ģeopolitisko līdzsvaru pasaulē uzturēja divas lielvaras; no vienas puses – PSRS un tās sabiedrotie un vasaļi kā Ķīna un Varšavas pakta valstis. No otras puses – ASV un NATO valstis, Rietumeiropa. Pēc aukstā kara beigām, izjūkot PSRS un krītot “dzelzs priekškaram” un neatkarību atgūstot daudzām valstīm Austrumeiropā un Baltijā, kā arī daudzām Āfrikas valstīm “atbrīvojoties no koloniālisma jūga”, pasaule kļuva multipolāra. Uz jaunās ģeopolitiskās realitātes skatuves parādījās bez ASV un Krievijas, Ķīna, Indija, Centrālāzija, Latīņamerika. Zuda aukstā kara relatīvais militārais līdzsvars un uz pasaules kartes parādījās vesela virkne jaunās-vecās valstis un to karogi, kā Čehija, Slovēnija, Slovākija, Serbija u.c. Daudz kur šo valstu neatkarības centienus pavadīja asiņaini pilsoņu kari un militārie konflikti (Bosnija, Kosova, Serbija, Kalnu Karabaha, u.d.c.). Šoreiz visu karu pamatā nebija viss ciņa starp ideoloģijām un teritorijām kā tas bija I un II pasaules karu laikā, bet gan civilizāciju/kultūru sadursmes. Civilizāciju loma pieauga un aktīvi izpaudās globālos procesos.
    Visstraujāk augošā izplatības ziņā bija un ir Islāma civilizācija. No viduslaiku reliģijas modernizējoties ar mūsdienu komunikācijām Islāma izplatība un ekspansija strauji eskalējās Eiropā. S. P. Huntington savā slavenajā grāmatā “Civilizāciju sadursme” (“The Clash of Civilizations and the Remaking of World Order” ) izsaka kādu svarīgu domu, kas, lielākoties tiek ignorēta un, proti, ka šajā civilizāciju sadursmē ne jau Islāms ir ienaidnieks, bet gan pašu t.s. kristīgo Rietumu vai t.s. brīvās pasaules vājums un tizlums. Pārāk ilgi arogantā un pašapmierinātā attieksme ir bijusi “Rietumi un pārējie” (“The West and the rest”), kas novedusi pie šī Rietumu degradācijas un identitātes vājuma. Ienaidnieks nenāk no ārpuses, bet veidojas iekšienē. Nekādas sienas un mūri nepalīdzēs nosargāt, savu kultūru, identitāti, ja ienaidnieks mierīgi ienāk pa vārtiem. Rietumiem pašiem ir jāatjauno sava valstiskā, nacionālā un reliģiskā identitāte. To nevar panākt tikai ar politiskām deklarācijām. Pēc aukstā kara beigām, Rietumi sveica totalitārisma norietu. Tai pat laikā strauji sāka notikt Rietumu Kristīgās ētikas, kā morālo standartu definētājas, noriets. Par šādu standartu surogāt- aizstājēju kļuvis “cilvēktiesību totalitārais politkorektums”. Sabiedrības morālā auduma izdilšana, visatļautība, cilvēka patikšanas un visatļautības dominance pār reliģijas standartiem, “cilvēktiesības” liek visaugstākā vērtē. “Beznosacījumu tolerance” pret visu un visiem iegūst kvazi reliģiskas aprises. Tā pamazām sociālas un morālas pataloģijas ar “klusējošā vairākuma” atbalstu kļūst par “normaliāti”, kas iegūst politisko vairākumu un varu, kas šobrīd valda Eiropas Savienībā. Šī “normalitāte” ir kļuvusi par ““Normālo” Tirāniju”. Ja kāds tai nepiekrīt, pat zinātniski un filozofiski vai reliģiski argumentējot savu pārliecību, viņš dedzīgi tiek saukts par cilvēku, kuram “trūkst zināšanu, izglītības vai informācijas”, “tumsoņu”, “homofobu”, “bezsirdi”, “rasistu”, “nacistu” utt.

    “NORMĀLO TIRĀNIJA”

    “Cilvēktiesību Imperiālisms”.

    Konflikts- uz konfrontāciju vai konformismu ?

    Rafinētākā un “civilizētākā” veidā šis “Jaunais totalitārisms” pēc gara un infantīli utopiskas domāšanas un pasaules uzskata atgādina pagājušā gadsimta monstrus- boļševistisko Ļeņinismu/Staļinismu un Hitlerisko nacismu. Abi pēdējie ar savām “uzspiedošajām (piespiedu) utopijām” un politiskām halucinācijām 20 gs. “par taisnību un vienlīdzību”, “brīvību” , “pret bagātajiem” utt. iznīcināja simtiem miljonu cilvēku! 20 gs. Dzima lielās cerības zīmē- ticībā zinātnes revolūcijai radīja optimismu par “gaišo cilvēces nākotni”. Daudzi to dēvēja par “Saprāta Laikmeta sākumu”. Patiesi, progress bija milzīgs attiecībā uz medicīnu, modernām tehnoloģijām, komunikācijām u.t.t. Taču diemžēl šis progress nenotika vienlaicīgi ar morālo un vērtību attīstību. Tas bija galvenais klupšanas akmens tam, kas sekoja. “Saprāta un progresa” vietā 20.gs kļuva par visasiņaināko un monstrozāko masu slepkavību gadsimtu ar saviem diviem Pasaules kariem. (Zbigniew Brzezinski). Pēdējais no kuriem radīja PSRS- bezdievības un organizētā neprāta “ļaunuma impēriju”. Kas turēja savā gūstā Latviju vairāk kā pusgadsimtu.
    Tāpat kā PSRS laikos Latvijā bija konformisti un kolaboracionisti ar “strādnieku paradīzes utopisko” režīmu, tāpat tagad Latvijā ir gan politiķi, gan citi “viedokļu veidotāji”, kas pieņem un samierinās ar šo “eirokomisāru” diktātu un šantāžu mums kā neatkarīgai Latvijas valstij un brīvai tautai.
    Šobrīd mēs jau varam runāt par konfliktu starp Latviju un ES vadību. (Labi, ka tāds ir, tas nozīmē, ka esam dzīvi kā nācija)

    KONFLIKTS – UZ KONFORMISMU VAI KONFRONTĀCIJU?

    Konflikts/konfrontācija, ja tam ir objektīvi iemesli (un tādi šobrīd ir) ir lieliska iespēja rast risinājumu (conflict resolution), lai risinājuma rezultāts nāktu par labu Latvijas Valsts interesēm, nevis Eiropas “cilvēktiesību imperiālismam”, kas uz “kopējā labuma altāra” upurē Latvijas Valsts drošību, suverenitāti un tautas identitāti.
    Latvijas Valdība, daļa inteliģences un sabiedrības notiekošo uzskata par kaut ko līdzīgu nenovēršamai dabas katastrofai vai pasaules klimata izmaiņām, tuvojošamies cunami vilnim, kam nav jēgas pretoties. Ja, turpināsies kā “līdz šim” (business as usual), ļoti iespējams, ka puse Āfrikas un Arābu valstu iedzīvotāji “pārcelsies” uz Eiropu. (liekas neiespējami, taču tas, kas tagad notiek Eiropā vēl pāris gadus atpakaļ likās neiespējams) Nevienā vien “prominentā liberāļu” forumā tiek runāts, ka Skandināvija un Baltijas valstis ir pārāk baltas; līdzīgi viedokļi izskanēja arī agrāk, protams, neviens tad tam nepievērsa uzmanību, jo Eiropas politika bija “kā līdz šim”.
    Latvieši ir labestīga un pacietīga un iecietīga tauta, taču es ceru, ka ar Latviju nenotiks kā ar liberālo Zviedriju, kad rādot TV, sirdi plosošās bildes par bada cietējiem Āfrikā, to atbalstam, novārtā tika atstāti būtiski savas nācijas/tautas problēmjautājumi. Visdrīzāk, ka ES vadība nezina par nabadzību Latvijas laukos un mazpilsētās, par to ka tiek atņemts grūtniecēm, daudzbērnu ģimenēm. Uz kā rēķina? Bet mūsu valdība cerams to zina, vismaz braukājot priekšvēlēšanu kampaņās, noteikti ir pamanījuši. Un samazināt finansējumu bērnudārziem, kam turpmāk tiek novirzīti līdzekļi? Pirms lāpīt pasauli, ir savs pagalms jāsaved kārtībā. PSRS “pasaules lāpīšana” kā sociālistisko revolūciju eksports, “palīdzība” Āfrikas, Latīņamerikas valstīm, Kubai, “bruņošanās“, “sociālistisko iekarojumu nosargāšana” noveda līdz Padomju Savienības sabrukumam. Tagad mums ir Eiropas Savienība ar savu “cilvēktiesību imperiālismu”, kura ideoloģijai iebilst sāk palikt bīstami un neizdevīgi. Latvijā šodien dzird: mums jāpakļaujas, jāpieņem, savādāk mums nepalīdzēs vai pat sodīs.(!)
    Līdzīga situācija bija vēl neilgi pirms PSRS sabrukšanas, kad sabiedrībā dominēja viedokļi kā “atgūt neatkarību neiespējami”, “mēs esam maza valsts”, “mēs paši neko nevaram”, “mums nav spēcīgas armijas”, “ciet klusi, jo sodīs !”, u.t.t. Iekšlietu ministrs Kozlovskis “pragmātiskās skumjās” pat pieļauj iespēju nebraukt uz Briseli un neaizstāvēt Latvijas intereses, jo viss jau esot izlemts. Otrs skumjais ir ārlietu ministrs Rinkēvičs, kas uzskata, ka esam “starptautiski izolēti un palikuši vieni”.
    Bāreņu sindroms un “upura mentalitāte” pārāk stipri ir ieaudusies daudzu apziņā un zemapziņā. Lūk, kad Latvijai ir pievērsta tāda uzmanība, tad ir jābrauc uz Briseli un jāstājas Junkera, kā Pilāta priekšā un ir jāsniedz gadsimta runa ne tikai aizstāvot Latviju, bet arī Kristīgās Eiropas vērtības, un arī jāmaina Eiropas virzība no haosa un bezdibeņa uz savas identitātes saknēm. Un to mēs varam ! To spēja izdarīt savā laikā “mazas valsts” prezidents Vaclavs Havels (Václav Havel -Nobela prēmijas laureāts), kurā Ieklausījās ASV Prezidents un Romas Pavests, kā arī lielo Rietumvalstu līderi. Lehs Valensa (Lech Wałęsa – vienkāršs dokeris, elektriķis, vēlāk arī Nobela prēmijas laureāts). Latviešu brīvības cīņas ! Kalpaks un citu latviešu varoņi uz vispārēja neticības un baiļu fona paveica neiedomājamo ! Lai atceramies 18. Novembra Latvijas Valsts dibināšanu, ko paveica mūsu Satversmes tēvi un valstiskuma pamatlicēji ! Latviešiem ir bijusi heroiska vēsture. Šis ir vēsturisks laiks, kas prasa drosmi un stipru ticību Patiesībai. Jāatbrīvojas no “mazās valsts” domāšanas sindroma. Esot starptautiskā apritē, esmu ievērojis, ka pat cilvēki, kas pārstāvot Latvijas intereses visdažādākos forumos, visumā godam prezentējot Latviju, vienmēr iesākumā piebilst “mēs esam maza valsts, neliela valsts bet…” ..it kā atvainojoties vai taisnojoties… Nekad neesmu dzirdējis, pieminam Beļģiju (kas ir divreiz mazāka kā Latvija) vai Izraēlu, ( kas ir trīs reizes mazāka par Latviju), vai Slovēniju, Lihtenšteinu ( visnotaļ ietekmīgā valsts Eiropā), Dāniju un citas valstis, kas vispār pieminētu vai redzētu kā problēmu savas valsts teritoriālo lielumu. Galvenais ir tautas gars un pašapziņa. Tā ir katras nācijas pamatu pamats.
    Eiropā šodien dominē iracionāla izvairīšanās no konsekventas realitātes aptveršanas un analīzes. Tie, kas “cilvēka saprātu” un “labo gribu ” liek Dieva vietā, kā likums, pēc utopiskās “vienlīdzības un taisnības paradīzes zemes virsū” beidz ar krīzēm, revolūcijām, haosu. Tā visa saknes meklējamas gan individuālā, gan kolektīvā utilitārismā, alkatībā, materiālismā, komfortā. “Komforts korumpē, bet absolūts komforts korumpē absolūti.” Tieši šis komforts iemidzinājis Rietumus, ievedot viņus sapņainā pseidoilūzijas stāvoklī, kas domā ka viņi kaut kā kontrolē procesus, bet īstenībā cilvēces zemākās dziņas ir tās, kas kontrolē viņus. “ Cilvēks grib, lai brīvība viņam pieder, bet viņš pats negrib būt brīvs”, – saka Eriks Fromms savaa graamataa “Izvairiishanaas no briiviibas” ( Erich Fromm “Escape from Freedom”).
    Ir laiks latviešiem atgriezties pie Brīvibas saknēm. “ Jūs atzīsiet Patiesību, un Patiesība jūs darīs Brīvus” (Jan.ev 8: 32). Ir jāsaka patiesība un ir jādara patiesība, tikai tā cilvēks var būt brīvs un nosargāt savu brīvību. Tas attiecas kā uz indivīdu, tā arī uz tautu.
    Tuvākajās dienās Briselē tiks pieņemti nozīmīgi lēmumi, kas ietekmēs ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas likteni. Nekavējoši un neatliekami ne tikai Saeimai un valdībai, bet visai sabiedrībai ir jāmobilizējas. Valdība nedrīkst “atrakstīties” par saviem lēmumiem, bet gan kopā ar Latvijas tautu jābūt dialogā par īstermiņa un ilgtermiņa stratēģiju. Protams, ka notiekošie procesi nav tikai emocionālas diskusijas par to cik migrantus Latvijā uzņemt vai neuzņemt. Runa nav par ādas krāsu vai etniskajām un kultūru atšķirībām. Runa iet par kompleksiem sociālpolitiskiem procesiem, kas izraisīs vai nu “ģeopolitisku atmodu”, atgriežoties pie kristīgo Rietumu paradigmas vai ES sabrukšanas. Ir pietiekami daudz pazīmju, kas par to liecina. Edvards Lūkass (Edward Lucas “The Economist” ) runā par Šengenas zonas sabrukuma sākumu un “Neša līdzsvaru”- “situācijā, kur ikviens rīkojas racionāli, pilnībā zinot citu spēlētāju stratēģijas, un, kurā ikviens beigās nokļūst sliktākā stāvoklī”. Racionālais “kā līdz šim” nedarbojas. “Eiropa slīkst”, – saka E.Lūkass. Jāsaprot (un tas ir visgrūtāk), ka korekcijas Rietumu vājumam nenāks no tehniskiem risinājumiem vai “labo nodomu katalogiem” (diemžēl tieši uz to cer Latvijas valdība). Tas var nākt ar jaunu paisuma vilni, kas sevī nes visaptverošas pārmaiņas, izraisot Rietumu pašrefleksiju un politiskās filozofijas pārskatīšanu. Un, cerams, ka uz šī viļņa parādīsies jauni līderi, kas spēs risināt konfliktus ar atšķirīgām civilizācijām. Viens no konflikta risinājuma stūrakmeņiem ir Konfliktu prevencija (laicīga novēršana). Tas nozīmē nemitīgu dialogu un arī neoficiālo diplomātiju, pat ar ienaidnieku. Ne velti ir teiciens ” Turi draugus tuvu, bet ienaidniekus vēl tuvāk!” Vairāk nekā bēgļu/migrantu problēma, tā ir nacionālās drošības tēma, karš ar transnacionālo organizēto noziedzību, kas darbojas organizētāk nekā ES eirobirokrātija. Liela loma būs Latvijas specdienestiem, kas nodarbojas ar izlūkošanu un pretizlūkošanu. Visiem kariem reiz pienāk gals un pēc ilgstoša kara, nebeidzamiem upuriem beidzot sēžas pie sarunu galda. Tā starp citu bija Reigana administrācijas politiskā filozofija(80-os gados)- nemitīgs dialogs un diplomātija, pat ar saviem lielākiem pretiniekiem kā Kremli, tā Irānu un Ķīnu….
    Runājot par mazajām valstīm, varam mācīties no Izraēlas, kas ļoti precīzi un tālredzīgi identificē savus ienaidniekus gan reģionālās politikas veidā, gan atsevišķu paramilitāru un teroristisku grupējumu veidā. Tos neitralizē gan politiski, gan, ja nepieciešams militāri. Jāņem vērā, ka Izraēla ir padsmitiem lielu arābu valstu ielenkumā, kas dara visu, lai iznīcinātu Izraēlu kā valsti. Latvijai būtu jāpārskata un jāstiprina sava militārā doktrīna implementējot, piemēram Šveices modeli. Nobeigumā ir jāsaprot, ka kā jau tas ir izskanējis, tā nav tikai humanitāra bēgļu problēma, bet iespējama ES krīze, pat šķelšanās vai izjukšana, kas ņemot vērā notikumus Ukrainā, Sīrijā, uzbrukumus, Charlie Hebdo, Eiropas lielpilsētu ielās, uz Eiropas valstu robezhām vistiešākā veidā skar Latvijas drošību.

    Ēriks Jēkabsons,
    LV bijušais Iekšlietu Ministrs

  5. Vai Āboltiņa ir ap sevi politikā apsējusi šahida jostu? Laikam, jo tas ir palicis vienīgais, lai ievērotu. Kad tiks nospiesta poga, būs bumm un tādu Āboltiņu patiesi aizbalsos kaut kur vēsturē – nu bija tāda… Tikai manuprāt to nedarīs, jo palikt vēsturē negribās un tā ir visa tā šūpošana…

    • Brīnos par vienu. Latvju vīri ir sargājuši savu Tēvzemi, cīnījušies par to, lējuši asinis, bet tagad dažas latvju bābas gatavas mūsu Dzimteni bez neviena šāviena atdot tiem, kas mūs visus var paverdzināt un nākotnē arī iznīcināt. Palasiet Vangas pareģojumus, izskatās, ka tie sāk piepildīties. Arī Jāņa Atklāsmes grāmatā ir diezgan nepārprotamas norādes uz eiropas savienības sātanisko būtību. Viens gan ir skaidrs – ja musulmaņi valdīs eiropā, tad bābām vairs nebūs nekādas teikšanas, sēdēs mājās, apsējušās ar melniem lakatiem, ražos pelēkus iekarotāju bērnus un gatavos sātanistiem ēst.

Rietumu sabiedrībās populisma sezona, notikušo Itālijā komentē eksperts (1)Pašlaik nevajadzētu pārspīlēt ar prognozēm par Itālijā notikušā referenduma sekām, jo Rietumu sabiedrības ir nonākušas “salīdzinoši lielā populisma sezonā”.
Pārsteigums! Taksometrā atrod "Kinder Surprise" olu ar narkotikāmRīgas Pašvaldības policijas (RPP) darbinieki taksometrā pie taksista un trim pasažieriem atradusi "Kinder Surprise" olu ar narkotikām.
Draugiem Facebook Twitter Google+