Dabā
Zaļā dzīvošana

Iecavas ķengurs, visticamāk, dosies uz Poliju 16


Iecavas valabijs šobrīd mitinās Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā. To, visticamāk, gaida ceļš uz Poliju, kur to jau gaidot rudpelēko valabiju dāmu pulciņš.
Iecavas valabijs šobrīd mitinās Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā. To, visticamāk, gaida ceļš uz Poliju, kur to jau gaidot rudpelēko valabiju dāmu pulciņš.
Ekrānuzņēmums no LTV

“Valabijs arī ir ķengurs, bet ne katrs ķengurs ir valabijs,” teic Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza runasvīrs Māris Lielkalns, vaicāts, kā tad klājas februāra nogalē Iecavā zem ābeles notvertajam ķenguru dzimtas somainim. “Valabiju puikam klājas labi, ir dzīvs un vesels,” viņš piebilst. Dzīvnieks acīmredzot bija nosalis un noguris, jo ilgāku laiku dzīvojis lielā salā, tāpēc gluži vienkārši bija aizmidzis zem koka kādas privātmājas dārzā, kur to noķēra vietējie iedzīvotāji. “Tas, visticamāk, šo valabiju arī izglāba. Ja dzīvnieks būtu aizmidzis mežā, tas tur būtu arī palicis,” spriež M. Lielkalns. Valabiju nogādāja Rīgas zooloģiskajā dārzā karantīnas ēkā, kur nodrošināti Austrālijai, valabija dzimtenei, līdzīgi apstākļi. “Valabijs ēd visu, ko viņam dod – ķenguru granulas, graudus, dārzeņus –, un ir labā kondīcijā,” atklāj zoodārza pārstāvis.

Ziņu par valabija saimnieku gan vēl nevienam nav. Ja ķengura saimnieks pats nepieteiksies, dzīvnieks, iespējams, kļūs par zoodārza iemītnieku Polijā.

Rīgas zoodārzā jau mitinās rudais ķengurs un purva valabijs, kā arī žurkķengurs tropu mājā. Rudpelēkajam valabijam vietas Rīgā īsti nav, tāpēc tam, ja vien īpašnieks nepieteiksies, tiek meklētas jaunas mājas. Interesi par Iecavas valabiju izrādījuši poļi, jo viņiem ir pulciņš ar rudpelēkajām dāmām, kurām nepieciešams vaislinieks.

 

Pēc lētākas preces brauc uz Poliju un Čehiju

“Diemžēl ne vienmēr valda izpratne par to, ka savvaļas dzīvnieks nav cilvēka spēļmantiņa un turēt to ne īpaši piemērotos apstākļos nav ne saprātīgi, ne adekvāti,” uzsver Dabas aizsardzības pārvaldes CITES nodaļas vadītājs Jēkabs Dzenis. Viņš atgādina, ka Dabas aizsardzības pārvaldē ir jāreģistrē visi starptautiskās tirdzniecības apdraudēto sugu dzīvnieki jeb dzīvnieki, kas iekļauti Vašingtonas konvencijā par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES). Savukārt Pārtikas un veterinārajā dienestā ir jāreģistrē visi plēsēju kārtas savvaļas sugas dzīvnieki, primāti, jūras zīdītāji, krokodilu kārtas un čūsk-veidīgo dzīvnieki.

“Šeit gan jāuzsver, ka iepriekšminēto sugu dzīvnieku turēšanas vietas tiek reģistrētas tikai izņēmuma gadījumā un pēc rūpīgām pārbaudēm plānotajā turēšanas vietā. Neatkarīgi no sugas aizsardzības statusa vai piederības iepriekš nosauktajām grupām dzīvnieka īpašnieka pienākums ir glabāt dzīvnieka izcelsmes dokumentus, nodrošināt to labturības un zoopsiholoģiskajām vajadzībām atbilstošus turēšanas apstākļus,” teic J. Dzenis.

Pasaulē ir apmēram 10 tūkst. rāpuļu sugu, 10 tūkst. putnu sugu, 15 tūkst. abinieku sugu un 5,5 tūkst. zīdītāju sugu, savukārt CITES no visām šīm grupām kopā ir iekļautas tikai aptuveni tūkstoš sugu.

“Interese par turēšanu dzīvokļos vai privātmājās ir apmēram par pusi no pieciem tūkstošiem zīdītāju, jo pārējie ir vai nu pārāk lieli, vai pārāk reti,” problēmas plašumu ieskicē J. Dzenis. Latvijas iedzīvotāji visbiežāk cenšas ievest dažādas čūskas, iguānas. Īpaši mūsu eksotisko dzīvnieku kolekcionāri iecienījuši Čehijas un Polijas nelegālās zvēraudzētavas, kur eksotus var iegādāties lētāk. Nereti tiek konfiscēti arī bruņurupuči, kas tiek vesti no Krievijas un Baltkrievijas.

“Katru gadu uz robežas konfiscējam vairākus CITES sarakstā iekļautos dzīvniekus, kurus mēģina ievest Latvijā. Šogad, piemēram, konfiscējām pitonu un zaļo iguānu, pērn divus pitonus. Pitonus vispār aizliegts Latvijā tirgot, iguānām jāpierāda to legāla izcelsme.” Taču lielākoties nelegālos eksotisko dzīvnieku turētājus ir grūti pieķert, jo dzīvojam Eiropas Savienības atvērtajā tirgū. Parasti sabiedrība un dzīvnieku sargi par tiem uzzina vai nu kādam izbēgot, kā tas noticis gadījumā ar Iecavas valabiju (jāpiebilst, ka valabijs neatrodas CITES sarakstā), vai arī par dzīvniekiem ziņo kaimiņi, kuri dzird no dzīvokļiem savādas skaņas.

 

Dzīvnieka vajadzības otrajā plānā

Dzīvnieku turētājs parasti uzskata, ka viņam ir tiesības turēt dzīvnieku nebrīvē, jo citviet pasaulē tas ir atļauts, savukārt atbildīgās iestādes jautājumu pirmkārt vērtē no dzīvnieka skatpunkta, proti, “dzīvniekam ir tiesības tikt turētam tā labturības apstākļiem atbilstošos apstākļos un dzīvnieka īpašnieka pienākums ir tos nodrošināt”. Citiem vārdiem sakot, konflikta cēlonis ir atsevišķu personu tieksme apmierināt savas vēlmes iegūt konkrētu dzīvnieku savā īpašumā, dzīvnieku aizsardzības prasības atvirzot otrajā plānā, uzsver J. Dzenis.

Viņš arī skaidro, ka dzīvnieku reģistrēšanas mērķis ir ierobežot nelegālo tirdzniecību ar eksotiskajām savvaļas sugām un nodrošināt dzīvnieku un dabas aizsardzības prasību ievērošanu.

“Diemžēl atsevišķu personu vēlme apmierināt savas tieksmes pēc kādas konkrētas sugas ir tik liela, ka, pat neraugoties uz prasībām šo sugu turēšanai vai iegādei, persona tāpat konkrēto dzīvnieku iegādājas,” piebilst J. Dzenis.

Pirmais kritērijs, lai sāktu izskatīt dzīvnieka turēšanas vietas reģistrēšanu, ir dzīvnieka legālās izcelsmes apliecināšana. Dzīvnieka legālās izcelsmes dokumenti apliecina, ka dzīvnieks ir iegūts savvaļā, neapdraudot konkrētās sugas populāciju, vai audzēts nebrīvē audzētavā, kurā tiek ievēroti visi dzīvnieku labturības nosacījumi. Šādi legālā ceļā iegūti vai audzēti dzīvnieki nereti ir ievērojami dārgāki nekā dzīvnieki, kuru izcelsme nav pierādāma.

“Attiecībā uz šādu nelegālu dzīvnieku ieguvi savvaļā jāuzsver, ka uz katru dzīvnieku, kas nonāk gala tirgū, ir jārēķina vēl vairāki, kas ir gājuši bojā to ieguves vai transportēšanas laikā. Tāpat šādi savvaļā iegūtie dzīvnieki apdraud gan nebrīvē turēto dzīvnieku, gan savvaļas sugu populācijas, jo tie var pārnēsāt dažādas slimības vai parazītus, kas ir bīstami vietējām sugām, vai, nonākot savvaļā, kļūt par invazīvām sugām. Līdzīgi nereģistrētās un labturības prasībām neatbilstošās audzētavās ir lielāka dzīvnieku mirstība un risks, ka no tām nākušie dzīvnieki var pārnēsāt dažādas slimības un parazītus,” zina stāstīt J. Dzenis.

LA.lv